MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Mošeju daudz, baznīcu daudz, kapsētu arī daudz, bet ar morāli un viskiju — trūcīgi. Korāns musulmaņiem aizliedz dzert vīnu. Iedzimtās tieksmes liedz būt tikumīgiem. Stāsta, ka sultānam esot astoņi simti sievu. To jau gandrīz varētu pielīdzināt bigāmijai. Mēs sarkstam aiz kauna, redzot, ka šeit Turcijā tiek pieļauta tāda apgrēcība. Soltleiksi- tijā gan tas mūs tik stiprā mērā neuztrauc.

Čerkesi un gruzīni vēl joprojām pārdod uz Konstantinopoli savas meitas, tomēr nedara to vairs atklāti. Lielo verdzeņu tirgu, par kuriem esam tik daudz lasījuši un kuros meitenes tika izģērbtas, apskatītas un vērtētas gluži kā zirgi lauku gadatirgos, vairs nav. Tagad apskate un tirdzniecība notiek klusībā, privāti. Kurss pašreiz ir augsts: daļēji tādēļ, ka pieaudzis pieprasījums, jo sultāns ar savu svītu nesen atgriezies no Eiropas galmiem, daļēji neparasti bagātās labības ražas iespaidā — pār­devējus nemoka bads, un viņi turas pie cenas, un beidzot tādēļ, ka pircējiem nav pa spēkam nospiest cenas zemāk, tupretī pārdevējiem ir iespēja turēt tās augstas. Ja šeit Konstantinopolē tiktu izdotas lielās amerikāņu avīzes, tad, man šķiet, biržas ziņās varētu lasīt apmēram šādu informāciju:

KURSS MEITEŅU TIRGO

Atlases klases čerkesietes, 1850. gada raža —200 mārciņu sterliņu; 1852. gads —250 mārc. steri., 1854. gads —300 mārc. steri. Atlases klases gruzīnietes — trūkst piedāvājuma; otrās šķiras, 1851. gads —180 mārc. steri. Deviņpadsmit valahiešu meitenes, vidēja labuma—130—150 mārc. steri, gabalā, nav pieprasījuma; sešpadsmit augstākā labuma — izpārdotas nelielās vienībās, cena nav zināma.

Pārdodama partija čerkesiešu no augstākās klases līdz labai, 1852.—1854. gads, 240—242 1/2 mārc. steri, gabalā; viena —1849. gads, bojāta, 23 mārc. steri. Vairākas gruzīnietes, ekstra klase, 1852. gads, pārgājušas citās rokās. Pašreiz dabūjamās gruzīnietes lielākoties ir atlikums no pērnā gada, kad raža bija neparasti trūcīga. Jaunā raža nedaudz aizkavējusies, taču gaidāma visdrīzākajā laikā. Izredzes tiklab kvantitātes, kā kvalitātes ziņā daudzsolo­šas. Šai sakarā varam droši teikt, ka ari čerkesiešu raža, liekas, būs izcila. Viņa majestāte sultāns jau pieteicis lielu iepirkumu savam jaunajam harēmam, kura būvi pabeigs pēc divām nedēļām; tas, protams, labvēlīgi ietekmējis tirgu, un čerkesiešu kurss strauji ceļas. Izmantojot tirgus ažiotāžu, daži izmanīgākie tirgotāji pārdod vēl nesaņemtu preci. Ir pamats gaidīt arī valahiešu kursa celšanos.

Ar Nūbijas meitenēm stāvoklis bez pārmaiņām. Pārdošanas līmenis zems.

Einuhi. Nav bijis piedāvājuma, bet šodien gaidāma liela partija no Ēģiptes.

Man šķiet, ka apmēram tā izskatītos komercbiļetens. Cenas ir visai augstas, un piedāvātāji sīksti pie tām turas, turpretī vēl tikai pirms gadiem diviem vai trim badā izvārgušie vecāki veda šurp savas meitas un, ja vairāk nevarēja dabūt, pārdeva tās pat par divdesmit un trīsdesmit dolāriem, darīja to gluži vienkārši tālab, lai paglābtos no bada paši un paglābtu meitenes. Skumji domāt par tādu postu, un par sevi varu teikt — es no visas sirds priecājos, ka cenas atkal tik strauji pacēlušās.

