MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Tiktāl nu būtu labi. Ja vien kādam cilvēkam ir tiesības lepoties un būt apmierinātam, tad tas esmu es. Jo esmu taču rakstījis par Kolizeju un gladiatoriem, par mocekļiem un lauvām un tomēr ne reizi neesmu izmantojis frāzi «nokauti Romas pūļa izpriecai». Es esmu pirmais brīvais baltais cilvēks brieduma gados, kuram tas izdevies kopš tiem laikiem, kad Bairons šo teicienu palaida pasaulē.

«Nokauti Romas pūļa izpiecai» izklausās itin jauki, kad pirmās septiņpadsmit vai astoņpadsmit tūkstoš reizes redzi to iespiestā veidā, pēc tam sāk apnikt. Es to esmu lasījis visās grāmatās, kur ir runa par Romu, un pēdējā laikā tas man arvien biežāk atgādina tiesnesi Oliveru. Olivers bija jauns jurists, tikko pabeidzis juristu skolu un ieradies pie mums Nevadas tuksnešos, lai sāktu dzīvi. Viņš konstatēja, ka apkārtne un mūsu dzīvesveids tajās senajās dienās atšķirās no dzīves Jaunanglijā un Parīzē. Bet viņš uzvilka vilnas kreklu, aizbāza aiz jostas flotes revolveri, pierada pie turienes cūkgaļas un pupām un nolēma dzīvot Nevadā, kā Nevadā jādzīvo. Olivers pilnīgi samierinājās ar situāciju un, kaut arī viņam bija jāizcieš daudzi pārbaudījumi, nekad nesūdzējās, tas ir, izņemot vienu vienīgu reizi. Viņš, vēl divi puiši un es devāmies uz nule atklātajām sudrabraktuvēin Humbolta kalnos — viņš, lai kļūtu par Humbolta apriņķa tiesnesi, bet mēs — rakt sudrabu. Bija pats ziemas vidus. Nopirkām divzirgu furgonu un sakrāvām vezumā tūkstoš astoņi simti mārciņu sālītas cūkgaļas, miltus, pupas, spridzināmo pulveri, laužņus un lāpstas; nopirkām divus skumīga izskata meksikāņu kleperus ar novēlušos spalvu un tik kaulainus, ka visādu izciļņu tiem bija vairāk nekā Omāra mošejai,* iejūdzām tos un devāmies ceļā. Tas bija drausmīgs brauciens. Bet Olivers nesūdzējās. Zirģeļi aizvilka furgonu divas jūdzes aiz pilsētas un tālāk ne soļa. Mēs trijatā aizstūmām furgonu vēl septiņas jūdzes, bet Olivers gāja pa priekšu un soli pa solim vilka sev līdzi zirgus. Mēs činkstējām, bet Olivers ne. Zeme bija sasalusi, un guļot mums apsarmoja muguras; vējš mums svilināja seju un saldēja degunus. Olivers nesūdzējās. Kad piecas dienas no vietas bijām dienā stūmuši furgonu un naktīs saluši kā nabagi, nokļuvām ceļa visnejēdzīgākajā posmā — četrdesmit piecas jūdzes garajā tuksnesī jeb Lielajā Amerikas tuksnesī, ja jums tā labāk tīk. Un tomēr šis lēnprātīgākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, nesūdzē­jās. Gaitu sākām astoņos no rīta, stumdamies uz priekšu pa irdenām smiltīm; mocījāmies augu dienu, sastapdami ceļā tūkstošiem pamestu furgonu, tūkstošiem vēršu skeletu, tik daudz riteņu, ka būtu ar tiem varējuši nosegt Vašingtona pieminekli no apakšas līdz pašai augšai,* un tik daudz ķēžu, ka to būtu pieticis, lai apjoztu visu Longailendu; sastapām cilvēku kapus; rīkles mums kalta slāpēs; lūpas no sārmaina­jiem putekļiem saplaisāja līdz asinīm; izsalkuši, nosvīduši un pavisam, pavisam bez spēka — tik nespēcīgi, ka tad, kad ik pēc piecdesmit jardiem pakritām smiltīs un pūtinājām zirgus, gandrīz nespējām noturēties nomodā; taču Olivers nesūdzējās ne ar pušplēstu vārdu; arī otrā rītā ne vārda, kad mēs, līdz nāvei pārguruši, bijām tikuši pāri tuksnesim. Dažas naktis vēlāk šaurā aizā pamodāmies no sniega, kas mums putināja sejā, un bailēs, ka varam iesnigt, iejūdzām zirgus un stūmām vezumu līdz astoņiem rītā, pārkļuvām pāri ūdensšķirtnei un beidzot zinājām, ka esam glābti. Nekādas sūkstīšanās. Pēc piecpadsmit ārkārtīgu grūtību pilnām, nogurdinošām dienām bijām sasnieguši galamērķi, noiedami divsimt jūdžu, un tiesnesis ne reizītes ne par ko nebija sūdzējies. Mēs brīnīdamies prātojām, vai vispār jel kas spēj viņu satraukt. Uzbūvējām māju Humbolta stilā. Tas notiek šādi. Kalna stāvajā pakājē izrok četrstūri, ierok divus balstus un tiem pāri pārliek divas kārtis; no tās vietas, kur kārtis atbalstās pret kalna sānu, pārvelk brezentu, tādējādi izveidojot jumtu un «fasādi»; sānsienas iznāk no zemēm, ko iegūst, izrokot līdzeno četrstūri. Skurstenis dabūjams viegli — paceļot uz augšu vienu brezenta stūri. Kādu vakaru Olivers sēdēja viens pats šajā nejēdzīgajā alā pie vērmeļu ugunskura un rakstīja dzejoļus; ja tie nenāca ar labu, viņam patika tos no sevis izrakt vai izspridzināt. Vispirms viņš izdzirda kādu dzīvnieku knosāmies jumta tuvumā; tad pa caurumu nobira daži akmeņi un dažas zemes pikas. Viņš saīga un pāris reižu uzsauca:— Hei! Vācies projām! Vācies!— Pēc brīža viņš turpat iesnaudās, un vēl pēc brītiņa pa skursteni būdā ievēlās mūlis! Ugunskurs pašķīda uz visām pusēm, un Olivers pārmeta atmugurisku kūleni. Pēc dienām desmit viņš tiktāl bija atguvis pašpārliecību, ka atkal ķērās pie dzejošanas. Atkal viņš iesnaudās, un atkal pa skursteni ievēlās mūlis. Šoreiz kopā ar mūli pār viņu sagruva puse mājas. Rausdamies kājās, mūlis apgāza sveci, sapostīja gandrīz visu virtuves iekārtu un sacēla milzums putekļu. Šāda varmācīga pamodināšana Oliveram droši vien bija ļoti nepatīkama, bet viņš nesūdzējās. Viņš pārcēlās uz dzīvojamo namu kanjona otrā pusē, jo bija ievērojis, ka to pusi mūļi neapmeklē. Vienu vakaru ap pulksten astoņiem viņš pūlējās, gribēdams pabeigt dzejoli, kad būdā vispirms ieripoja akmens, tad audekla caurumā parādījās kāja, tai sekoja daļa govs — pakaļējā daļa. Viņš šausmās parāvās atpakaļ un kliedza: — Hei! Hei! Vācies ārā no turienes!— Govs tiešām pūlējās varonīgi, taču arvien vairāk zaudēja pamatu zem kājām; nobira smilšu un gružu lavīna, un, pirms Olivers paguva pabēgt sānis, govs visā pilnībā iebruka cauri jumtam tieši uz galda un sagrāva visu drupās.

