MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Vairums grandiozo Partenona kolonnu vēl stāv, bet jumta vairs nav. Celtne bija gluži vesela vēl pirms divsimt piecdesmit gadiem, kad lielgabala šāviņš trāpīja venēciešu šeit iekārtotajā pulvera noliktavā* un eksplozija aiznesa jumtu. Es pats par Partenonu atceros maz, šeit minētos dažus faktus un skaitļus atradu ceļvedī.

Kamēr apcerīgi nogājām pa majestātisko templi visā tā garumā, apkārtējā aina mūs dziļi ietekmēja, radot dīvainu noskaņu. Visur balti vizmoja vīriešu un sieviešu skulptūras, atslietas pret marmora blu­ķiem,— cita bez rokām, cita bez kājām, cita bez galvas, bet mēnesnīcā visas izskatījās tik skumjas un tik baismi cilvēcīgasl No visām pusēm tās apstāja nelūgto pusnakts viesi — no negaidītām nišām un iedobumiem vēroja viņu savām akmens acīm; raudzījās viņā no gruvešu kaudzēm tukšajos gaiteņos; aizsprostoja viņam ceļu plašajā forumā un ar roku atliekām rādīja uz izeju no svētās vietas; mēness noraudzījās lejup bez jumta palikušajā templī, meta tumšas, slīpas ēnas no kolonnām pār grīdu un salauztajām skulptūrām.

Vesela pasaule sagrautu skulptūru mums visapkārt. Sastatītas rindās, sakrautas kaudzēs, izmētātas pa visu plašo Akropoles teritoriju — da­žāda lieluma, izcilāko mākslinieku veidotas; milzīgi marmora gabali — kādreizējās dzegas—klātin noklāti ar bareljefiem, kuros attēlotas kau­jas un aplenkumi, karakuģi ar trim un četrām airu rindām, izrādes un procesijas — viss, ko vien var iedomāties. Vēsture stāsta, ka Akropolē atradušies Prāksitela un Fīdija, un daudzu citu dižu tēlnieku labākie darbi, un šie elegantie fragmenti noder tam par drošāko apliecinājumu.

Iegājām ar zāli apaugušajā, fragmentiem sētin nosētajā pagalmā aiz Partenona. Ik pa brīdim iztrūkāmies, kad mums no zāles pretī vērās balta seja ar mirušām acīm. Likās, ka esam nokļuvuši īstā rēgu pasaulē un teju, teju no tumsas iznirs divus gadu tūkstošus vecie Atēnu varoņi un ieslīdēs senajā templī, kuru tik labi pazina un ar kuru tā lepojās.

Pilnais mēness pa to laiku bija uzkāpis augstu skaidrajās debesīs. Mēs nemanot un nedomājot bijām pienākuši pie citadeles robotā vaļņa malas, lūkojāmies lejup un ieraudzījām — vīziju. Kādu vīziju! Atēnas mēnessgaismā! Kad pravietis domāja, ka ieraudzījis Jauno Jeruzalemi visā tās spožumā, viņš droši vien īstenībā skatīja šo ainu! Pilsēta pletās līdzenumā tieši mums pie kājām kā glezna, un mēs nolūkojāmies uz to, it kā paši atrastos gaisa balonā. Nevarējm atšķirt ielas, bet ik nams, ik logs, ik vīnstīgu puduris, ik cilnis iezīmēts tik skaidri, it kā būtu dienasvidus; un tomēr nebija žilbuma, nebija asuma, nekā spilgta, nekā kliedzoša — klusējošā pilsēta, vismaigākās mēnessgaismas pārpludi­nāta, šķita kā mierīgā, dziļā miegā iemigusi dzīva būtne. Pilsētas tālākajā galā bija neliels templis, kura graciozās kolonnas un bagātīgi rotātā fasāde vizmoja kā izgaismota, tā ka nebija iespējams novērst acis no šīs burvestības; mazliet tuvāk dārza zaļumā liegi baloja karaļpils mūri, dārzs apgaismots dzintarainām ugunīm kā zelta dzirk­stīm, kas mēness starojumā zaudējušas spilgtumu un margoja tumšās lapotnes jūrā kā Piena Ceļa zvaigznes. Virs mūsu galvām varenās kolonnas, kaut drupās grautas, tomēr joprojām majestātiskas, pie kājām dusā iegrimusī sapņojošā pilsēta, bet tālumā sudrabotā jūra — visā plašajā pasaulē nav otras pat pustik skaistas ainas!

Kad pagriezāmies un gājām atpakaļ cauri templim, man ļoti gribējās, kaut slavenie vīri, kas senlaikos šeit uzturējušies, vēlreiz varētu atnākt šurp un parādīties mūsu ziņkārajām acīm — Platons, Aristotelis, Dēmostens, Sokrāts, Fokions, Pitagors, Eiklīds, Pindars, Ksenofonts, Hērodots, Prāksitels, Fīdijs un gleznotājs Zeuksis. Kāds slavenu vārdu zvaigznājs! Taču vairāk par visu vēlējos, kaut vecais Diogēns, kas tik pacietīgi gaišā dienā klīda ar degošu lākturi rokā, neatlaidīgi meklēdams kaut vienu godīgu cilvēku visā plašajā pasaulē, nāktu garām un sastaptu mūs. Man varbūt neklātos tā teikt, bet tomēr es klusībā ticu, ka viņš tad varētu savu gaismekli nodzēst.

