MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Augām dienām viņi gulšņā uz ielām. Es viņus izmantoju par kompasu — par ceļa rādītājiem. Ja redzu suņus laiski guļam ielas vidū un cilvēkus, aitas, zosis un citu dzīvu radību ejam tiem apkārt, saprotu, ka neesmu galvenajā ielā, kur atrodas viesnīca, un ka man jāiet tālāk. Lielajā ielā suņi šķiet modrāki, uz to viņus spiež nepieciešamība pastāvīgi izvairīties no daudzajiem pajūgiem, un šo pārmaiņu uzvedībā nevar nepamanīt. Visi pārējie flegmātiski guļ un neliekas ne gar ko zinis. Viņi nepakustētos pat tad, ja garām ietu pats sultāns.

Vienā šaurā ielā (bet platu ielu vispār nav) redzēju trīs suņus saritinājušos guļam pāris pēdu citu no cita. Tā gulēdami, viņi šķērsām aizņēma visu ielu no notekas līdz notekai. Tuvojās dzinējs ar apmēram simt galvu lielu aitu baru. Aitas mierīgi brida pāri suņiem, pie tam bara arjergards spiedās virsū priekšējām. Suņi laiski pacēla galvas, maķenīt sarāvās, kad steidzīgo aitu kājas mīņājās pa viņu jēlajām mugurām, nopūtās un mierīgi sagūla atkal. Ne ar kādiem vārdiem stāvoklis nebūtu labāk paskaidrojams. Tā nu dažas aitas pārlēca suņiem pāri, citas izlaipoja pa vidu, šad tad ar asajiem nagiem ieskrambājot kādam gulētājam kāju, un, kad viss bars bija garām, suņi mazliet pašņaukājās, izšķaudīdami nāsīs saskrējušos putekļus, taču neizkustējās no vietas ne par collu. Senāk domāju par sevi, ka esmu laisks, bet salīdzinājumā ar Konstantinopoles suni esmu gatavā tvaika mašīna. Bet vai tomēr šāds skats nav ērmots pilsētā, kam ir miljons iedzīvotāju?

Šie suņi ir pilsētas aptīrītāji. Tas ir viņu oficiālais stāvoklis un, jāteic, nav no vieglajiem. Bet līdz ar to šis darbs viņus sargā. Ja viņi nenoēstu visus atkritumus drausmīgajās ielās, neviens viņus ilgi nepieciestu. Viņi apēd itin visu, kas gadās ceļā, sākot ar meloņu mizām un sapuvušām vīnogām un beidzot ar visu veidu un visu pakāpju atkritumiem, arī pašu kritušos draugus un radus, un tomēr pastāvīgi ir izkāmējuši un izmisuši. Cilvēki negrib viņus nogalināt un arī nenogalina. Stāsta, ka turki ārkārtīgi nelabprāt nogalinot dzīvniekus. Bet viņi rīkojas daudz ļaunāk. Viņi šos nabaga radījumus spēj pakārt, spārdīt ar kājām, apliet ar verdošu ūdeni, nomocīt gandrīz līdz nāvei un tad pamest, lai pusbadā velk dzīvību.

Reiz sultāns gribēja nogalināt visus suņus un jau ķērās pie nodoma izpildīšanas, bet iedzīvotāji sacēla tik drausmīgu brēku, ka slaktiņš tika apturēts. Pēc tam viņš ieteica nometināt visus suņus kādā Marmora jūras salā. Iebildumu nebija, un viens ar suņiem piekrauts kuģis devās ceļā. Bet, kad tika zināms, ka neviens suns nav salu sasniedzis, ka visi suņi cits pēc cita naktī pārkrituši pār bortu un aizgājuši bojā, sacēlās jauns tracis, un pārvietošanu izbeidza.

Tā nu suņi palika, kā bijuši, ielas īpašumā. Negribu apgalvot, ka tie naktis nekauc un neuzbrūk cilvēkiem, katn galvā nav sarkana feska. Saku vienīgi, ka būtu nelietīgi, ja es viņus apvainotu tādās ļaundarībās, ja neesmu tās redzējis pats savām acīm vai dzirdējis pats savām ausīm.

