MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Te nebija nekā, ko darīt, un tāpēc visi metās suvenīru medībās. Kuģi ar tiem piekrāva stāvgrūdām. Suvenīrus stiepa no Malahova pakalna, no Inkermaņa, no Balaklavas — no visurienes. Stiepa lielga­bala lodes, salauztus šauteņu lādējamos kokus, šāviņu šķembas — tik daudz dzelžu, ka kravas pietiktu veselai liellaivai. Daži sastiepa uz kuģa pat kaulus — ar lielām pūlēm, no tālām vietām — un jutās ļoti apbēdināti, kad no kuģa ķirurga uzzināja, ka tie ir tikai mūļu un vēršu kauli. Es jau priekšlaikus sapratu, ka Blihers tādu izdevību kā šī garām nelaidīs. Viņš atnesa veselu pilnu maisu un grasījās iet vēl otrreiz. Es viņu tomēr pierunāju neiet. Savu kajīti viņš jau pārvērtis par ceļojumā savāktas drazas muzeju. Pašlaik viņš lipina trofejām klāt etiķetes. Nesen pacilāju vienu guvumu, uz kura bija rakstīts: «Krievu ģenerāļa fragments». Iznesu to ārā, kur labāka gaisma, un apskatīju — tas bija atlauzts zirga žokļa gabals ar dažiem zobiem. Nenoturējos un nikni iesaucos:

—«Krievu ģenerāļa fragments»! Kāds absurds! Vai tad jūs nekad nepieņemsieties prātā?

Viņš it mierīgi atteica:

— Neskaistieties — večiņa to nemanīs.— (Viņa krustmāte.)

Šitais cilvēciņš sācis vākt suvenīrus bez jēgas un apdoma, samet

visus vienā kaudzē un pēc tam rāmā garā salipina tiem virsū etiķetes, nerūpēdamies ne par īstumu, ne par atbilstību, pat ne par ticamību. Redzēju, kā viņš pāršķeļ akmens šķembu divās daļās, vienai pielipina etiķeti «Šķemba no Dēmostena kanceles», bet otrai —«Gabaliņš no Abelāra un Eloīzas kapenēm». Reiz redzēju viņu pagrābjam ceļmalā riekšavu oļu un vēlāk uz kuģa iereģistrējam kā atradumu divdesmit dažādās vēsturiski slavenās vietās, kas atrodas piecsimt jūdžu attālumā cita no citas. Es, protams, biju ļoti sašutis par šādu apgrēcību pret saprātu un patiesību, bet tas neko nelīdzēja. Saņēmu to pašu mierīgo, nesatricināmo atbildi, ko vienmēr:

— Tam nav nekādas nozīmes — večiņa neko neatšķirs.

Kopš mūsu kvartetam laimējās pusnakts ekskursijā nokļūt Atēnās, viņam nav lielāka prieka kā izdāļāt pasažieriem pa olītim no Marsa pakalna, no kura sludināja Sv. Pāvils. Oļus viņš pagrāba krastmalā pretī tai vietai, kur stāvēja kuģis, bet apgalvo, ka dabūjis tos no mums. Lai jau! Es netaisos viņa blēdības atklāt: viņam tas sagādā prieku, un ļaunums nevienam no tā neceļas. Galu galā viņš nav sliktāks par citiem. Esmu ievērojis, ka visi ceļotāji papildina savas kolekcijas tādā pašā veidā. Es vairs nekad, kamēr vien dzīvošu, neticēšu suvenīriem.

Esam aizkuģojuši tik tālu uz austrumiem — simt piecdesmit piecus garuma grādus no Sanfrancisko, ka mans pulkstenis vairs nespēj «tikt laikam līdzi». Nabadziņš zaudējis dūšu un apstājies. Laika starpība starp Sevastopoli un Klusā okeāna piekrasti ir milzīga. Kad šeit pulkstenis rāda sesto rīta stundu, tad Kalifornijā cilvēki vēl dzīvo aizviņā nedēļā. Tāpēc var piedot, ka laika skaitīšana mums mazliet sajukusi. Šis nekārtības un raizes par sajukumu laikā mani satrauca ne pa jokam, es nobijies domāju, ka mans saprāts nopietni skarts un es vairs nekad netikšu skaidrībā par pareizu laiku; taču tad, kad pārliecinājos, cik precīzi izjūtu, ka pienācis laiks pusdienot, manu dvēseli pārņem dziļš miers un mani vairs nenomāc ne bailes, ne šaubas. No Sevastopoles Odesa atrodas apmēram divdesmit stundu braucienā ar kuģi, un tā ir Melnās jūras galējā ziemeļu osta. Devāmies turp galvenokārt pēc oglēm. Pilsētā ir simt trīsdesmit trīs tūkstoši iedzīvo­tāju, un tā aug straujāk nekā jebkura cita neliela pilsēta ārpus Amerikas. Odesa ir brīvosta un Eiropas lielākais labības tirgus. Tās reids ir kuģu pilns. Inženieri strādā pilnā sparā, lai atklāto reidu pārbūvētu par plašu mākslīgo ostu. No visām pusēm to ieslēgs masīvi moli, no kuriem viens taisnā līnijā iesniegsies trīstūkstoš pēdu jūrā.

