MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

No šādām domām man kļūst skumji. Iešu gulēt.

Atkal mājās! Pirmo reizi pēc daudzām nedēļām visa kuģa saime no jauna satikās uz klāja un sirsnīgi spieda cits citam roku. Cilvēki bija atgriezušies no malu malām, no dažādām zemēm, netrūka neviena, ganāmpulka vidū nebija neviena slimības vai nāves gadījuma, kas aptumšotu atkalredzēšanās prieku. Uz kuģa atkal bija piina auditorija, kas noklausījās matrožu kori, kad viņi pacēla enkuru, un kas māja ardievas sauszemei, kad mēs ar pilnu tvaiku devāmies projām no Neapoles. Pie pusdienu galda visas vietas atkal bija aizņemtas, domino spēlētāju skaits bija pilns, un dzīve un rosība uz klāja siltās mēnesnīcas naktīs atkal tāda kā senajās dienās — senajās dienās, kopš kurām aizritējušas tikai dažas nedēļas, bet tās bija ar notikumiem, piedzīvoju­miem un pārdzīvojumiem tā piesātinātas nedēļas, ka pielīdzināmas gadiem. Jautrības uz «Kveikersitijas» netrūka. Pašlaik kuģa pasažieru noskaņojums nesaskanēja ar tā nosaukumu. [12]

Septiņos vakarā, kad viss rietumu apvārsnis vēl vizēja tikko norietējušās saules zeltā, tālumā iezīmējās melni kuģi, pilnais mēness burāja augstu virs mūsu galvām, bet jūra tumši zilgmoja zem kājām, brīnumainajā mijkrēslī, kurā visas šīs dažādās krāsas sajaucās, mēs ieraudzījām lielisko vulkānu Stromboli. Cik majestātiski šis vientuļais valdnieks savā varenībā pacēlās virs rāmās jūras! Tālums viņu ietērpa drūmā purpurā un ietina zaigā dūmakā, kas atmaidzināja tā bargos vaibstus, un mēs to skatījām it kā caur sudrabainu zirnekļa tīmekli. Vulkāna lāpa bija apdzisusi; uguns gruzdēja dzīlēs; vienīgi augstais dūmu stabs, kas cēlās augšup un izgaisa mēnesnīcā, liecināja, ka viņš ir dzīvs jūras valdnieks, nevis miruša valdnieka rēgs.

Divos naktī mēs iebraucām Mesīnas jūras šaurumā, un mēness spīdēja tik spoži, ka Itālija no vienas puses un Sicīlija no otras bija saredzamas tik skaidri, it kā mēs brauktu pa ne pārāk platu ielu. Mesīna, balta kā piens un gāzes gaismekļos mirgojoša, bija pasakaini skaista. Gandrīz visi pasažieri bija uz klāja, smēķēja, skaļi sarunājās un gaidīja brīdi, kad ieraudzīsim slaveno Skillu un Haribdu* Pēkšņi uz klāja iznira arī Orākuls ar savu mūžseno tālskati un iepletās kā Rodas Koloss. Bijām pārsteigti, ieraugot viņu šādā stundā uz klāja. Nevienam pat prātā nebija ienācis, ka viņš varētu interesēties par tādu senu teiksmu. Viens no puišiem uzbilda:

— Klausieties, doktor, ko jūs esat sadomājis tik vēlā nakts stundā? Ko cerat šai vietā ieraudzīt?

— Ko es vēlos šai vietā ieraudzīt? Jūs, jaunais cilvēk, mani vāji pazīstat, ja tā jautājat. Es gribu redzēt visas vietas, kas pieminētas Bībelē.

— Ko niekus! Par šo vietu taču Bībelē nekas nav teikts.

— Nav teikts Bībelē? Šī vieta neesot… nu kā tad sauc šo vietu, par kuru jums tik daudz zināms?

— Skilla un Haribda.

— Skilla un Ha. .. Sasodīts, es domāju, ka tā ir Sodoma un Gomora!

Viņš savāca savu tālskati un kāpa atpakaļ lejā. Šis notikums kļuva uz kuģa par anekdoti. Par tā ticamību zināmā mērā var šaubīties, jo Orākuls nepavisam nebija bībelisku vietu pētnieks un neziedoja šim nolūkam daudz laika. Stāsta arī par kādu citu Orākula izteikumu: viņš ieminējies, ka šajā karstajā laikā vienīgais uz kuģa dabūjamais atspirdzinošais dzēriens esot'sviests. Viņš, protams, nedomāja sviestu, bet, tā kā šis produkts, kopš mums izbeidzies ledus, tiešām pastāvīgi ir šķidrā veidā, tad taisnības labad jāatzīst, ka Orākuls kaut vienu reizi mūžā izteicis garāku vārdu tā pareizajā nozīmē. Romā viņš sacīja, ka pāvests gan esot dižciltīga izskata sirmgalvis, bet par šā «Iliādu» viņš gan sevišķi augstās domās neesot.

