MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Odesā, tāpat kā Sevastopolē, mums silti ieteica apciemot ķeizaru. Viņa majestātei jau bija nosūtīta telegramma, un viņš bija piekritis pieņemt mūs audiencē. Tā nu mēs uzvelkam enkuru un gatavojamies doties uz viņa vasaras rezidenci. Nu tikai ies vaļā priekšdarbi! Kādas svarīgas sapulces sāksies, kādas svinīgas komitejas tiks dibinātas! Kas tā būs par fraku un balto kaklautu gludināšanu! Kad domās iztēlojos visā drausmīgajā pilnībā briesmīgos pārbaudījumus, kas mums būs jāizcieš, mana kvēlā vēlēšanās pakavēties sarunā ar īstu imperatoru, jūtami saplok un gandrīz pavisam izdziest. Ko man būs iesākt ar rokām? Ko darīt ar kājām? Ko, dieva vārdā, būs darīt ar sevi visu?

Enkuru Jaltā izmetām pirms dienām trim. Man šī vieta ļoti atgādina Sjerranevadu. Aizmugurē augsti, pelēki kalni, kuru nogāzes apaugušas ar priedēm, dziļu aizu sagraizītas, šur tur pret debesīm paceļas sirmas klintis — augstas un taisnas šautras, kas no kalnu virsotnes stāvu iegrimst jūrā, iezīmēdamas seno lavīnu un nogruvumu ceļu — gluži kā Sjerranevadā, it kā viena grēda būtu otras portrets.

Mazais Jaltas ciemats kā perēklītis iekļāvies amfiteātra pakājē, kurš lēzenā nogāzē sniedzas līdz kalnu kraujai un izskatās, it kā pamazām būtu noslīdējis līdz pašreizējam stāvoklim. Šajā nogāzē plešas augst­maņu parki un dārzi, un koku zaļajā lapotnē šur tur kā zieds pamirdz kāda pils. Ļoti skaista vieta.

Pie mums uz kuģa bija Savienoto Valstu konsuls no Odesas. Sapulcējāmies salonā un lūdzām viņu, lai pasaka, kā mums paglābties, un lai saka drīz. Viņš teica runu. Un jau ar pirmajiem vārdiem satrieca mūsu cerības: viņš nekad neesot piedalījies nevienā pieņemšanā galmā. (Trīs dobji vaidieni konsulam.) Bet viņš esot redzējis pieņemšanu pie Odesas ģenerālgubernatora un bieži dzirdējis stāstām par pieņemšanu Krievijas un citos galmos un domājot, ka zina, kādi pārbaudījumi mūs sagaida. (Uzspīdēja atkal mazs cerību stariņš.) Mūsu esot daudz, bet vasaras mītne maza — tikai tāda prāvāka vasarnīca; mēs, bez šaubām, tikšot pieņemti, kā vasarā parasts,— dārzā; mēs stāvēšot rindā — kun­giem melna fraka, balti glazē cimdi, balti kaklauti, dāmām — gaiši zīda tērpi vai kaut kas tamlīdzīgs; noteiktajā laikā — tieši pulksten

*

divpadsmitos — mirdzošos formas tērpos ģērbtas svītas pavadībā iz­nāks imperators un lēnā gaitā apstaigās ierindu, vienam pamās ar galvu, citam uzbildis kādu vārdu. Tajā mirklī, kad parādīsies Viņa Majestāte, viesu sejās jāatplaukst starojošam, sajūsminātam smaidam, mīlestības, pateicības un apbrīna smaidam, un tad visiem reizē jāpaklanās — ne pazemīgi, tomēr godbijīgi, bet saglabājot pašcieņu; pēc piecpadsmit minūtēm imperators atgriezīsies savā mājā, un arī mēs varēsim cilpot atpakaļ uz mājām. Jutāmies ārkārtīgi atviegloti. Likās — nemaz nebūs tik grūti. Visā mūsu barā nebija neviena, kas neticētu, ka, mazliet pavingrinājies, varēs nostāvēt rindā, īpaši, ja tur būs arī citi stāvētāji, vai palocīties, neuzkāpis savai frakai uz astes un nenolauz­dams sprandu; īsi sakot, mēs sākām ticēt, ka varēsim šajā izrādē izpildīt visu, izņemot ļoti sarežģīto smaidu. Konsuls bez tam ieminējās, ka mums vajadzētu sagatavot arī nelielu adresi imperatoram un nodot to kādam no adjutantiem, kas īstajā brīdi to pasniegs imperatoram. Tūliņ pieciem džentlmeņiem tika uzdots sagatavot adresi, bet pārējie piecdes­mit, skumji smaidīdami, izklīda pa klāju — vingrināties. Nākamajās divpadsmit stundās uz kuģa valdīja aptuveni tāds noskaņojums kā bērēs, kur visi noskumuši par nelaiķa aiziešanu, tomēr priecīgi, ka viss beidzies, kur visi smaidīja ar bēdu sagrauztu sirdi.