Biju mazliet pārsteigts, redzot, kā turki un grieķi šeit tēlo avīžu pārdevējus, zemē, kur savā laikā dzīvojuši «Tūkstots un vienas nakts» milži un džini, kur spārnoti zirgi un daudzgalvu pūķi apsargājuši apburtas pilis, kur prinči un princeses lidojuši pa gaisu uz paklājiem, kas klausa burvju talismanam, kur pēc burvja mājiena vienā naktī izaug veselas no dārgakmeņiem celtas pilsētas, kur dzīvībā ņirbošā tirgū visi cilvēki, burvestības piekalti, pēkšņi sastingst tādā stāvoklī, kādā atradušies — sēdus, stāvus vai ar rokā paceltu ieroci, bez valodas un kustībām, līdz laika rats būs pagriezies par simt gadiem.

Bija dīvaini, redzot zēnus pārdodam avīzes tik sapņu pārņemtā zemē. Un, atklāti runājot, tas šeit ir diezgan jauns pasākums. Konstanti­nopolē avīžu pārdošana sākās apmēram pirms gada, un cēlonis tam bija Prūsijas un Austrijas karš.

Šeit izdod vienu avīzi angļu valodā — Levante Herald, bez tam savas gaitas te sākušas un beigušas vairākas avīzes grieķu un dažas franču valodā, ar mokām no jauna atsākušas dzīvi un atkal apklusušas. Sultāna valdībai avīzes nepatīk. Tā žurnālistiku neizprot. Sakāmvārds māca, ka tas, ko nepazīstam, allaž biedē. Tiesa uzskata avīzes par mīklainu un visai nelietīgu iestādījumu. Galms zina, kas ir mēris, jo tas laiku pa laikam piemeklē valsti un dienā nopļauj pāris tūkstošu cilvēku. Un avīzi viņi uzskata par kaut kādu vieglāku mēra paveidu. Tiklīdz avīze pāršauj pār strīpu, to slēdz — gluži vienkārši, uzkrīt bez brīdinājuma un nožņaudz. Ja avīze ilgāku laiku nešauj pār strīpu, valdība kļūst aizdomīga un tikpat to nožņaudz, jo domā, ka avīze perina kādu velnišķīgu nodomu. Iedomājieties lielvezīru svinīgā ap­spriedē ar impērijas dižākajiem pīlāriem uzmanīgi burtojam nīsto avīzi, līdz visi nonāk pie dziļdomīga sprieduma: «Šitā lapele ir kaitīga — izsa­kās pārāk neskaidri, pārāk aizdomīgi, jātaisa ciet. Brīdiniet izdevēju, ka tādas lietas mēs necietīsim, bet redaktoru bāziet cietumā!»

Konstantinopolē avīžniecība ir gaužām nepateicīga nodarbošanās. Nesen aizliegtas divas grieķu avīzes un pāris dienu vēlāk arī franču avīze. Sultāns aizliedzis rakstīt par krētiešu uzvarām. Laiku pa laikam lielvezīrs piesūta paziņojumu, ka krētiešu sacelšanās pilnīgi apspiesta, un, kaut arī redaktors skaidri zina, ka tas nav tiesa, viņš paziņojumu tomēr ievieto. Levante Herald labprāt cildina amerikāņus, bet sultā­nam tas nav pa prātam, jo viņš nosoda mūsu simpātijas pret Krētas dumpiniekiem, un tādēļ šai avīzei jābūt sevišķi piesardzīgai, lai neiekultos nepatikšanās. Reiz redaktors, aizmirsis oficiālo biļetenu, ka krētieši sakauti, ievietoja korespondenci, ko bija atsūtījis amerikāņu' konsuls Krētā un kur bija pavisam citāda satura vēstis. Redaktoram lika samaksāt divsimt piecdesmit dolāru soda naudas. Nesen viņš publicēja vēl vienu ziņojumu no tā paša avota un par savām pūlēm dabūja trīs mēnešus nosēdēt cietumā. Es varbūt varētu kļūt par Levante Herald redaktora palīgu, tomēr labāk mēģināšu kaut kā iztikt bez šī posteņa.

