MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Katram, kas piegadījās kuģa tuvumā, apjautājāmies, vai Pirejā ir apsardze, vai tā stingra un vai paredzams, ka tiksim aizturēti, ja kāds no mums riskēs slepus aizbraukt līdz krastam, un ko ar mums, ja būsim aizturēti, darīs. Atbilde nebija iepriecinoša: ostā stingra policijas apsardze; Pireja ir maza pilsētiņa, neviens svešinieks nevar palikt nepamanīts un katrā ziņā tiks aizturēts. Komandants teica, ka sods būšot bargs; uz jautājumu «Cik bargs?» viņš atteica, ka «ļoti bargs», un vairāk nevarējām no viņa izspiest ne vārda.

Pulksten vienpadsmitos vakarā, kad vairums pasažieru bija aizgājuši gulēt, mēs četratā mazā laiviņā aizirāmies uz krastu, mēness laipnīgi paslēpās mākoņos, un mēs, sadalījušies pa divi, nolēmām apiet Pireju abpus visai augstam pauguram un izkļūt no policijas apsargātās joslas. Kad divatā klusītēm lavljāmies pāri akmeņainajam, nātrēm apauguša­jam pakalnam, es patiesi jutos kā zagļa gaitās izgājis. Abi ar biedru pusbalsī apspriedām karantīnas noteikumus un sodu, kāds var draudēt par to pārkāpšanu, taču diezkā šī saruna mūs neielīksmoja. Man bija droša informācija. Pirms dažām dienām mūsu kapteinis man atstāstīja gadījumu ar cilvēku, kurš no karantīnā stāvoša kuģa bija aizpeldējis uz krastu un par to sodīts ar pusgadu ieslodzījumā; un kad viņš pirms dažiem gadiem bijis Dženovā, kāds karantīnēta kuģa kapteinis laivā aiziries līdz kuģim, kas, projām dodamies, jau atstāja ostu, un nodevis saviem piederīgajiem adresētu vēstuli; par to varas iestādes viņu iesēdinājušas uz trim mēnešiem, pēc tam likušas izvest viņa kuģi jūrā, piedraudot, lai viņš līdz mūža galam šajā ostā vairs acis nerādot. No šādām sarunām nekāda labuma nebija, tās tikai radīja mūsu karantīnas pārkāpēju ekspedīcijai drūmu noskaņojumu, tādēļ mēs tās pārtraucām. Apmetām līkumu pilsētiņai, sastapdami tikai vienu vienīgu vīru, kurš ziņkārīgi uz mums noraudzījās, bet neteica ne vārda, un kādus divpadsmit namdurvju priekšā guļošus, aizmigušus cilvēkus, kuriem izgājām pa vidu, neviena neuzmodinādami; toties mēs uzmodinājām veselu lērumu suņu — visu laiku mums dzinās paka] pāris suņu, bet brīžiem, nudien, pat veseli desmit vai divpadsmit. Tie sacēla tādu elles traci, ka mūsu biedri uz kuģa vēlāk stāstīja — pēc suņu rejām viņi ilgi varējuši noteikt, cik tālu mēs tikuši. Kad bijām apgājuši pilsētiņai apkārt un sasnieguši namus tās otrā malā, no mākoņiem iznira spožs mēness, bet mēs vairs gaismas nebijāmies. Kad piegājām kādas mājas priekšā pie akas nodzerties, saimnieks tikai paskatījās uz mums uri iegāja iekšā. Viņš pameta kluso, aizmigušo pilsēteli mūsu žēlastībai. Un es ar lepnumu varu paziņot, ka mēs tai nekā ļauna nenodarījām.

Nevarēdami nekur ieraudzīt ceļu, noskatījām augstu pauguru un, paturēdami acīs tālo Akropoli par orientieri pa kreisi, stūrējām tieši turp — pāri visiem šķēršļiem, pa brikšņiem, kādu nav nekur citur pasaulē, ja nu varbūt vienīgi vēl Nevadas štatā. Daļēji mūsu ceļu sedza nelieli akmeņi, un, kad uzkāpām kādiem pieciem sešiem uzreiz, tie zem mūsu kājām aizripoja uz visām pusēm. Tālāk sākās sausa, mīksta, tikko uzarta augsne. Nākamais posms veda gar rindās sastādītiem zemiem vīnogulājiem, kurus mēs noturējām par ērkšķu krūmiem. Ja nerunā par vīnogulājiem, tad Atikas līdzenumu var»» nosaukt par neauglīgu, neizskatīgu, tuksnesīgu tīreli, un man labprāt būtu gribējies zināt, kāds tas izskatījās Grieķijas zelta laikmetā piecsimt gadu pirms Kristus dzimšanas.

Apmēram ap vieniem naktī, kad mēs, ātrajā gaitā nokarsuši, gandrīz beidzāmies nost aiz slāpēm, Dens iesaucās:

— Klausieties, šitās nezāles taču ir vīnogulāji!— Un jau pēc piecām minūtēm mums piederēja pārdesmit ķekaru lielu, baltu, brīnum gardu vīnogu, un mēs jau noliecāmies pēc nākamajiem, kad no tumsas pavisam netālu iznira noslēpumains stāvs un uzsauca:— Ho!— Neko darīt, gājām tālāk.