īpaša komiteja nokāpa krastā un devās vizītē pie viņa ekselences ģenerālgubernatora, lai uzzinātu kaut ko tuvāku par mūsu likteni. Kad bijām trīs stundas nepacietībā nogaidījušies, viņi atgriezās un sacīja, ka imperators mūs pieņemšot nākamajā dienā pusdienlaikā — atsūtīšot mums pakaļ karietes un personiski noklausīšoties adresi. Lielkņazs Mihails lūdzot mūs apmeklēt ari viņa pili. Katram bija skaidri redzams, ka mums jāsaprot — Krievija jūt pret Ameriku tik sirsnīgu draudzību, ka pat privātpersonām tiek izrādīta tāda laipnība.

Noteiktajā stundā mēs nobraucām trīs jūdzes un sapulcējāmies skaistajā dārzā imperatora pils priekšā.

Nostājāmies aplī zem kokiem iepretī durvīm, jo visā mājā nebija tik lielas telpas, kur ērti varētu novietoties ap sešdesmit cilvēku, un dažas minūtes vēlāk sveicinādama un smaidīdama parādījās ķeizariskā ģimene un nostājās mūsu vidū. Līdz ar viņiem iznāca augsti impērijas ierēdņi, kas tomēr nebija tērpušies parādes uniformās. Katru laipno galvas mājienu viņa augstība pavadīja ar sirsnīgiem apsveikuma vārdiem. Atkārtošu imperatora vārdus. Tajos izpaužas raksturs — krievu raksturs, kas ir patiesi sirsnīgs. Franči ari ir laipni, tomēr tā bieži vien ir tīri oficiāla laipnība. Krievu laipnībā staro sirsnība — gan vārdos, gan izpausmē, kas liek ticēt, ka tā ir patiesa. Kā jau teicu, savus vārdus cars apvienoja ar paklanīšanos.

— Labrīt .. . Ļoti priecājos par jūsu ierašanos . . . esmu priecīgs … ārkārtīgi patīkami . . . jūtos laimīgs, uzņemot jūs savā mājā!

Visi noņēma cepures, un konsuls nolasīja viņam adresi. Viņš to pārcieta, ne aci nepamirkšķinājis, tad paņēma mūsu ne pārāk izskatīgo dokumentu un nodeva to kādam augstam virsniekam novietošanai Krievijas arhīvā, bet varbūt — krāsnī. Viņš pateicās mums par adresi un sacīja, ka ļoti priecājoties ar mums iepazīties, jo sevišķi tādēļ, ka Krievijai esot tik draudzīgas attiecības ar Savienotajām Valstīm. Ķeizariene piebilda, ka Krievijā ļoti mīlot amerikāņus un viņa cerot, ka amerikāņi pret krieviem jūtot to pašu. Vairāk runu nebija, un es šīs runas īsuma un saturīguma labad iesaku par paraugu visiem policijas priekšniekiem, kad viņi apbalvo policistus ar zelta pulksteņiem. Pēc tam ķeizariene piegāja pie dāmām un uzsāka vienkāršu (atbilstoši ķeizarienes stāvoklim) sarunu; vairāki džentlmeņi diezgan nesakarīgi sarunājās ar imperatoru; kņazi un prinči, admirāļi un galmadāmas iesaistījās nepiespiestās sarunās te ar vienu, te ar otru no mūsējiem; un, kas vēlējās, tas pagājās uz priekšu parunāties ar mazo, biklo lielkņazi Mariju, cara meitu. Viņa ir četrpadsmit gadu veca, gaišmataina, zilacaina, kautra un glīta. Visi prot runāt angliski.

Imperatoram galvā bija cepure, mugurā žakete, kājās pantaloni — viss no gluda, balta auduma — kokvilnas vai linu, nekādu rotu, ordeņu vai regāliju. Grūti iedomāties vēl neuzkrītošāku tērpu. Viņš ir gara auguma, kalsns, enerģisku seju, tomēr ļoti patīkama izskata. Nav grūti pateikt, ka viņš ir laipns, atsaucīgas dabas cilvēks. Kad viņš noņem cepuri, seja iegūst ļoti dižciltīgu izteiksmi. Viņa acīs nemana nekā no blēdīguma, ko visi mūsējie bija pamanījuši Luija Napoleona skatienā.