Kad pirmoreiz izkāpu krastā Odesā un iegāju pilsētā, jutos tik mājīgi, kā sen nebiju juties. Odesa izskatījās pēc īstas Amerikas pilsētas: skaistas, platas, taisnas ielas; zemas (divu vai triju stāvu) mājas, ietilpīgas, labi koptas, bez jebkādiem arhitektoniskiem rotājumiem; gar ielu malām aug baltās akācijas; ielās un veikalos valda dzīva rosība; cilvēki steidzas; mājas un viss pārējais izskatījās tik ierasti jauns, jā, pat biezais putekļu mākonis atnesa it kā sveicienu no dārgās dzimtās puses, ka mēs aizkustinājumā bezmaz vai apraudājāmies un tik tikko spējām atturēties, neizteikuši pa vecai amerikāņu modei kādu stiprāku vārdu. Vienalga, uz kuru pusi skatījāmies — uz priekšu vai atpakaļ, pa labi vai pa kreisi — visur redzējām vienīgi Ameriku! Nekas mums neatgādi­nāja, ka atrodamies Krievijā. Šādā noskaņojumā, it kā būtu atgriezu­šies mājās, pagājāmies gabaliņu, un tad — prestol 1 — ilūzija izzuda vienā mirklī, kad ieraudzījām baznīcu un ormaņa pajūgu. Baznīcai bija kupols ar smailu augšgalu, bet zem resnā viduča tas strauji sašaurinājās, izveidodams tādu kā otrādi apvērstu rāceni, un kučierim bija mugurā kaut kas līdzīgs platiem apakšsvārkiem, tikai bez stīpām. Šīs parādības bija būtiski svešzemnieciskas, tāpat arī karietes, bet to jau visi tikpat zina un nav vajadzības to aprakstīt.

Šeit mums palikšana paredzama tikai vienu diennakti, kamēr kuģis uzņems ogles; pāršķirstījām ceļvežus un ar prieku uzzinājām, ka Odesā- nav nekā apskatāma; tā nu mums iegadījās jauka, ne ar ko nenoslogota brīvdiena, kad nesteidzīgi varējām paklejot un priecīgi atpūsties. Izstaigājāmies pa tirgiem un nokritizējām baismīgi brīnumaini tērptos lauciniekus no tālīnām sādžām, spriedām par iedzīvotājiem, cik tas no redzēšanas vien iespējams, un dienas nogalē saēdāmies saldējumu, cik lien. Ne visur mums gadās saldējums, tādēļ šeit mēģinājām iztrūkumu aizpildīt uz uzviju. Mājās saldējums mūs nekad nebija kārdinājis, bet tagad mēs to dievinām, kad šo Austrumzemju svelmainajā karstumā retos gadījumos pie tā tiekam.

Visā pilsētā uzgājām tikai divus pieminekļus, un tā bija īsta laime. Viens bija bronzā atliets hercoga de Rišeljē (slavenā kardināla brāļa mazdēla) tēls. Tas uzstādīts plašā, skaistā bulvārī jūras malā, un no pieminekļa pakājes uz ostu ved platas piecdesmit pēdu garas kāpnes — divsimt pakāpienu, pēc katriem divdesmit pakāpieniem plaša plat­forma. Grandiozas kāpnes, un cilvēki, pa gabalu noraugoties, ņirb pa tām augšup un lejup kā mazi kukainīši. Statuju un kāpnes pieminēju tādēļ, ka tām ir sava vēsture. Rišeljē nodibināja Odesu, rūpējās par to kā tēvs par bērnu, veltīja tai savu rosmīgo, gudro prātu, tālredzīgi izprata, kas jāveic pilsētas interesēs, ziedoja tai visu savu bagātību, panāca uzplaukumu, kas to vēl padarīja par vienu no Vecās pasaules dižajām pilsētām, par saviem personiskajiem līdzekļiem izbūvēja šīs kāpnes — un — ko lai saka? Cilvēki, kuru labā viņš bija tik daudz darījis, vienaldzīgi ļāva viņam reiz nokāpt pa šīm pašām kāpnēm — vientuļam, vecam, nabagam, bez otras drēbju kārtas, ko uzvilkt mugurā; bet vēlāk, kad viņš pēc vairākiem gadiem Sevastopolē, vientuļš, trūkumā pamests, nomira, tūdaļ tika sasaukta sapulce, savākti bagātīgi ziedojumi un nekavējoties viņa piemiņai uzcelts šis skaistais piemineklis, kā arī nosaukta viņa vārdā liela iela. Par to domājot, nāk prātā vārdi, ko sacīja Roberta Bērnsa māte, kad viņam bija uzcelts stalts piemineklis: «Ak, Robij, tu viņiem lūdzi maizi, bet viņi tev iedeva akmeni.»