MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Pagāja labs brīdis, iekams uzdrošinājāmies no jauna mēģināt nozagt kādu vīnogu ķekaru, bet, tikko gribējām ķerties klāt, tūliņ iznira draudīgs bandīts, un pēdīgi mēs šai ziņā zaudējām visas cerības. Man šķiet, tas vīrelis, kas jāja uz mūļa, bija apziņojis par mums visus sargposteņus no Atēnām līdz Pirejai.

Visu garo ceļa posmu apsargāja bruņoti vīri; daži, bez šaubām, bija aizmiguši, taču vajadzības brīdī uzradās. Tas nepārprotami raksturo moderno Atiku: to apdzīvo dažādi apšaubāmi subjekti. Šie vīri te nestāvēja, lai sargātu savu īpašumu no svešzemniekiem, bet gan, lai paglābtu to no pašu ļaudīm; svešzemnieki reti apmeklē Atēnas un Pireju, un ja ierodas, tad staigā apkārt gaišā dienā, un par nieka naudu var sapirkties vīnogu, cik vien grib. Mūsdienu Atikas iedzīvotāji ir blēži un meļi, ja tiesa tas, ko par viņiem runā, un es tam labprāt ticu.

Tikko austrumu pusē debesīs sāka svīst pirmā rīta blāzma un Partenons ar savām kolonnām izskatījās kā pērļainajās debesīs iekārta salūzusi arfa, mēs bijām pieveikuši savu grūto apkārtceļu un izgājām jūras krastā tieši pretī kuģim, un mūs pavadīja parastais eskorts — pus­otra tūkstoša Pirejas suņu, kas ņaukstēja, ko vien rīkles cieta. Mēs uzsaucām laiviniekam, kurš ar savu laivu stāvēja jūrā divus trīs simtus jardu no krasta, bet laikus atklājām, ka tā ir policijas laiva, kas uzmana, vai kāds karantīnas pārkāpējs nemēģinās izcelties malā. Mēs devām kājām ziņu, jo šo māku jau bijām apguvuši, un, kad okšķeri nokļuva tur, kur pirms brītiņa bijām atradušies mēs, no mums tur vairs nebija ne vēsts. Viņi sāka pārmeklēt krastu, taču par laimi nepareizajā virzienā, un drīz vien no krēslas iznira mūsu pašu laiva un uzņēma mūs. Meklētāji bija sadzirdējuši mūsu signālu. īrāmies klusītēm uz priekšu, un, iekams policijas laiva atkal parādījās jūrā, mēs atkal bijām mājās un drošībā.

Četri citi mūsu kuģa pasažieri arī bija gribējuši nokļūt Atēnās un devušies ceļā pusstundu vēlāk nekā mēs; bet viņi nebija uzkavējušies krastā vēl ne piecas minūtes, kad policija viņus atklāja un sāka dzīties pakaļ ar tādu dedzību, ka viņi tik tikko bija paguvuši iesprukt atpakaļ laivā, un ar to viss beidzies. Otrreiz viņi vairs neriskēja.

Šodien dodamies tālāk uz Konstantinopoli, bet daži no mums par to daudz nebēdājas. Esam redzējuši visu, ko vērts redzēt senajā pilsētā, kas dibināta sešpadsmit gadsimtus pirms Kristus dzimšanas un bija veca pilsēta jau tad, kad lika pamatakmeņus Trojai, un esam to redzējuši vispilnīgākajā skaistumā. Kādēļ gan mums bēdāt?

Pagājušajā naktī vēl diviem pasažieriem bija izdevies pārraut blokādi. To mēs uzzinājām šorīt. Viņi bija pazuduši tik klusu, ka pat uz kuģa tas vairākas stundas netika pamanīts. Tiem bija pieticis drosmes aiziet uz Pireju, kad tikko metās krēsla, un nolīgt pajūgu. Ar to viņi gan riskēja pārējiem interesantajiem piedzīvojumiem ceļojumā uz Svēto zemi pievienot divu vai trīs mēnešu ieslodzījumu cietumā. Es apbrīnoju viņu «pieri» 1 . Tomēr viss beidzās laimīgi, turklāt viņiem nevajadzēja ne soli iet kājām.

Braucot no Atēnām gar Grieķijas arhipelāga salām, redzējām vienīgi akmeņainus krastus un tuksnesīgi kailus kalnus, kurus reizumis vainagoja kāda sena vientulīga un pamesta tempļa trīs četras graciozās kolonnas — it kā simbols jaunlaiku Grieķijas panīkumam pēdējos gadsimtos. Neredzējām apstrādātus tīrumus; arī ciemu nebija daudz; ne koku, ne zāles, ne citas auglības, pavisam reti kāda atsevišķa māja. Grieķija ir drūms, nabadzīgs tuksnesis bez zemkopības, bez rūpniecī­bas un vērā liekamas tirdzniecības. Nav izprotams, no kā nabadzīgā tauta un tās valdība pārtiek.