Desmit minūtes vēlāk izgājām uz lieliska ceļa, kurš atšķirībā no tiem, uz kuriem pirms tam bijām izkūlušies, veda pareizajā virzienā. Sākām iet pa to. Ceļš bija plats un gluds, balts, skaists, turklāt vislabākajā stāvoklī; abās malās to iežogoja koku rinda vai arī brīnišķīgi vīnadārzi. Divas reizes ielavījāmies tajos un žagām vīnogas, otrajā reizē mums atkal no neredzama slēpņa kāds uzkliedza. Gājām atkal projām. Vēlāk mēs šaipus Atēnām uz vīnogām necerējām.

Drīz vien ceļā gadījās senlaicīgs akvedukts, kas balstījās uz arkām; un, sākot ar šo brīdi, mums visapkārt rēgojās vienīgi drupas — tuvojā­mies sava ceļojuma galamērķim. Ne Akropoli, ne augsto pakalnu no šejienes vairs nevarēja redzēt, un es gribēju doties tālāk pa ceļu, kamēr tiksim tiem klāt, bet pārējie mani pārbalsoja, un mēs ar pūlēm rāpāmies augšā pa akmeņaino kalnu, kas atradās mums priekšā; tā virsotnē nokļuvuši, ieraudzījām nākamo kalnu, uzrāpāmies tajā un ieraudzījām vēl vienu! Nomocījušies veselu stundu, uzgājām garu rindu vaļēju, klintī izcirstu kapu (viens no tiem kādu laiku bija Sokrātam kalpojis par cietumu); gājām tālāk gar kalna sānu, un pēkšņi visā savā drupu varenībā mums atklājās citadele! Mēs skriešus šķērsojām ieleju, uzsteidzāmies pa līkloču taku nākamajā kalnā un atradāmies senajā Akropolē, un virs mūsu galvām smagnēji pacēlās citadeles senie mūri. Neapstājāmies tuvāk apskatīt masīvos marmora bluķus, pēc acumēra noteikt to augstumu vai uzminēt izcilo biezumu, bet tūliņ devāmies cauri velvētam gaitenim, kas līdzinājās dzelzceļa tunelim, un steidzāmies uz vārtiem, kas ved uz antīkajiem tempļiem. Vārti bija ciet! Tātad galu galā mums tomēr nebūs lemts sastapties ar dižo Partenonu vaigu vaigā. Apsēdāmies un noturējām kara apspriedi. Vārtiem ir viegla koka struktūra — mēs tos ielauzīsim. Tas gan līdzinājās svētuma apgānīšanai, bet mēs bijām atceļojuši no tāda tāluma, un nepieciešamība bija liela. Mēs nevarējām meklēt gidus un uzraugus — pirms rītausmas mums jātiek atpakaļ uz kuģa. Tā nu strīdējāmies un apsvērām. Nodoms bija labs, bet, kad aizgājām līdz vārtiem tos uzlauzt, roka tomēr necēlās. Pagājāmies aiz mūra un aiz līkuma ieraudzījām zemu bastionu: astoņu pēdu augstumā mūsu pusē un pēdas divpadsmit iekšpusē. Dens nolēma rausties augšā, un mēs bijām gatavi viņam sekot. Ar milzīgām pūlēm viņam beidzot izdevās uzrāpties, bet tad pāris akmeņu atdrupa un, dobji atbalsodamies, nokrita lejā pagalmā. Tūliņ kaut kur noklaudzēja durvis un atskanēja saucieni. Dens vienā mirklī noslīdēja atpakaļ zemē, un mēs nekārtībā atkāpāmies pie vārtiem. Četrsimt astoņdesmit gadus pirms Kristus dzimšanas Kserksam izdevās ieņemt šo vareno citadeli, kad viņš ar savu piecu miljonu lielo karapulku ielauzās Grieķijā*, un mums, četriem amerikāņiem, arī būtu izdevies to ieņemt, ja vien būtu palaimējies noturēties vēl piecas minūtes.

Parādījās garnizons četru grieķu sastāvā. Mēs sākām neatlaidīgi pieprasīt, lai mūs laiž iekšā, un viņi mūs ielaida. (Kukuļošana un korupcija.)

Šķērsojām plašu pagalmu, iegājām pa lielām durvīm un nostājāmies uz dziļi izmīdītām vistīrākā balta marmora plātnēm. Mūsu priekšā, spožas mēnesnīcas apskalotas, pacēlās visskaistākās drupas, kādas jebkad bijām redzējuši,— Propileji; neliels Minervas templis; Hērakla templis; lielais Partenons. (Visus šos nosaukumus uzzinājām no grieķu gida, kurš, liekas, nezināja vairāk, cik pieklājas zināt septiņiem cilvēkiem.) Visas šīs celtnes būvētas no visbaltākā Pentelikas marmora, taču tagad tas kļuvis viegli iesārtens. Lūzuma vietās marmors tomēr saglabājies kā vissmalkākais rafinādes cukurs. Sešas kariatīdes jeb sešas skaisti krokotos tērpos ģērbtas marmora sievas balsta Hērakla tempļa portiku, bet pārējo celtņu portikus tur masīvas doriešu un joniešu kolonnas, kuru pamatnes un kapiteļi vēl samērā labi saglabāju­šies, par spīti daudzajiem piedzīvotajiem gadsimtiem un daudzajiem pārdzīvotajiem aplenkumiem. Sākotnēji Partenons bija divsimt divdes­mit sešas pēdas garš, simt pēdu plats un septiņdesmit pēdu augsts, apjozts ar divām lielu kolonnu rindām, katrā rindā pa astoņām kolonnām galos un septiņpadsmit katrā rindā abās malās, un bija viena no harmoniskākajām un skaistākajām celtnēm, ko jebkad veidojušas cilvēka rokas.