MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

No svētās inkvizīcijas asiņainajām izpriecām, slaktiņa Kolizejā un drūmajiem kapiem katakombās man šķiet itin dabiski pāriet pie kapucīnu klostera gleznainajām šausmām. Mēs uz brīdi piestājām mazā klostera baznīcas kapelā, lai aplūkotu gleznu, kurā Sv. Miķelis uzvar Sātanu, gleznu, kas ir tik skaista, ka esmu pārliecināts — tā pieskaitāma noniecinātajai «Renesansei», kaut arī, man šķiet, mums sacīja, ka to gleznojis kāds no vecmeistariem. Un tad mēs nokāpām plašajā apakšzemes velvē.

Varens skats cilvēkiem ar vājiem nerviem! Te nu acīmredzot tiešām strādājuši vecmeistari. Milzīgā telpa sadalīta sešās atsevišķās telpās, katra no tām izrotāta savā īpatnējā stilā, un visās telpās rotājumiem izmantoti — cilvēku kauli! Tur bija graciozas arkas, veidotas tikai no gūžu kauliem, šaušalīgi drausmīgas, ņirdzošas galvaskausu piramīdas; brīnumainas dažāda veida arhitektoniskas struktūras no lielu un stilbu kauliem; no sienām pretī vērās freskas ar sarežģītiem zīmējumiem: vijīgi vīnogulāji no mugurkaula skriemeļiem, bet stīgas no cilvēku dzīslām un cīpslām, ziedus veidoja ceļgalu skriemeļi un kāju pirkstu nagi. Ikviena netrūdoša cilvēka ķermeņa sastāvdaļa bija izmantota šajos komplicētajos veidojumos (jādomā, Mikelandželo), un rūpība visās izpildījuma finesēs, ārkārtīgā uzmanība, kas pievērsta detaļām, liecināja ne vien par mākslinieka profesionālo prasmi, bet arī par mīlestību, kādu viņš jutis pret savu darbu. Es pavaicāju labsirdīgajam mūkam, kurš mūs pavadīja:

— Kas to visu darinājis?— Un viņš man atbildēja:

— Mēs to veidojam.— Ar to viņš domāja sevi un savus brāļus virszemē. Redzēju, ka vecais mūks ļoti lepojas ar to, ko var mums parādīt. Mēs ierosinājām viņa runīgumu ar interesi, kādu nekad neļāvām izjust gidiem.

— Kas šie cilvēki bija?

— Mēs, kas tur augšā — kapucīnu ordeņa mūki — mani brāļi.

— Cik mirušu mūku vajadzēja, lai iekārtotu šīs sešas zāles?

— Šeit ir četru tūkstošu cilvēku kauli.

— Jādomā, pagāja ilgs laiks, līdz savāca pietiekamo daudzumu?

— Daudzi, daudzi gadsimti.

— Atsevišķie locekļi un ķermeņa daļas ir ļoti stingri nošķirti — vienā telpā galvaskausi, otrā kāju kauli, trešajā ribas. . . kad atskanēs Pastardienas bazūnes, te draud izcelties lielas nekārtības. Daži brāļi var apjukumā paķert svešu kāju vai svešu galvaskausu; pēc tam viņi klibos un lūkosies pasaulē ar acīm, kas tālāk viena no otras vai tuvāk viena otrai, nekā viņi dzīvē bija raduši. Jūs taču arī nespējat atšķirt šos kaulus, kā man šķiet?

— O, nē, es daudzus pazīstu.

Viņš ar pirkstu pieskārās vienam galvaskausam.

— Šis bija brālis Anzelmo — nu jau trīssimt gadu kā miris — labs cilvēks.

Tad pieskārās citam.— Un šis te bija brālis Aleksandrs, kas nomira pirms divi simti astoņdesmit gadiem, un tas — brālis Karlo, nomira ap to pašu laiku.

Tad viņš paņēma rokās galvaskausu un noraudzījās uz to tik apcerīgi kā kapracis, stāstīdams par Joriku.*

— Šis,— viņš sacīja,— bija brālis Tomass. Jauns augstmanis no lepnas dzimtas, kas savus ciltsrakstus varēja atvedināt līdz senās Romas slavas dienām — turpat divus tūkstošus gadu tālai senatnei. Viņš iemīlēja zemas kārtas meiteni. Ģimene sāka vajāt tiklab viņu, kā arī meiteni. Viņi padzina meiču no Romas. Viņš tai sekoja; izmeklējās gan tuvu, gan tālu, taču pēdas nesadzina. Atgriezies viņš savu salauzto sirdi nolika uz mūsu altāra un nolēma pavadīt atlikušo dzīvi, kalpojot dievam. Bet raugiet drīz vien pēc tam nomira viņa tēvs un māte arī. Meitene līksmodama atgriezās Romā. Malu malās viņa izmeklējās to, kura acis no šā nabaga galvaskausa tik maigi bija raudzījušās viņējās, bet nevarēja meklēto atrast. Pēdīgi viņa to ieraudzīja, tērpušos raupjajās drānās, kādas mēs šeit valkājam, un pazina. Arī viņš pazina meiteni. Par vēlu. Viņš nokrita turpat uz vietas. Viņu atnesa šurp. Bet kopš tā brīža viņš vairs neizteica ne vārda. Pēc nedēļas viņš nomira. Te vēl jaušama viņa matu krāsa, gan mazliet pabalējusi, lūk, šajā šķipsniņā, kas karājas pie deniņiem. Šitais (viņš pacilāja gūžas kaulu) bija viņējais. Dzīsliņas vīnogulāja lapā virs jūsu galvas pirms pusotra simta gadu tur iestrādātas no viņa pirkstu locītavām.

