MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Visievērojamākā vieta Konstantinopolē ir Sv. Sofijas mošeja. Pēc ierašanās pilsētā tūliņ jāsadabū sultāna firmans un jāsteidzas turp. To mēs arī darījām. Firmanu* mums nelaimējās dabūt, bet mēs samaksā­jām četrus vai piecus frankus no galviņas, kas iznāk apmēram tas pats.

Man Sv. Sofijas mošeja nelikās nekas sevišķs. Droši vien es no tā nekā daudz nesajēdzu. Lai nu tā arī paliek. Tas ir nožēlojamākais vecais šķūnis visā pagānu pasaulē. Interesi mošeja, man šķiet, modinā­jusi galvenokārt ar to, ka sākotnēji tā celta kā kristiešu baznīca, kas vēlāk, kad zemi iekaroja musulmaņi, bez īpašiem pārveidojumiem pārvērsta par mošeju. Man lika novilkt zābakus un iet iekšā vienās zeķēs. Es saaukstējos, pie pēdām man pielipa tik daudz sveķu, netīrumu un visādu citādu atkritumu, ka vakarā nolietoju vairāk nekā divtūkstoš zābaku kalpiņu, līdz dabūju apavus nost no kājām, un ir tad līdzi aizgāja krietna plēksne kristīga cilvēka ādas. Nepārspīlēju pat ne par vienu zābaku kalpiņu.

Sv. Sofija ir milzīga baznīca, trīspadsmit vai četrpadsmit gadsimtu veca un pietiekami nepievilcīga, lai varētu tai dot daudz, daudz vairāk gadu. Mēdz teikt, ka tās milzu kupols esot brīnišķīgāks par Sv. Pētera kupolu, bet tās netīrība ir vēl daudz brīnišķīgāka par kupolu, kaut gan par to nekur netiek minēts. Baznīcā ir simt septiņdesmit kolonnu, katra no viengabala citas šķirnes dārga marmora, taču kolonnas atvestas no Bālbekas, Hēliopoles, Atēnām un Efesas, tās ir bojātas, neglītas, pretīgas. Tās bija tūkstoš gadu vecas jau tad, kad šī baznīca bija pavisam jauna, un tajos laikos, ja vien Justiniāna arhitekti tās cik necik neuzskaistināja, kontrasts droši vien bija atbaidošs. Kupola iekšpuse no vienas vietas izraibināta ar zeltītā mozaīkā saliktiem uzrakstiem turku valodā un spīd un laistās kā cirka afiša. Grīda un marmora balustrādes ir vecas, bojātas un netīras; kur vien skatiens apstājas, visur savilkts virvju tīkls; virves stiepjas lejup no kupola galvu reibinošā augstuma, un tajās iekārtas neskaitāmas nespodras eļļas lampas un strausu olas, kas šūpojas sešu septiņu pēdu augstumā virs grīdas. Ik pa gabaliņam gan tuvāk, gan tālāk, pietupušies vai zemē sasēduši, noskranduši turki pulciņos lasīja grāmatas, klausījās sprediķos vai mācījās gluži kā skolnieki, un piecdesmit citās vietās citi, tāpat pulciņos, zemē nometu­šies, klanījās, izslējās un klanījās atkal, noliecās līdz zemei un skūpstīja grīdu, visu laiku purpinādami lūgsnas, un turpināja šos vingrojumus, līdz viņiem gan vajadzēja būt galīgi piekusušiem, ja vien viņi tādi jau nebija.

Visur netīrība, putekļi, sodrēji un drūmums; visur senatnes pēdas, tomēr nekā skaista vai aizgrābjoša; visur pulciņos šie mežonīgā izskata pagāni; virs galvas kliedzoši greznā mozaīka un virvju tīkls, bet nekur nekā tāda, kas varētu modināt mīlestību vai apbrīnu.

Cilvēki, kas jūsmo par Sv. Sofiju, droši vien smeļas sajūsmu no ceļvežiem (tajos par katru baznīcu sacīts, ka, «pēc atzītu vērtētāju domām, tā daudzējādā ziņā ir brīnišķīgs mākslas piemineklis, kam pasaulē nav līdzīgu»), vai arī jūsmotāji ir bēdīgi slavenie eksperti no Ņūdžersijas tālumnieku kaktiem, ar pūlēm iemācījušies atšķirt fresku no ugunsdzēsības hidranta un kopš tā laika uzskata sevi par tiesīgiem aumaļām izliet visur un pār visiem savus bezgalīgi muļķīgos spriedu­mus par glezniecību, skulptūru un arhitektūru.

Bijām pie dejojošajiem dervišiem. To bija divdesmit viens. Viņi bija ģērbušies platos gaišas krāsas tērpos, kas sniedzās līdz pat papēžiem. Viņi stāvēja uz apaļas platformas, pa kārtai piegāja pie garīdznieka, dziļi paklanījās un tad sāka kā apreibuši virpuļot, aizvirpuļoja līdz savai vietai aplī un tur turpināja griezties kā vilciņi. Kad visi bija virpuļdejā atgriezušies savās vietās, kas atradās piecu sešu pēdu atstatumā cita no citas, tad pagānu bars pilnā sastāvā trīs reizes ar īsiem pārtraukumiem apvirpoja apkārt telpai. Tas ilga divdesmit piecas minūtes. Viņi griezās uz kreisās kājas, labo izšaudami uz priekšu, lai atspertos pret vaskoto grīdu. Daži turējās varen ilgi. Vairums minūtē apgriezās četrdesmit reižu, bet viens, īsts mākslinieks, sasniedza sešdesmit vienu apgriezienu un noturējās šajā līmenī visas divdesmit piecas minūtes. Tērps piepūtās ap viņa augumu kā balons.