Izgājām no citadeles, atstādami Partenonu, lai tas stāv sardzē pār Atēnām, kā stāvējis divi tūkstoši un trīssimt gadu, un palikām ārpusē pie mūra stāvam. Tālumā vīdēja senais, bet vēl joprojām gandrīz nevainojamais Tēsēja templis un netālu no tā, pret rietumiem pavērsu­sies, Berna, no kuras Dēmostens dārdināja savas filipikas, no jauna iekvēlinādams savu tautiešu padzisušo patriotismu. Pa labi pacēlās Marsa pakalns, kur senlaikos notika areopāga sēdes un kur Sv. Pāvils apliecināja savu ticību, un mazliet zemāk atradās tirgus laukums, kur viņš diendienā sludināja atēniešiem; mēģināju atcerēties, kas par to teikts Bībelē, taču kaut kā man šie vārdi bija pagaisuši no atmiņas. Vēlāk es tos sameklēju:

«Un, kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnē, viņa gars iekš viņa iededzās, kad viņš redzēja to pilsētu tik elkadievīgu esam.

Tad nu viņš baznīcā sarunājās ar tiem jūdiem un tiem dievabijīgiem, un tirgū ik dienas ar tiem, kas piegadījās . ..

Un tie viņu ņēma un veda uz tās augstās tiesas vietu, sacīdami: vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini? …

Un Pāvils stāvēja tās augstās tiesas plača vidū un sacīja: jūs, atēniešu vīri, visai es jūs redzu jo dievbijīgus.

Jo, staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu ari vienu, kam bija virsū rakstīts: NEPAZĪSTAMAJAM DIEVAM. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājat, to es jums pasludināju.»

Pēc brīža atjēdzāmies, ka vajadzētu sākt kustēt, ja gribam nokļūt mājās, pirms mūs pārsteidz dienasgaisma. Steigšus posāmies projām. Kad bijām gabalu pagājuši, vēlreiz atvadīdamies paraudzījāmies uz Partenonu, kura kolonādēs joprojām skalojās mēnessgaisma, pārlie- dama kapiteļus ar tīru sudrabu. Tāds — svinīgs, majestātisks un skaists — Partenons mūžam paliks mūsu atmiņā.

Ar katru soli mūsu bailes sadila, un mūs vairs nesatrauca ne domas par karantīnas apsardzi, ne par ko citu. Mēs kļuvām pārdroši un nepiesardzīgi; reiz pēkšņā varonības uzplūdā es pat metu kādam sunim ar akmeni. Labi gan, ka netrāpīju, jo varēja gadīties, ka suns pieder policistam. Šādas laimīgas neveiksmes rosināta, mana drošsirdība uzsita vēl augstāku vilni, un es brīžiem jautri uzsvilpoju, gan ne pārāk skaļi. Bet drosme rada drosmi, un drīz vien es, nelikdamies zinis gar spožo mēnesnīcu, ieklupu kādā vīnadārzā un saplūcu pilnu klēpi brīnišķīgu vīnogu, kaut gan turpat pa ceļu uz mūļa jāja zemnieks. Dens un Bērčs sekoja manai priekšzīmei. Vīnogu mums tagad pietika desmit vīriem, bet tad Džeksons, gribēdams pierādīt, ka arī viņš ko spēj, uzskatīja par savu pienākumu mesties tuvākajā vīnadārzā. Taču, nebija viņš vēl paguvis noraut pirmo ķekaru, kad nelaime bija klāt. Uz ceļa kliegdams izlēca pinkains, bārdains laupītājs un mēnessgaismā pazibināja musketi. Mēs pagriezāmies uz Pirejas pusi — protams, ne skriešus, ne bēgšus, tikai raitā solī. Laupītājs joprojām klaigāja, bet mēs tikai devāmies uz priekšu. Galu galā bija jau vēls un mums nebija ko kavēt laiku ar katru ēzeli, kas sadomājis mūs apveltīt ar rupjībām grieķu mēlē. Būtu jau varējuši parunāties, ja nebūtu tā jāsteidzas. Beidzot Dens sacīja:

— Tie veči dzenas mums pakaļ!

Pagriezāmies un ieraudzījām, ka šaubu nav — mums pa pēdām steidzās trīs pinkaini, ar šautenēm apbruņojošies pirāti. Mēs samazinā­jām ātrumu un ļāvām tiem pienākt klāt. Pa to laiku es atbrīvojos no savas nešļavas un negribīgi, bet apņēmīgi nometu vīnogas ceļmalas ēnā. Bet bail man nebija nemaz. Es vienīgi jutu, ka nav labi zagt vīnogas. Vēl jo vairāk tad, ja tuvumā ir īpašnieks un ne tikai īpašnieks, bet arī viņa draugi. Laupītāji pienāca klāt, pārbaudīja pauniņu, ko rokā nesa dakteris Bērčs, un drūmi pablenza uz viņu, kad atrada tur vienīgi dažus svētus akmeņus no Marsa kalna, un tā nu nebija kontrabanda. Acīmredzot viņi domāja, ka dakteris kaut kādā neģēlīgā veidā cenšas viņus apkrāpt un labprāt būtu mums visiem noņēmuši skalpu. Beidzot viņi tomēr mūs palaida, izteikuši, es pieņemu, nevainojamā grieķu valodā dažus brīdinājuma vārdus, tad, palēninājuši soli, palika mums mazliet iepakaļ. Pēc apmēram trīssimt jardiem viņi apstājās, un mēs priecīgi devāmies tālāk. Taču tūliņ viņu vietā no tumsas iznira cits bruņots bandīts un sekoja mums divsimt jardu. Tad viņš mūs nodeva nākamajam nelietim, kurš uzradās no noslēpumainas nekurienes, un tas atkal nākamajam! Pusotras jūdzes mēs nosoļojām bruņotas apsar­dzes pavadībā. Savu mūžu nebiju ceļojis ar tādu godu.