Viņš tik lietišķi ilustrēja aizkustinošo mīlas stāstu, izcilādams un izrādīdams atsevišķās mīlnieka sastāvdaļas un nosaukdams tās vārdā, ka es vēl nekad nebiju piedzīvojis kaut ko tik grotesku un vienlaikus tik šaušalīgu. Nesapratu — smaidīt vai šausmās nodrebēt. Mūsu ķer­menī ir nervi un muskuļi, kuru funkcijas un darbošanās veidu formulēt, minot saltus fizioloģiskus nosaukumus un ķirurģiskus termi­nus, šķiet svētuma zaimošana, un mūka izdarīšanās man likās kaut kas tamlīdzīgs. Iedomājieties ķirurgu, kas ar pinceti izceļ r.o līķa ķermeņa dažas dzīslas, muskuļus un tā joprojām, sacīdams: «Skatieties, šis sīkais nervs notrīs, trīsas pāriet uz muskuli, no turienes to nodod tālāk, redziet, šiem audiem; te elements asiņu ķīmiskās iedarbības rezultātā sadalās: viena daļa nokļūst sirdī un izraisa to, ko populāri dēvē par emociju, otra daļa pa šo nervu nonāk līdz smadzenēm un nogādā tur satraucošu informāciju, bet trešā daļa aizslīd pa šo asinsvadu un pieskaras muskuļiem, kas pildīti ar šķidrumu un atrodas acs dibenā. Tādā veidā ar šo vienkāršo, skaisto procesu indivīdam ir pavēstīts, ka viņa māte mirusi, un viņš raud.» Drausmīgi!

Apvaicājos mūkam, vai visi brāļi tur augšā virszemē cer pēc nāves nokļūt šeit. Viņš rimti atbildēja:

— Te mums visiem ir pēdējā dusas vieta.

Redzat, kā cilvēks spēj pie visa pierast. Šo mūku ne mazākajā mērā neuztrauc doma, ka vienā jaukā dienā viņu izjauks kā mašīnu, kā vecu pulksteni vai kā māju, ko saimnieks pametis, un iestrādās arkās, piramīdās un baismīgās freskās. Man pat likās, ka viņš ar zināmu pašapmierinātu gandarījumu iztēlojas, cik glīti izskatīsies viņa galvas­kauss kaudzes virsotnē un ka tieši viņa ribas piešķirs kādai freskai burvību, kuras tai pagaidām vēl trūkst.

Šur tur izrotātos alkovos, uz kaulu cisām izstiepušies, gulēja miruši, izkaltuši mūki, kuru kārnie augumi bija ietērpti melnās sutanās, kādas parasti redz mugurā mācītājiem. Vienu gulētāju aplūkojām tuvāk.

Kaulainās rokas bija sakrustotas pār krūtīm; galvai it kā pielipinātas divas nedzīvas, krāsu zaudējušas matu šķipsnas; āda brūna un sačerve- lējusies; izžuvušās acis dziļi iegrimušas dobuļos; nāsis netīkami izspiedu­šās, jo degungals nodrupis; bezlūpu mutē dzelteni zobi, un mēs pēkšņi sastapāmies ar gadu ritumā saglabātiem, pārakmeņotiem, simtiem gadu veciem smieklieml

Grūti iedomāties kaut ko jautrāku un reizē drausmīgāku par šiem smiekliem. Droši vien — man neviļus iešāvās prātā — šis cienījamais veterāns laikam pēdējā elpas vilcienā būs pateicis kaut ko sevišķi asprātīgu, ja vēl tagad nespēj rimties smieklos. Šajā mirklī pamanīju, ka puišos mostas vecais instinkts, un ieminējos, ka mums laiks steigties uz Sv. Pētera baznīcu. Redzēju, ka viņi visiem spēkiem cenšas apvaldīt jautājumu: «Vai — vai viņš ir miris?»

Man uznāk reibonis, tikko iedomājos Vatikānu — tā visu veidu un visu laikmetu statujas, gleznas un relikvijas. Vecmeistari (īpaši tēlnie­cībā) tur mudžēt mudž. Es nespēju rakstīt par Vatikānu. Liekas, man skaidri nepaliks atmiņā itin nekas no tur redzētā, izņemot mūmijas, Rafaēla «Pārtapšanu» un vēl dažas lietas, ko pašreiz nav nozīmes pieminēt.