Avīzes slēgšana izdevējam šeit nozīmē gandrīz drošu izputēšanu. Neapolē turpretī izdevēji, man šķiet, pat spekulē ar šādām neveiksmēm. Tur avīzes slēdz katru dienu, bet nākamajā dienā tā pati avīze parādās ar citu nosaukumu. Tajās desmit dienās vai divās nedēļās, ko tur pavadījām, vienu avīzi slēdza divas reizes, un pa divi lāgi tā piedzīvoja augšāmcelšanos. Avīžpuikas tur ir ziķeri, kā visur. Sabiedriskas vājības viņi prot izmantot savā labā. Ja jūt, ka būs grūti avīzi izpārdot, viņi pačukst vienam otram garāmgājējam: «Pēdējais numurs, ser; maksā divreiz dārgāk; avīzi tikko slēdza.» Gājējs avīzi, protams, nopērk, taču nekā sevišķa tajā neatrod. Esmu dzirdējis stāstām, galvot neņemos, bet tā stāsta, ka izdevēji dažkārt lielā tirāžā izlaiž numuru ar ultradumpīgu rakstu, izdala avīzi pārdevējiem, bet paši uz laiku noslēpjas, kamēr valdībai pārskrien pirmais niknums. Tas lieliski atmaksājas. Numura konfiskācija nav liels zaudējums. Burti un iespiedmašīnas nav vērts, lai par tām raizētos.

Neapolē iznāk viena vienīga avīze angļu valodā. Tai ir septiņdesmit abonenti. Izdevējs pamazām kļūst bagāts, jāatzīst gan, ka ļoti pamazām.

Vienreiz mēģināju nogaršot turku brokastis un negribu vairs nekad mūžā tās atcerēties. Vārāmā ierīce atradās turpat ēdamtelpā pie paša bazāra, un durvis uz ielu stāvēja līdz galam vaļā. Pavārs bija netīrs, galdiņš arī,'turklāt tas nebija apklāts. Pavārs paņēma piku maltas gaļas, apķepināja to ap stiepli un pakāra virs oglēm cepināt. Kad gaļa bija izcepusies, viņš nolika to sānis; šai brīdi ienāca skumīgs suns un piegrūda tai purnu. Sākumā viņš to apostīja un droši vien saoda kāda drauga mirstīgās atliekas. Pavārs paņēma gaļu un nolika to mums priekšā. Džeks noteica: «Pasēju.» (Viņš lāgiem spēlē jukru.), un mēs visi pēc kārtas «pasējām». Tad pavārs izcepa lielu, plakanu kviešu plāceni, iezieda to ar izcepto gaļu un nāca pie mums. Plācenis nokrita zemē, viņš to pacēla, noslaucīja gar biksēm un nolika mums priekšā uz galda. «Pas,» sacīja Džeks. Mēs viņam pievienojāmies. Nu pavārs iesita cepampannā olas, bet pats domīgi stāvēja pie uguns un ar dakšiņu bakstīja sev no zobu starpām gaļas paliekas. Pēc tam viņš dakšiņu izmantoja, lai apsviestu pannā olas uz otru pusi, un tad atnesa tās mums. Džeks noteica: «Vēlreiz — pas.» Visi vienprātīgi piebalsoja. Nesapratām, ko darīt, tādēļ pasūtījām vēl porciju ceptas desasgaļas. Pavārs atkal sameklēja stiepli, nomērīja attiecīgo gaļas daudzumu, apviļāja to plaukstās un ķērās pie darba! Šoreiz mēs visi «pasējām», iepriekš pat nesarunājuši. Samaksājām un gājām ārā. Tas ir viss, kas man zināms par brokastīm turku gaumē. Turku brokastis, bez šaubām, ir labas, tomēr zināmi trūkumi tām piemīt.