Morāle vispār un tirdzniecība jo īpaši ir gaužām zema. Tas nekādi nav noliedzams. Grieķu, turku un armēņu morāle aprobežojas ar regulāru baznīcas apmeklēšanu noteiktajās sabata dienās un visu desmit baušju pārkāpšanu pārējās nedējas dienās. Viņiem ir iedzimta tieksme melot un blēdīties, un šo dabas dotību viņi cenšas uzlabot un izkopt līdz pilnībai. Gribēdams ieteikt tirgotājam savu dēlu par pārdevēju, viņš vis nesacīs, ka puisis ir krietns, centīgs, tikumīgs, apmeklē svētdienskolu un ir godīgs, bet teiks: «Zellis ir zelta vērts — pats redzēsiet, ka viņš apvedīs ap stūri katru, ar ko nonāks darīšanās, tik varenu meli jūs neatradīsiet no Eiksīnas līdz pašai Marmora jūrai!» Ko jūs teiksiet par tādu rekomendāciju? Misionāri man stāsta, ka šādus cildinājumus viņi dzirdot katru mīļu dienu. Par cilvēku, ko apbrīno, viņi mēdz sacīt: «O, viņš ir brīnišķīgs blēdis un varens melis!»

Visi melo un krāpj, visi, kam vien kāda saskarsme ar darījumiem. Pat ārzemnieki itin ātri pārņēmuši šāszemes tikumus, un nepaiet ilgs laiks, kad viņi Konstantinopolē jau pērk un pārdod, tirgojas kā īsti grieķi. Es saku — grieķi, jo grieķus šai ziņā uzskata par vislielākajiem grēciniekiem. Daži amerikāņi, kas jau sen dzīvo Konstantinopolē, apgalvo, ka vairumam turku varot diezgan droši uzticēties, bet tikai retais uzdrošināsies teikt, ka grieķos būtu iespējams atklāt kādu tikumisku vērtību … ja nu vienīgi ar uguns pārbaudi.

Man gandrīz gribas domāt, ka slavenajiem Konstantinopoles suņiem nodarīta netaisnība — gluži vienkārši — sacelta neslava. No agrāk dzirdētā man allaž palicis iespaids, ka pilsētas ielās tie čum un mudž un nejauj gājējiem ne soli paspert; ka tie siro organizētos vados, rotās, bataljonos un apņēmīgi zvēriskā niknumā sagrābj visu, ko iekārojuši;

ka naktī visus citus trokšņus pārmāc to negantā gaudošana. Taču suņi, kurus redzu šeit, nevar būt tie paši, par kuriem esmu lasījis.

Sastapu viņus visur, bet ne lielos pulkos. Vairāk par desmit vai divdesmit suņiem vienkopus man nav gadījies redzēt. Un tiklab dienu, kā nakti lielākā daļa suņu guļ ciešā miegā. Tie, kas pašreiz neguļ, izskatās tā, ka labprāt nosnaustos. Savu mūžu neesmu redzējis tik nožēlojamus, izbadējušos plušķus ar tik skumīgu fizionomiju, tik nepārprotami nelaimīga izskata radījumus. Apvainojumi, ka šādi nabaga dzīvnieki kāroto iegūst ar ieroču spēku, man šķiet rūgta ironija. Šiem jau tik tikko pietiktu spēka pārvilkties pāri ielai, kaut gan līdz šim neesmu nevienu redzējis nostaigājam tādu gaisa gabalu. Viņi ir kašķaini, zilumos sadauzīti, sakropļoti; bieži vien jūs ieraugāt suni, kam spalva tā nosvilusi, ka izveidojušies kaili ceļi un laukumi un suns izskatās kā jaunatklāto teritoriju karte. Tie ir visnožēlojamākie, visnicināmākie radījumi pasaulē. Acīs viņiem atspoguļojas neizsakāma melanholija un pilnīga bezcerība. Konstantinopoles blusām, jāteic, kašķaina suņa āda, kur spalva nogājusi, patīk daudz labāk nekā vesela suņa kažoks, kailie plankumi tām ir tīrā leiputrija. Redzēju, kā viens šāds suns sāk skrubināt blusu, bet tad viņa uzmanību novērsa muša, un viņš lūkoja to noķert; bet blusa piesūcās no jauna, un tas sunim nedeva mieru; viņš skumji paraudzījās uz blusu ganībām, tad tikpat skumji uz kailo ādu. Pēdīgi, izdvesis smagu nopūtu, suns gurdi noguldīja galvu uz ķepām. Šāda cīņa viņam nebija pa spēkam.

Visā pilsētā suņi guļ uz ielām. No viena ielas gala līdz otram katrā kvartālā, pēc mana aprēķina, vidēji iznāk astoņi suņi. Tie nevienam nepieder un arī savā starpā, šķiet, nav noslēguši cik necik ciešāku draudzību. Tomēr pilsētu viņi ir sadalījuši, un katra rajona suņiem, vienalga, vai šis rajons aptver puskvartālu vai desmit kvartālus, jāturas savas teritorijas robežās. Lai dievs žēlo to, kurš uzdrošinās pārkāpt robežlīnijul Kaimiņi tam vienā mirklī nodīrās kažoka paliekas. Tā stāsta. Bet suņi gan tik kaujinieciski neizskatās.