MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Kad iedomājos, cik neganti esmu krāpts, lasot ceļojumu aprakstus par Austrumiem, man vienmēr sagribas kādu no šiem ceļotājiem apēst brokastīs. Gadu gadiem sapņoju kaut reizi mūžā piedzīvot brīnumus, ko sniedz turku pirts; gadu gadiem esmu pats sev solījies kaut reizi mūžā to izbaudīt. Cik reižu iztēlē neesmu gulējis marmora vannā un tīksmīgi ieelpojis ar reibinošām Austrumu smaržzālēm piesātināto gaisu, pēc tam izjutis, kā bars kailu mežoņu, kuri karstajos tvaikos tikko saredzami un līdzinās dēmoniem, pēc savdabīgas, komplicētas sistēmas mani staipa, pliķē, aplaista ar ūdeni un berž; un tad es brīdi atpūšos dīvānā, kas ir karaļa cienīgs, pēc tam seko vēl viena procedūra, baismīgāka par pirmo, un pēdīgi topu ievīstīts mīkstā drānā, aiznests uz karaliski krāšņu salonu un apguldīts gultā uz dūnu pēļa; einuhi fantastiskos tērpos apvēdina mani ar vēdekļiem, kamēr es snauduļoju, sapņoju vai dziļā labsajūtā aplūkoju telpas bagātīgās drapērijas, mīkstos paklājus, lepnās mēbeles, gleznas, dzeru izcili labu kafiju un pīpēju nomierinošo nargili, līdz pēdīgi iegrimstu svētlaimīgā snaudā, no neredzamiem kvēpekļiem plūstošu, pārpasaulīgi burvīgu smaržu un nargiles persiešu tabakas liegā reibuma ieaijāts, skanot strūklaku mūzikai, kas līst rotaļīgi kā vasaras lietutiņš.

Tāda aina man rādījās iztēlē, kad lasīju ceļojumu aprakstus. Taču tas bija nejēdzīgs, nožēlojams māns. īstenība tam līdzinās tikpat daudz, cik Ņujorkas graustu rajons līdzinās Ēdenes dārzam. Mani sagaidīja lielā, marmora plātnēm bruģētā marmora pagalmā; tam apkārt cita virs citas stiepās galerijas ar izmīdītiem pītiem paklājiem, norobežotas nekrāsotām balustrādēm; vienīgās mēbeles bija izļodzīti, veci guļam- krēsli ar netīriem, veciem matračiem, kuros patvērušies deviņu paaudžu apmeklētāju ķermeņu iespiedumi. Iestāde bija liela, kaila, drūma; pagalms kā šķūnis, galerijas — zirgu steliņģi cilvēkiem. Izkāmē­jušajiem, puskailajiem blēžiem, kas šeit apkalpo, nepiemita ne mazā­kais dzejiskums izskatā, nekāds romantisms, ne drusciņas austrumnie­ciska spožuma. No viņiem neplūda burvīgas smaržas — tieši otrādi. Viņu izsalkušās acis un vājie augumi nepārpotami apliecināja tikai vienu, turklāt ļoti prozaisku faktu: viņiem vairāk nekā nepieciešams būtu vienreiz kārtīgi pieēst pilnu vēderu.

Iegāju vienā no būdām un noģērbos. Viens netīrs ģindenis apjoza gurniem kaut ko līdzīgu raibam galdautam un man uzmeta plecos baltu lupatu. Ja tur būtu bijusi vanna, man būtu licies itin dabiski ņemt un nomazgāties. Bet mani novadīja lejā pa kāpnēm un ieveda slapjā, slidenā pagalmā, un tajā pašā acumirklī mani papēži pazibēja gaisā. Mans kritiens nekādus komentārus neizraisīja. Acīmredzot tas bija gaidīts. Tas laikam bija uzņemts šā Austrumu greznības mājokļa mīkstinošo, nomierinošo, tīksmīgo efektu sarakstā. Mīkstinošs jau tas bija, bet nekādu tīksmi manī gan neizraisīja. Tad man iedeva koka tupeļu pāri, pareizāk sakot, mazus koka ķeblīšus ar ādas siksnām — ta­jos man vajadzēja ieslodzīt kājas (to jau varētu, tikai es nevalkāju 50. lieluma apavus). Tiklīdz pacēlu kāju, ķeblīši siksnās nepatīkami sašūpojās un atgriezās uz klona pilnīgi neparedzētās vietās un virzienos, reizēm sagriezās sāniski un mežģīja man potītes. Lai nu kā, tas viss tomēr piederēja pie Austrumu eksotikas, un es visiem spēkiem pūlējos izjust baudu.

Mani aizveda uz citu lielā šķūņa sektoru un noguldīja uz kaut kā līdzīga matracim, kas nebija apvilkts ar zelta diegiem cauraustu drānu, nedz arī pārklāts ar persiešu šallēm, bet izskatā stipri atgādināja nepretenciozos matračus, kādus esmu redzējis nēģeru kvartālos Arkan- zasā. Taču šajā drūmajā marmora cietumā nebija vairāk kā vien vēl piecas šādas lāvas. Svinīga vieta. Gaidīju, ka teju, teju mani apreibinās stiprās arābu smaržas, bet nekā. Vara krāsas ģindenis ar lupatu ap gurniem atnesa man ūdeni stikla karafē, kuras kaklā bija ielikta aizkūpināta pīpe apmēram jardu garā kātā ar vara iemuti.