Manuprāt, senā Grieķija un mūsdienu Grieķija salīdzinājumā veido tik asu kontrastu, ka otrs līdzīgs vēsturē nav atrodams. Astoņpadsmit gadus vecais zēns Georgs I un bars nīkulīgu ārzemnieku cilmes ierēdņu iesēdušies Temistokla, Perikla un Grieķijas Zelta laikmeta slaveno zinātnieku un karavadoņu sēdekļos. Flote, kas Partenona jaunības dienās bija pasaules brīnums, tagad pārvērtusies par nožēlo­jamu saujiņu zvejas kuģīšu, un varonīgā tauta, kas veica brīnumainus varoņdarbus pie Maratonas, par neizteiksmīgu vergu baru. Klasisko dzejnieku apdziedātā Ilisas upe izžuvusi, gluži tāpat kā izsīkuši visi Grieķijas bagātības un slavas avoti. Grieķu palicis vairs tikai astoņsimt tūkstoš dvēseļu, taču nabadzības un pret tautu vērstās ļaunprātības ar uzviju pietiktu četrdesmit miljoniem. Karaļa Otona valdīšanas laikā valsts ienākumi bija pieci miljoni dolāru, ko ieguva no nodokļiem, iekasējot desmito tiesu no visiem valstī saražotajiem lauksaimniecības produktiem (šo desmito tiesu zemniekiem vajadzēja nogādāt karaļa klētīs ar mūļiem, ja saimniecība neatradās tālāk par divdesmit jūdzēm), kā arī no nesamērīgi augstajiem nodokļiem, ar ko aplika amatniekus un tirgotājus. Ar šiem pieciem miljoniem dolāru sīkais tirāns pūlējās uzturēt desmittūkstoš vīru armiju un maksāt algu nevienam nevajadzī­gajiem karaliskajiem staļļmeistariem, kambarkungiem, tukšās valsts kases finanšu ministriem un citiem liekēžiem, ar kādiem aizraujas mazās leļļu karaļvalstiņas, cenšoties darīt pakaļ lielvalstīm; piedevām viņš vēl lika uzcelt baitā marmora pili, kas viena pati izmaksāja apmēram piecus miljonus. Gala iznākums bija vienkāršs: piecus miljonus par desmit miljoniem pārtaisīt nevar, nemaz nerunājot par vēl lielāku pārpalikumu. Dzīvojot ar šādu vērienu, piecu miljonu ir par maz, un Otons nonāca strupceļā.

Ilgu laiku nebija neviena tīkotāja uz Grieķijas troni, kuram pūrā nāca līdzi bezcerīgs nabadzīgu, bet uz blēdībām varen spējīgu neliešu bars, kas astoņus mēnešus gadā slaistījās bez darba, jo nebija neviena, no kā aizņemties, un nekā, ko konfiscēt, bez tam vēl kaila teritorija ar kailām klintīm un ar nezālēm aizaugušiem tīreļiem. Troni piedāvāja vienam no Viktorijas dēliem un pēc tam vairākiem citu karaļnamu jaunākajiem dēliem, kam nebija ne troņa, ne nodarbošanās, taču visiem pietika žēlsirdības noraidīt šo nožēlojamo godu un pietika bijības pret Grieķijas seno varenību, lai ar vizuļojošu troni neliktu smieklā tās drausmīgo nabadzību un postu tagad, kad tā ir tik dziļi pazemota; bet, kad troni beidzot piedāvāja šim jaunajam dāņu princim Georgam, viņš to pieņēma. Viņš pabeidza lielisko pili, kuru mēs viņnakt redzējām spožajā mēnessgaismā, un, stāsta, esot uzsācis daudz ko citu, lai glābtu Grieķiju.

Braucām cauri tuksnesīgajam arhipelāgam un ieslīdējām jūras šaurumā, ko dažkārt dēvē par Dardaneļiem, dažkārt par Hellespontu. Šī valsts daļa ir bagāta ar vēsturiskiem notikumiem, bet ar visu pārējo — nabadzīga kā Sahāra. Dardaneļu jūras šaurumā mēs brau­cām garām Trojas līdzenumam un Skamandras grīvai; redzējām vietu (no tālienes), kur kādreiz atradās Troja un kur tagad tās vairs nav — pilsētas, kas aizgāja bojā, kad pasaule vēl bija jauna. Nabaga trojiešu vairs nav starp dzīvajiem. Viņi piedzima par vēlu, lai redzētu Noāsa šķirstu, un par agru, lai apmeklētu mūsu zvērnīcas. Redzējām, kur satikās Agamemnona flotes, un tālāk zemes iekšienē kalnu, kas kartē dēvēts par Idas kalnu. Hellespontā redzējām arī to, kas vēsturē pieminēta kā vieta, kur slikti izpildīts darbuzņēmēja līgums un kur Kserkss izteicis maigu pārmetumu «otras līgumslēdzēju puses» pārstāv­jiem. Es, proti, runāju par slaveno laivu tiltu, ko Kserkss lika uzcelt Hellespontā visšaurākajā vietā (kur tas nav platāks par divām trim jūdzēm). Ne pārāk spēcīgs vējš saārdīja nestipro struktūru, un vald­nieks, nospriedis, ka darba darītājiem publiski izteikts rājiens varbūt lieti noderēs par mācību nākamā tilta būvētājiem, izsauca vainīgos karaspēka priekšā un lika tiem nocirst galvas. Tūliņ pēc tam viņš uz karstām pēdām noslēdza jaunu līgumu par laivu tilta būvi. Senlaiku rakstnieki apgalvo, ka otrs tilts iznācis ļoti labs. Kserkss pārveda pār to savu piecu miljonu lielo armiju, un, ja šis tilts nebūtu tīši sapostīts, tas, iespējams, stāvētu vēl šodien. Ja mūsu valdība kādreiz izteiktu tādu maigu pārmetumu par slikti izpildītu līgumdarbu, tas varbūt tiešām līdzētu. Apskatījām, kur Leandrs un lords Bairons pārpeldēja Helles- pontu — viens peldēja tādēļ, lai sastaptu mīļoto, kurai viņa sirds bija pieķērusies tādā mīlā, ko vienīgi nāve var izdzēst, bet otrs to darīja, kā Džeks teiktu, tikai «šika» dēļ. Pabraucām garām arī diviem ievēroja­miem kapiem — vienā krastā atdusas Aiaks, otrā — Hekabe.