Deja noritēja pilnīgā klusumā, lielāko daļu dejotāju bija pārņēmusi tāda kā reliģiska ekstāze, viņi griezās, galvu atmetuši un acis aizvēruši. Brīžiem ieskanējās skarba mūzika, bet muzikantus nekur neredzēja. Aplī neielaida nevienu citu kā vienīgi virpuļotājus. Vajadzēja vai nu griezties kā vilciņam, vai stāvēt malā. Tik barbarisku izrādi mums vēl nebija gadījies redzēt. Pēc tam nāca vājinieki un gūlās zemē, sievas pienesa savus slimos bērnus (vienai bija zīdainis pie krūts), un dervišu patriarhs kāpa pāri guļošajiem augumiem. Jādomā, ka viņš dziedināja slimos, kāpdams tiem uz krūtīm, muguras vai nostādamies kādam sirdzējam uz pakauša. Ko gan citu varēja gaidīt no ļautiņiem, kuri domā, ka visu, kas ar viņiem notiek — gan labo, gan Jauno —, noteic neredzami gari: milži, rūķi un džini, un kuri vēl šobaltdien tic «Tūkstots un vienas nakts» neprātīgajām pasakām? Vismaz tā man apgalvoja kāds ļoti gudrs misionārs.

Apskatījām Tūkstots un vienu kolonnu*. Nezinu, kādam nolūkam šī celtne sākotnēji domāta, mums stāstīja, ka tur bijis iecerēts ūdens rezervuārs. Celtne atradās Konstantinopoles centrā. No tukša laukuma lejup ved kāpnes, un četrdesmit pēdu pazemē jūs pēkšņi nokļūstat veselā slaidu, bizantisku kolonnu mežā. Nostājieties, kā gribat, pagrie­zieties, uz kuru pusi gribat, tikpat būsiet centrā, no kura rādiusa uz visām pusēm aizstiepjas desmitiem velvētu gaiteņu un kolonādes, kas telpas krēslībā izgaist tālumā. Tagad šo seno, izžuvušo ūdenskrātuvi apdzīvo daži izkāmējuši zīda audēji, un viens no viņiem parādīja man krustu, kas iekalts kādas kolonnas kapitelī. Jādomā, viņš gribēja norādīt, ka celtne uzbūvēta vēl pirms turku ienākšanas, un, šķiet, šai sakarā kaut ko ari sacīja, bet viņam laikam bija runas defekts, jo es nekā nesapratu.

Novilkām kuipes un iegājām sultāna Mahmuda marmora mauzo­lejā, vienā no skaistākajiem pēdējā laikā redzētiem arhitektūras pieminekļiem. Mahmuda kapu klāja ar sudraba diegiem skaisti izšūts melna samta pārsegs; ap kapu brīnišķīgi veidots sudraba režģu žogs; sānos un galā vairāk nekā simt mārciņu smagi sudraba svečturi un tajos sveces — tik garas un tik resnas kā cilvēka kāja; uz sarkofāga bija novietota feska ar skaistu dimantu rotājumu; tas maksājot simttūkstoš mārciņu, paskaidroja mauzoleja uzraugs un, protams, meloja kā daždien turks. Sultānam Mahmudam apkārt bija guldīti visi viņa piederīgie.

Aizgājām, zināms, arī uz Stambulas Lielo bazāru, un, necenšoties to tuvāk attēlot, teikšu vienīgi, ka tas pielīdzināms milzīgam bišu stro­pam — zem viena velvju jumta cieši cits pie cita tūkstošiem mazu veikaliņu, neskaitāmi ar šaurām ieliņām atšķirti kvartāli. Katrā ielā tirgojas tikai ar viena veida precēm. Ja vēlaties nopirkt kurpju pāri, jums jāizstaigā tikai viena iela, nevis jāmeklē apavu veikali pa visu bazāru. Tas pats ir ar zīda audumiem, senlietām, šallēm un visu pārējo. Cilvēki te mudžēt mudž no rīta līdz vakaram, katra veikala priekšā bagātīgs klāsts austrumniecisku audumu košās, priecīgās krāsās. Stam­bulas Lielo bazāru patiesi ir vērts apskatīt. Tas ir pilns dzīvības, darījumu, netīrumu, ubagu, ēzeļu, sīktirgotāju, kas, pilnā balsī klieg­dami, slavē savu preci, nesēju, dervišu, augstdzimušu turku dāmu, kas nākušas iepirkties, un fantastiski ģērbušos fantastiska izskata musul­maņu no kalniem un pālajām provincēm; un tikai vienu vienīgu lietu nav iespējams Lielajā bazārā saost — kaut ko, kam būtu laba smaka.