Tad Olivers — droši vien pirmo reizi mūžā — sāka gausties. Viņš sacīja:

— Tas tomēr kļūst pārāk apnicīgi!

Pēc tam viņš uzteica tiesneša darbu un aizbrauca no Humbolta apriņķa. Arī man teiciens «nokauti Romas pūļa izpriecai» bija kļuvis pārāk apnicīgs.

Šai sakarā gribas bilst kādu vārdu par Mikelandželo Buonarroti. Es dievināju Mikelandželo vareno ģēniju — šo cilvēku, kas bija dižens dzejā, glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā, dižens visā, kam vien pieskārās. Bet es negribu baudīt Mikelandželo pirmajās brokastīs, otrās brokastis, pusdienā, launagā, vakariņās — un vēl maltīšu starplaikā. Gribas kādreiz arī pārmaiņas. Dženovā viņš radījis visu; Milānā visu konstruējis viņš vai viņa skolnieki; viņš radījis Komo ezeru; Padujā, Veronā, Venēcijā, Boloņā — vienīgais vārds, ko dzirdējām no gidiem, bija Mikelandželo. Florencē viņš uzgleznojis itin visu, un gandrīz viss tur uzcelts pēc viņa metiem, un, ja viņš negleznoja vai nerasēja, tad sēdēja uz sava iemīļotā akmens un visu aplūkoja, un gidi mums parādīja šo akmeni. Pizā viņš radījis visu, izņemot veco šaujamtorni, un droši vien viņam būtu piedēvējuši arī to, ja vien tas nebūtu tik traki nošķiebies no vertikāles. Viņš sagatavojis rasējumus Livornas kuģu piestātnei un sacerējis noteikumus Čivitavekijas muitnīcai. Bet šeit — šeit kjūst pavisam drausmīgi. Viņš zīmējis rasējumus Sv. Pētera baznīcai, viņš konstruējis pāvestu; viņš uzcēlis Panteonu, zīmējis metus pāvesta apsardzes kareivjiem, radījis Tibru, Vatikānu, Kolizeju, Kapi- tolu, Tarpeja klinti, Barberini pili, Laterānijas Sv. Jāņa baznīcu, Kampanju, Apija ceļu, Septiņus pakalnus, Karakallas pirtis, Klaudija akveduktu, Lielo kloāku — mūžīgais apnikulis radījis Mūžīgo pilsētu un, ja vien visi cilvēki un visas grāmatas nemelo, uzgleznojis tajā itin visu! Dens viendien sacīja gidam: