MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Abpus Hellespontam redzējām krasta baterijas un fortus, virs kuriem plīvoja Turcijas sarkanais karogs ar balto mēnessirpi, šad tad pa kādam ciematam, pa kādai kamieļu karavānai; to visu redzējām līdz tam brīdim, kad iebraucām lielajā Marmora jūrā, bet pēc tam, kad zeme izgaisa skatienam, atgriezāmies atkal pie jukra un vista partijām.

Enkuru pie Zelta Raga vārtiem izmetām agrā rīta stundā. Tikai kādi trīs vai četri bijām kājās un pirmie ieraudzījām lielo Otomanu galvaspilsētu. Pasažieri nemēdza celties nelaikā, kā paši teica, lai notvertu pirmo skatu uz nepazīstamām svešzemju pilsētām. Tādi pārdzīvojumi viņiem jau bija apnikuši. Viņi neiznāktu pirms brokastīm uz klāja pat tad, ja mums acu priekšā iznirtu Ēģiptes piramīdas.

Zelta Rags ir šaurs jūras līcis, kas nosliecas no Bosfora līča (it kā plata upe, kas savieno Marmora un Melno jūru) un, apmetis līkumu, pāršķeļ pilsētu vidū pušu. Galata un Pera atrodas Bosfora un Zelta Raga vienā pusē, Stambula (senā Bizantija)—otrā. Bosfora pretējā krastā atrodas Skutari un citas Konstantinopoles priekšpilsētas. Šajā lielpilsētā dzīvo miljons cilvēku, bet ieliņas ir tik šauras un nami sacelti tik blīvi cits pie cita, ka tā aizņem tikai pusi no Ņujorkas platības. Skatoties uz Konstantinopoli no noenkurošanās vietas Bosforā, tā šķiet skaistākā no visām redzētajām pilsētām. Namu blīva no pašas krastma­las sniecas augšup un izplešas pa daudzajiem kalniem; dārzu zaļums, kas pavīd vietvietām, mošeju lielie kupoli, neskaitāmie minareti, pret kuriem skatiens visnotaļ atduras, piešķir galvaspilsētai to īpatnējo, austrumnieciski sapņaino noskaņu, kāda rodas, lasot ceļojumu aprak­stus par Orientu. Konstantinopole ir ļoti gleznaina.

Taču gleznainums ir tās vienīgā pievilcība. No krastā izkāpšanas brīža līdz pat aizceļošanas brīdim pret šo pilsētu iespējams just vienīgi riebumu. Laiva, kas jūs ved no kuģa uz krastu, ir apbrīnojami nepiemērota savam uzdevumam. Tā ir glīti iekārtota, tomēr cilvēka spēkos nav to kārtīgi izvadīt pa neganto straumi, kas no Melnās jūras plūst uz Bosforu, un nebūs daudz tādu laivinieku, kas to spētu pat mierīgā ūdeni. Tā ir gara, viegla kanu (kalks), vienā galā plata, otrā šaura kā naža asmens. Šaurais ir laivas priekšgals, un nav grūti iedomāties, kā straume to dancina. Laivai ir divi, reizēm četri airi, bet nav stūres. Jūs sākat irties uz noteiktu mērķi, bet laiva jūs vispirms izsvaida uz visām pusēm, pirms varat uzņemt pareizo virzienu. Vispirms laivinieks ūdeni pairas ar vienu airi, tad ar otru, tikai ļoti reti ar abiem uzreiz. Šāda airēšana ir aprēķināta tā, lai nepacietīgu cilvēku nedēļas laikā padarītu traku. Nav šaubu, ka šie laivinieki ir neveiklākie, trulākie un neizglītotākie cilvēki pasaulē.

Krastā bija — kā lai saka — tur bija mūžīgs, nebeidzams cirks. Cilvēku šaurajās ielās biezs kā skudru pūznī, vīrieši ģērbušies vistrakā­kajās, ērmotākajās, pagāniskākajās, spilgtākajās drānās, kādas vien spēj sagudrot drēbnieks delirium Iremens stāvoklī, turklāt sabiedrojo­ties ar septiņiem velniem. Nekas nebija par spilgtu, neviena ķēmlba par ķēmīgu, neviena neprātība par neprātīgu, neviena velnišķīga izdoma par traku, lai nebūtu izmēģināta un parādīta ļaudīs. Neredzēju divus vienādi ģērbušos cilvēkus. Tā bija mežonīga visdažādāko tērpu maskarāde — katrs ļaužu ņudzeklis katrā ielā žilbināja acis ar kliedzo­šiem kontrastiem. Nedaudziem cienījamiem sirmgalvjiem ap galvu bija aptīti drausmīgi turbāni, bet lielais vairums šajā neticīgo pūlī valkāja sarkanas mices, ko viņi dēvē par feskām. Viss pārējais tērpu raibums nav aprakstāms.

Veikali šeit ir tikai tādi šķūnīši, kastes, vannasistabas, skapji — sauciet, kā gribat, un atrodas apakšstāvā. Veikaliņos sēž turki uz krustām saliktām kājām, tirgojas, smēķē garas pīpes un ož kā — nu, kā jau turki. Ar to viss pateikts. Šaurajās ieliņās pie tirgotavām drūzmējas ubagi, kas bez mitēšanās lūdz dāvanas un nekad nekā nedabū; kropļi, kas tik neiedomājami izkropļoti, ka gandrīz jau zaudējuši līdzību ar cilvēku; klaidoņi, kas dzen nastām apkrautus ēzeļus; nesēji, kas uz muguras stiepj galantērijas preču kastes mājas lielumā; staigājoši tirgoņi, kas, kliegdami kā nelabie, piedāvā savas preces — vīnogas, karstu kukurūzu, ķirbju sēklas; turpat steidzīgajā ņudzeklī cilvēkiem pa kājām nesatricināmā mierā guļ slavenie Kon­stantinopoles suņi; bez trokšņa pa pūli slīd turcietes, no galvas līdz kājām ietinušās platās, plīvojošās drānās, ap galvu apmetušas sniegbal­tus plīvurus, kas atstāj neaizsegtas vienīgi acis un ļauj neskaidri nojaust sejas vaibstus. Redzot viņas pa gabalu kustamies Lielā bazāra ēnaina­jās velvēs, neviļus iešaujas prātā, ka tā varbūt izskatījās līķautos ietītie miroņi, kad tie cēlās un gāja projām no savām kapenēm drausmajā Krustā sišanas naktī, kad Golgātā plosījās vētra, negaiss un zemestrīce. Pavērot Konstantinopoles ielu var vienreiz, ne vairāk.