Veselu jauku dienu braucām gar Grieķijas salām. Tās ir ļoti kalnainas. Pārsvarā tur ir pelēki, brūni un rūsgani krāsu toņi. Mazi, balti ciematiņi slēpjas ielejās koku pavēnī vai ir pielipināti pie lielajām, vertikālajām klinšu nokarēm.

Saulriets bija skaists — rietumos debesis pielija ar košu karmīna sārtumu, kas iekrāsoja visu jūru brūngani rudu. Spilgti saulrieti šajos platuma grādos ir reta parādība. Šeit tie mēdz būt liegi, emocionāli, burvīgi — tie ir izskaistināti, izsmalcināti, sievišķīgi; mums šeit ne reizes nav gadījies redzēt tos krāšņos ugunsgrēkus, kas aizdedz liesmās visu saules rieta ceļu mūsu ziemeļu debesīs.

Bet ko gan mums nozīmēja saulrieti salīdzinājumā ar nepacietību, kādā tuvojāmies pasaules slavenākajai pilsētai! Vai mums bija prātā dabas ainavas, kad iztēlē jau skatījām Agamemnonu, Ahilu un tūkstoš citu dižās pagātnes varoņu soļojam rēgainā gājienā? Ko mums nozīmēja saulrieti, kad gatavojāmies dzīvot, elpot un staigāt īstajās, reālajās Atēnās, nogrimt tāltālos mirušos gadsimtos, atklātā tirgus laukumā nosolīt vergus — Diogēnu un Platonu — vai patērgāt ar kaimiņiem par Trojas aplenkumu, par spožo uzvaru Maratonā? Mums ne prātā nenāca vērot saulrietus.

Piebraucām pie senās Pirejas ostas. Izmetām enkuru pusjūdzi no ciema. Tālumā Atikas viļņainajā līdzenumā viedās neliels paugurs ar nošķeltu virsotni, uz kura pacēlās kaut kas, ko savos tālskatos drīz vien sazīmējām, ka tās ir Atēnu citadeles ēku drupas, kuru vidū izcēlās slavenais Partenons. Tas šai brīnišķīgi dzidrajā gaisā bija tik skaidri redzams, ka, skatoties ar teleskopiem, varējām atšķirt katru šās cēlās celtnes kolonnu un pat apkārtējo, mazāko drupu apveidus. Un atradāmies taču piecu vai sešu jūdžu attālumā. Ielejā pie Akropoles, (nule minētā paugura ar nošķelto virsotni) pat ar parasto lorneti varēja cik necik saredzēt pašas Atēnas. Visi kā sadeguši gaidīja iespēju drīzāk nokāpt krastā, lai dotos uz šīm klasiskajām vietām. Vēl neviena no līdz šim apmeklētajām zemēm nebija izraisījusi tādu interesi visos pasažieros.

Un tad saņēmām bēdu vēsti. Pie mums laivā ieradās Pirejas komandants un paziņoja, ka mums vai nu jābraucot pavisam projām, vai vismaz jāatstājot osta un jāpaliekot vienpadsmit dienu uz kuģa stingrā karantīnā! Pacēlām enkuru un izbraucām reidā, lai pēc apmēram divpadsmit stundām, papildinājuši krājumus, dotos tālāk uz

Konstantinopoli. Tā bija rūgtākā vilšanās, kādu jebkad bijām piedzīvo­juši. Nostāvēt veselu dienu pretim Akropolei, redzēt to un tomēr piespiedu kārtā braukt projām, Atēnas neapmeklējušiem! Vilšanās bija pārāk vājš vārds mūsu pārdzīvojuma apzīmēšanai.

Tajā pēcpusdienā neviens nenogāja no klāja; apbruņojušies ar grāmatām, kartēm un tālskatiem, centāmies noteikt, kurš no «šaurajām, klinšainajām virsotnēm» ir Areopāgs, kurš nolaidenais pakalns varētu būt Pnikss, kurš Museja paugurs un tā joprojām. Beigās mums viss sajuka. Iedegās strīdi, katrs dedzīgi aizstāvēja savu viedokli. Dievbijīgie aizkustināti noraudzījās uz pakalnu, no kura, pēc viņu domām, sludinājis apustulis Pāvils, citi turpretim apgalvoja, ka tas pakalns esot Himets, vēl citi savukārt dēvēja to par Pentelikonu. Karsti izstrīdēju­šies, tikām skaidrībā tikai par vienu — kalns ar nošķelto virsu ir Akropole un lielās celtnes drupas tā virsotnē — Partenons, kura attēlu ikviens no mums bērnībā bija redzējis skolas grāmatās.