MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Pēc laba brīža tomēr sāku pievērst uzmanību cilvēkiem. Stāvot Sv. Pētera baznīcas durvīs un noraugoties uz cilvēkiem baznīcas viņā galā — divu ielas kvartālu tālumā —, cilvēki šķiet mazi; turklāt milzīgo gleznu un skulptūru ietverti un lielajā telpā izkliedēti tie izskatās daudz mazāki, nekā izskatītos divu kvartālu attālumā klajā laukā. Es «pēc acumēra» novērtēju cilvēku, kas pagāja man garām, tad vēroju viņu, kad viņš bija aizgājis līdz baldahīnam, un vēroju aizejam vēl tālāk — redzēju viņu sarūkam līdz skolas puišeļa augu­mam, un tad viņš pazuda manam skatienam, iejukdams sīko pundurcil- vēciņu barā. Baznīca nesen bija izrotāta sakarā ar plašu ceremoniju par godu Sv. Pēterim, un pašreiz bija nolīgti strādnieki, kas no sienām un kolonnām vāca nost puķu un zeltītā papīra vijas. Tā kā ne ar kādām kāpnēm vajadzīgo augstumu nevarēja aizsniegt, strādnieki no balustrādēm un kolonnu kapiteļiem laidās lejup virvēs. Augšējā galerija, kas apvij lielā kupola iekšsienas, atrodas divsimt četrdesmit pēdu augstumā no baznīcas grīdas — tikai retais Amerikas baznīcas tornis sniedzas tik augstu. Apmeklētāji parasti mēdz uzkāpt galerijā, lai nolūkotos lejup, jo no turienes var gūt vislabāko priekšstatu par augstumiem un attālumiem. Kamēr mēs stāvējām lejā, viens strādnieks, iekarinājies virvē, laidās no galerijas lejup. Nekad mūžā man nebija licies, ka cilvēks tik ļoti spēj līdzināties zirneklim. Viņš likās mazs mazītiņš, un resnā virve šķita kā zirnekļa tīkla pavediens. To redzot, es biju ar mieru noticēt, ka reiz baznīcā iesoļojis desmit tūkstoš kareivju liels pulks noklausīties dievkalpojumu, bet virspavēlnieks, kas ieradies vēlāk, nav varējis tos atrast un nodomājis, ka kareivji vēl nav atnākuši. Kareivji tomēr baznīcā bija, tikai nostājušies vienā no tās transeptiem. Gandrīz piecdesmit tūkstoš cilvēku pulcējās Sv. Pētera katedrālē, lai dzirdētu nolasām dogmu par Marijas Pasludināšanu. Ir aprēķināts, ka baznīcā pietiek stāvvietu . . . ļoti daudziem baznīcēniem; precīzo skaitli esmu aizmirsis. Bet tas nav svarīgi — arī nupat minētais ir pietiekami precīzs.

Sv. Pētera baznīcā atrodas divi nelieli pīlāri no Zālamana tempļa.* Viņiem šeit ir arī — un tas man šķiet daudz interesantāk — šķēpele no īstā krusta, dažas naglas un gabaliņš ērkšķu kroņa.

Mēs, protams, uzkāpām kupola virsotnē un iegājām apzeltītajā vara bumbā, kas paceļas virs tā. Tur, mazliet sablīvējoties, varēja vienlaikus ieiet cilvēku divpadsmit, un karsts tur bija kā ceplī. Pirms mums tur bija uzturējušies arī daži no tiem, kam tik ļoti patīk uzrakstīt savu vārdu slavenās vietās. Tādu, cik var spriest, šeit būs bijis miljons, varbūt pat divi miljoni.