Mums gadījās sastapt zosu pārdevēju — cilvēku, kas dzina simt zosu pa pilsētu, lai tās pārdotu. Rokā viņam bija desmit jardu gara stiba ar āķi galā; ik pa brīdim kāda zoss atšķīrās no bara un, spārnus papletuši, kaklu līdz pēdējai iespējai izstiepusi, centās aizšmaukt ap ielas stūri. Vai tirgonis par to uztraucās? Nē. Viņš pastiepa garo stibu un neizsakāmi sang froid' apmeta āķi zosij ap kaklu un bez pūlēm atvilka to atpakaļ pulkā. Ar stibu viņš stūrēja zosu baru tikpat viegli, kā cits būtu stūrējis jollu. Pāris stundu vēlāk redzēju viņu sēžam uz akmens ielas stūri ņudzīgajā pūlī saulītē cieši iemigušu, bet zosis bija satupušas viņam visapkārt, tikai brīžiem pabēgot no gājējiem vai ēzeļiem. Trešoreiz redzējām viņu vēl pēc stundas, kad viņš pārskaitīja savu ganāmpulku, pārbaudīdams, vai kāda zoss nav aizbēgusi vai nozagta. Skaitīšanas paņēmiens bija unikāls. Viņš turēja stibas galu apmēram astoņas collas no akmens mūra un lika zosīm soļot «zosu gājienā» starp mūri un stibas galu. Pa to laiku viņš tās skaitīja. Tādā skaitīšanā neviena nevarēja pašauties sānis.

Ja gribat redzēt pundurus — es domāju, dažus pundurus tīrās intereses dēļ, brauciet uz Dženovu. Ja gribat tos iepirkt vairumā, lai pēc tam varētu mazumtirdzniecībā pārdot, brauciet uz Milānu. Itālijā punduri redzami itin visur, tomēr vislielākais birums, kā man likās, bija Milānā. Ja vēlaties paskatīties uz parastiem, labā sortimentā atlasītiem kropļiem, meklējiet tos Milānā vai paceļojiet pa Romas valstiņām. Bet, ja jums iegribas pabūt visīstākajā kropļu un izdzimteņu cilmes vietā, dodieties taisnā ceļā uz Konstantinopoli. Neapoles ubags, kurš var uzrādīt pēdu, kas visa izaugusi vienā milzīgā pirkstā ar platu, bezveidīgu nagu, ir bagāts vīrs, bet Konstantinopolē uz viņu neviens pat lāgā nepaskatītos. Viņš nomirtu badā. Kas gan pievērsīs uzmanību šādai atrakcijai, ja uz Zelta Raga tilta un Stambulas ielu notekās savas dīvainības demonstrē bariem visizcilāko izdzimteņu? Nožēlojamais lielībnieks! Kā gan viņš varētu pastāvēt līdzās sievietei ar trim kājām vai vīram ar aci vaigā? Vai viņam nevajadzētu aiz kauna nosarkt, kad parādītos cilvēks ar pirkstiem, kas pieauguši tieši pie elkoņa? Kur viņam dēties, kad visā spožumā ierodas punduris ar septiņiem pirk­stiem, turklāt bez āugšlūpas un bez zoda? Bismillah! Eiropas kropļi ir tīrais māns un krāpšana. īstie talanti uzzied vienīgi Peras un Stambu­las sānielās.

Sieviete ar trim kājām gulēja uz tilta, savu kapitālu izvietojusi tā, lai izskatītos pēc iespējas efektīgāk: vienu parastu kāju un vēl divas — slai­das kā rokas ar pēdu galā. Gabaliņu tālāk stāvēja vīrietis, kam nebija acu, seja bija čokuraina un saplaisājusi kā sastingusi lava, krāsā līdzīga mušu apsēstam bifštekam, un viņa vaibsti bija tā sajaukti un deformēti, ka nezinātājs nemūžam neprastu izaugumu, kas viņam bija deguna vietā, atšķirt no vaigukauliem. Stambulā bija ari cilvēks ar milža galvu, nesamērīgi garu ķermeni, astoņas collas garām kājām un pēdām kā slēpes. Ar šīm pēdām viņš kustējās uz priekšu, ņemdams palīgā rokas, bet zvalstījās tik briesmīgi, it kā viņam mugurā būtu uzsēdies Rodas Koloss. O jā, Konstantinopolē ubagam nepieciešamas sevišķi izcilas dotības, lai viņš varētu sev nopelnīt iztiku. Cilvēks ar zilu seju, kuram nav nekā cita, ar ko lepoties kā vien tas, ka viņš raktuvēs cietis eksplozijā, tiktu uzskatīts par viltvārdi, un kara invalīds uz kruķiem nemūžam nenopelnītu ne centa. Vienīgais, ar ko viņš varētu glābties, būtu šķirties no pusgalvas un uzaudzēt tai vietā kāksli laba maišeļa lielumā.