Tā nu beidzot bija slavenā Austrumu nargile — pīpe, ko turku sultāns pīpē bildēs. Tas jau mazliet sāka līdzināties eksotiskai baudai. Ievilku vienu dūmu, un ar to pašu pietika; dūmu mākulis piepildīja manu kuņģi, plaušas, visu manu iekšieni līdz pēdējai vietiņai. Man uznāca drausmīgs klepus, un tad nu likās, ka sācis darboties Vezuvs. Turpmākās piecas minūtes man no visām porām plūda dūmi, gandrīz kā no mājas, kuras iekšienē izcēlies ugunsgrēks. Nemūžam vairs nekādu nargili! Dūmam bija riebīga garša, un vēl nejēdzīgāku garšu uz vara iemutes bija atstājušas tūkstošiem neticīgo lūpas. Man galīgi sašļuka dūša. Ja es vēl kādreiz uz Konektikutas tabakas iesaiņojuma redzēšu turku sultānu sēžam sakrustotām kājām un ar svētlai­mīgu ģīmi pīpējam nargili, es zināšu, ka tas ir pēdīgais blēdis un māneklis.

Gaiss šajā marmora cietumā bija varen karsts. Kad biju pietiekami uzsildīts — acīmredzot pietiekami, lai pierastu pie vēl augstākas tempe­ratūras, mani ieveda slapjā, slidenā, pietvaikotā marmora kamerā un noguldīja uz paaugstinājuma telpas vidū. Tā bija traki silta. Tad pirtnieks apsēdināja mani pie karstā ūdens tvertnes, pamatīgi nolaistīja, pats uzvilka rokā raupju dūraini un sāka ar to mani pulēt no galvas līdz kājām. No manis sāka plūst nelaba smaka. Jo ilgāk viņš pulēja, jo nelabāk odu. Tas mani biedēja. Sacīju viņam:

— Redzu, ka ar mani būs cauri. Skaidrs, ka mani bez liekas kavēšanās jāapbedī. Vislabāk būtu, ja jūs tūliņ aizietu pēc maniem draugiem, jo laiks ir silts un es varu sākt bojāties.

Viņš nelikās ne zinis, tikai ņēmās berzt. Drīz vien pamanīju, ka kļūstu mazāks. Viņš no visa spēka izspieda cimdu, līdz no tā izbira tādi kā makaroni. Netīrumi tie nevarēja būt, jo bija pārāk balti. Bet viņš vēl ilgi ņēmās mani apstrādāt. Beidzot es atkal sacīju:

— Riebīgs process. Jums būs briesmīgi ilgi jāberž, līdz dabūsiet mani tik mazu, kādu vēlaties; labāk aizejiet pēc ēveles, es pagaidīšu.

Viņš joprojām nelikās ne zinis.

Pēc brīža viņš atnesa bļodu, ziepes un kādu priekšmetu, kas izskatījās pēc zirga astes. Viņš sakūla milzu daudzumu ziepju putu, nojauca mani ar tām no galvas līdz kājām, iepriekš nepabrīdinājis, lai aizveru acis, un sāka mežonīgi slānīt ar to zirgasti. Beidzis viņš atstāja mani guļam kā baltu sniegavīru un aizgāja. Kad man apnika gaidīt, es piecēlos un gāju viņu meklēt. Atradu viņu kādā citā telpā, pret sienu atspiedušos, guļam ciešā miegā. Pamodināju. Viņš nemaz nesamulsa, aizveda mani atpakaļ, nolēja ar karstu ūdeni, apvija man ap galvu turbānu un, ievīstījis mani sausā galdautā, aizveda uz aizrežģotu vistu būri galerijā un norādīja uz vienu no minētajām Arkanzasas guļvietām, legūlos tajā un klusībā tomēr vēl cerēju uz arābu smaržām. Velti.

Tukšajā, kailajā vistu būri nebija itin nekā no kairās, orientālās greznības, par kuru tik daudz esmu lasījis. Vairāk nekā jebkādai citai vietai tas līdzinājās apriņķa slimnīcai. Izģindušais pirtnieks atnesa nargili, bet es sacīju, lai nes vien drīzāk projām un velti netērē laiku. Tad viņš atnesa slaveno turku kafiju, ko tik jūsmīgi apdziedājuši daudzu paaudžu dzejnieki, un es kāri tvēru pēc tās, lolodams pēdējo cerību, ka jel kas no maniem sapņiem par Autrumzemju jaukumiem tomēr beidzot piepildīsies. Un atkal māns. No visām pagānu dzirām, kādām jebkad pieskārušās manas lūpas, turku kafija bija pati nejēdzī­gākā. Tasīte mazītiņa, visa pilna biezumu; kafija melna, bieza, netī­kama pēc smaržas un pretīga pēc garšas. Puscollu tasītes dibenā riebīgi biezumi. Jādzer ar visiem biezumiem, puse no tiem aizķeras rīklē, kņudina tā, ka jāklepo vai veselu stundu.