MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Novērsos no teātra un garajā Tirdzniecības ielā izstaigāju veikalu pēc veikala, noliktavu pēc noliktavas, meklēdams preces, kas atvestas no Romas un Austrumiem, bet tirgotāji bija pagalam, tirgus tukšs, pāri palikuši vienīgi pārakmeņojušos pelnos un sodrējos ielipuši trauki; vīns un eļļa, kas tos reiz pildīja, izgaisuši kopā ar tirgotājiem.

Kādā maizes ceptuvē vēl stāvēja dzirnas graudu malšanai un krāsnis, kur cept maizi; stāsta, ka šajās krāsnīs cilvēki, kas atraka Pompeju, at­raduši labi izcepušos klaipus, ko maizniekam vairs nebija bijis laika iz­vilkt no krāsns, kad viņš, apstākļu spiests, lielā steigā pameta savu veikalu.

Kādā mājā (vienīgā visā Pompejā, kurā tagad sievietēm nav atjauts ieiet) nelielās istabiņas un īsās akmens gultas saglabājušās tieši tādas, kādas tās bijušas vecajos laikos, un uz sienām gleznas, kas izskatījās tik svaigas, it kā tikai Vakar būtu gleznotas, bet ko aprakstīt neuzdrošinā­tos neviena spalva; šur tur bija uzraksti latīņu valodā, bezkaunīgas asprātības dzirkstis, ko uzšņāpušas rokas, kas varbūt, pirms nakts bija pagājusi, uguns viesulī pacēlās pret debesīm, glābiņu lūdzot.

Vienā no galvenajam ielām bija milzīga akmens cisterna un caurule, pa kuru ieplūda ūdens, un tajā vietā, kur piekusušie, nokarsušie strādnieki, no tīrumiem nākot, bija atspieduši labo roku, kad noliecās, lai ar lūpām piekjautos pie caurules gala atveldzēties, biezajā akmenī bija izberzusies gandrīz divas collas dziļa iedobe. Iedomājieties, cik neskaitāmi tūkstoši roku senajos laikos atspiedušās šajā vietā, līdz ieberza dobumu akmenī, kas ir ciets kā dzelzsl

Pompejā ir bijis sabiedrisko ziņojumu dēlis, kur izlika paziņojumus par gladiatoru cīņām, vēlēšanām un citiem tamlīdzīgiem notikumiem, turklāt nerakstot tos uz neizturīga papīra, bet iegravējot mūžīgā akmenī. Kāda dāma, kas bijusi (es pieņemu) bagāta un labi audzināta, piedāvājusi izīrēšanai mājas ar vannām un citām modernām labierīcī­bām, kā arī vairākus simtus veikalu ar noteikumu, ka šīs telpas netiks izmantotas amorālos nolūkos. Daudzās mājās var konstatēt, kas tajās dzīvojis, jo vārds iegravēts pie mājām piestiprinātās akmens plātnēs; tāpat var uzzināt arī, kas aprakts kapā. Visur redzami priekšmeti, kas liecina par šo aizmirsto cilvēku tikumiem un dzīvi. Bet kas paliktu pāri no amerikāņu pilsētas, ja kāds vulkāns iedomātos to apbērt ar pelniem? Nenieka, nekādas zīmes, kas varētu par to jel ko pastāstīt.

Vienā no Pompejas namu garajiem vestibiliem tika atrasts kāda vīrieša ģindenis ar desmit zelta monētām vienā un lielu atslēgu otrā rokā. Viņš vēl bija pagrābis naudu, pirms steidzies uz izeju, bet ugunsviesulis viņu pārsteidza uz sliekšņa, viņš sabruka un bija pagalam. Viena dārga minūte būtu viņu izglābusi. Redzēju vīrieša, sievietes un divu jaunu meiteņu ģindeņus. Sieviete bija plati, it kā nāves šausmās izpletuši rokas, un man likās, ka vēl tagad viņas zudušajā sejā varu sazīmēt ārprāta izmisumu, kas to izķēmoja, kad pirms daudziem, daudziem gadiem no debesīm sāka līt uguns lietus. Meitenes un vīrietis gulēja uz mutes, seju aizseguši ar rokām, lai pasargātu to no kvēlošajiem pelniem. Kādā istabā bija atrasti astoņpadsmit skeleti, visi sēdus stāvoklī, un kvēpu traipi uz sienām vēl šobaltdien iezīmē viņu apveidus — gluži kā ēnas. Vienam ģindenim — tā bijusi sieviete — ap kaklu bija saglabājusies rota, kurā iegravēts viņas vārds: Jūlija di Diomēda.

Taču no visiem atklājumiem romantiskākā figūra atraktajā Pom­pejā gan laikam ir liela auguma romiešu karavīrs pilnā apbruņojumā; palikdams uzticīgs savam pienākumam un romiešu kareivja lepnajam vārdam, pilns drosmes, kas šo vārdu darīja slavenu, stingrs un nelokāms stāvēja savā postenī pie pilsētas vārtiem, kamēr apkārt plosījās elle un izdedzināja stipro garu, kuru citādi nespēja uzveikt.

Nav iespējams lasīt par Pompeju un neatcerēties šo kareivi; nav iespējams rakstīt par Pompeju, nejūtot gluži dabisku vēlēšanos veltīt viņam pelnīto atzinību. Atcerēsimies, ka viņš bija kareivis, nevis policists, tādēļ — lai viņam slava! Viņš bija kareivis, tādēļ palika postenī. Būtu viņš bijis policists, arī tad būtu palicis postenī, jo būtu gulējis ciešā miegā.

Pompejā nav ne pusduča kāpņu vai citu liecību, kas norādītu, ka mājām bijis vairāk par vienu stāvu. Šeit cilvēki nav dzīvojuši mākoņos, kā mūsdienās dzīvo venēcieši, dženovieši un neapolitāņi.

Iznācām no sirmās pagātnes pilsētas svinīgā noslēpuma — no pilsētas, kas aizgāja bojā kopā ar savām senajām parašām, ar senatnīgo dzīvesveidu tajos tālajos gadsimtos, kad apustuļi sāka sludināt jauno ticību, kura mums šodien šķiet tik veca kā pati pasaule, un sasapņoju- šies devāmies pastaigā zem kokiem, kas akru akriem aug virs pilsētas vēl neatraktajām ielām un laukumiem, kad mani atmodināja spalgs svilpiens un sauciens: «Iekāpt! Pēdējais vilciens uz Neapoli!», kas atgādināja, ka es piederu deviņpadsmitajam gadsimtam un neesmu putekļiem, pelniem un sodrējiem klāta astoņpadsmit gadsimtus veca mūmija. Pāreja bija drausmīgi strauja. Doma, ka uz seno, mirušo Pompeju tiešām iet vilciens, ka tas neganti svilpj un skaļi un lietišķi aicina pasažierus iekāpt, bija pārlieku dīvaina un tikpat prozaiska un nepatīkama, cik dīvaina.

Salīdziniet šo līksmo, saulaino dienu ar šausmām, ko Plīnijs Jaunākais* šeit pieredzēja 9. novembrī 79. A. D., kad viņš tik drosmīgi centās aiznest māti tālāk no briesmām, un māte savā pašaizliedzībā viņu lūdza, lai ļaujot tai palikt un glābjoties pats.

Ap šo laiku tumsa bija tā sabiezējusi, ka varēja domāt — iestājusies melna nakts bez mēness vai arī atrodamies istabā, kur izdzēsti visi gaismekļi. Visapkārt skanēja sieviešu vaimanas, bērnu raudas, vīru kliedzieni. Viens sauca tēvu, cits dēlu, cits sievu, un cilvēki cits citu pazina vienīgi pēc balss. Daudzi izmisumā lūdza dievus, lai drīzāk sūta viņiem nāvi un izbeidz viņu mokas.

Citi piesauca dievus, lūgdamies glābiņu, citi domāja, ka pienākusi pēdējā nakts, mūžīgā nakts, kas aprīs visumu!

Tā šķita ari man, un nāves tuvumā mierināju sevi ar domu: SKATIES, PASAULE IET BOJA!

* * *

Izstaigājies pa Romas, Baijas un Pompejas majestātiskajām drupām, nolūkojies garajās nevienam nezināmo valdnieku apdrupušo marmora galvu rindās Vatikāna gaiteņos, es spēcīgāk nekā jebkad pieķēros domai par to, cik īss un zūdīgs mūžs ir slavai. Senatnē cilvēki dzīvoja ilgi un nostrādājās kā vergi, drudžaini nopūlējās gūt slavu daiļrunībā, karamākslā vai literatūrā un beigu galā nomira, juzdamies laimīgi, ka viņu vārds kļuvis nemirstīgs un viņu piemiņa dzīvos mūžam. Un tad — kā spārniem aizlidoja nieka divdesmit gadsimti. Kas no visa palicis? Nesalasāms ieraksts akmenī, un tabakas druskām nobiruši arheologi lauza galvu, minstinās un pēdīgi nespēj no tā izlobīt nekā cita kā vienīgi cilvēka vārdu (un to pašu izrunā nepareizi)—vārdu bez dzīvesstāsta, bez teiksmas, bez poēzijas, un nevienā tas nespēj modināt pat paviršu interesi. Kas būs palicis pāri no ģenerāļa Granta* slavenā vārda pēc četrdesmit gadsimtiem? Iespējams, šim līdzīgs ieraksts 5868. gada enciklopēdijā:

ORIJA S (VAI Z) GRAUNTS — populārs senlaiku dzejnieks Britu Amerikas Savienoto Valstu Acteku provincēs. Pēc dažu autoru domām, atvedināms uz 742. gadu, bet pazīstamais zinātnieks A-a-Fu-fu apgalvo, ka tas bijis angļu dzejnieka Šarkspira laikabiedrs un dzīvojis ap 1328. gadu, trīs gadsimtus pēc Trojas kara, nevis pirms tā. Uzrakstījis «Dziedi man šūp'ļa dziesmiņu, māti».