No Sv. Pētera kupola var pārredzēt visu, kas Romā ievērības cie­nīgs, sākot ar Eņģeļu pili un beidzot ar Kolizeju. It labi var atšķirt septiņus pakalnus, uz kuriem uzcelta Roma*. Var pārredzēt Tibru un vietu, kur atradās tilts, ko Horācijs «senajās varonības dienās» aizstāvē­ja, kad Larss Porsena ar savu iebrucēju karapulku gribēja forsēt upi. Redzama arī vieta, kur Horāciji izcīnīja slaveno kauju ar Kuriācijiem.* No kupola paveras skats uz plašo, zaļo Kampanju, kas plešas līdz pat kalniem un kur vietvietām saglabājušās senlaiku arkas un sabrukušie akvedukti — gleznainas, ar mežvīnu kupli apaugušas pelēkas drupas. No turienes var redzēt Albāņu grēdas, Apenīnus, Sabīņu kalnus un zi­lo Vidusjūru. Atklājas daudzveidīga plaša panorāma, kas priecē acis ar savu skaistumu un kam slavā līdzīgas nav visā Eiropā. Pie skatītāja kā­jām guļ tās pilsētas drupas, kura savā laikā deva patvērumu četriem miljoniem cilvēku; starp mūsdienu ēkām paceļas, lai arī drupās, tempļi, kolonnas un triumfa arkas, kas pieredzējušas cēzarus un Romas spo­žuma zenītu; bet turpat līdzās nesalaužamas izturības piemineklis, smagnējās akmens arkās iebūvēts ūdensvads, saglabājies no vēl ve­cākas pilsētas, kad Romuls un Rems vēl nebija dzimuši un par Ro­mas dibināšanu vēl nebija pat domāts. Apija ceļš joprojām ir tikpat ve­sels kā toreiz, kad pa to virzījās imperatoru triumfa gājieni, vezdami līdzi sagūstītos valdniekus no visām pasaules malām. Mēs gan nevarē­jām skatīt īstenībā garo kaujasratu rindu un bruņās tērptos vīrus, kas līka zem iegūto trofeju smaguma, tomēr iztēle mums uzbūra arī šo ainu.

Redzam no Sv. Pētera katedrāles kupola daudz interesantu vietu, un pēdīgi skatiens apstājas tur, kur — gandrīz sev pie kājām — ierau­gām kādreizējo Inkvizīcijas ēku. Kā gan mainījušies tikumi laika ritumā! Pirms septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadsimtiem romieši, kas nekā labāka nezināja, rīkoja izrādes, izdzenot Kolizeja arēnā kristīgos un rīdot tiem virsū plēsīgus zvērus. Tā bija ne vien izrāde, bet arī mācība. Vajadzēja tautai iedzīt riebumu un bailes pret jauno doktrīnu, ko sludināja Kristus piekritēji. Zvēri vienā mirklī saplosīja upurus gabalu gabalos un pārvērta tos par nožēlojamiem līķiem. Taču, kad kristieši nāca pie varas un Māte Baznīca sāka valdīt pār barbariem, tā viņus par nomaldīšanos no īstā ceļa nemācīja ar šādām metodēm. Nē, viņa tos ievietoja šajā tīkamajā Inkvizīcijas namā un, norādot uz cildeno Pestītāju, kas bija tik maigs un žēlsirdīgs pret visiem cilvēkiem, mudināja barbarus viņu iemīlēt; lai piespiestu tos viņu mīlēt un godāt, inkvizīcija darīja visu, ko spēja,— vispirms ar skrūvēm izgrieza barbariem īkšķus no locītavām, tad paknaibīja miesu ar knaiblēm — tās bija nokaitētas sarkanas, jo aukstā laikā pieskāriens ar tādām ir vistīkamākais; pēc tam barbarus pie dzīvām miesām drusku nodīrāja un visbeidzot publiski izcepināja uz sārta. Un, jāteic, vienmēr izdevās šos neticīgos pārliecināt. īstajai ticībai, ja vien ar to pareizi rīkojas, tieši tā, kā Māmuļa Baznīca to prata, piemīt ļoti, ļoti liels dziedinātāj- spēks. Un tā patiesi spēj pārliecināt. Ir milzu atšķirība starp cilvēku izbarošanu plēsīgiem zvēriem un inkvizīcijas prasmi pamodināt viņos labākās jūtas. Pirmā ir rupju barbaru sistēma, otrā turpretī liecina, ka tās īstenotāji ir civilizēti un izglītoti ļaudis. Cik žēl, ka rotaļīgā inkvizīcija beigusi pastāvēti

Domāju, ka necentīšos aprakstīt Sv. Pētera baznīcu. Tas jau sen izdarīts. Pētera, Kristus mācekļa, pīšļi atdusas kapenē zem baldahīna. Brīdi mēs šai vietā bijīgi pastāvējām; tāpat pakavējāmies arī Mamer- tino cietumā, kur Pēteris bija ieslodzīts un kur viņš atgrieza pie kristīgās ticības sargkareivjus un kur, tā stāsta leģenda, viņš licis uzrasties avotam, lai varētu jaunatgrieztos nokristīt. Taču, kad mums parādīja Pētera sejas iespiedumu cietuma akmens sienā, kas esot radies, kad Pēteris krītot pret to atsities, mēs sākām šaubīties. Un, kad mūks Sv. Sebastjana baznīcā mums parādīja akmens plātni ar diviem lieliem pēdu iespiedumiem un apgalvoja, ka tos ieminis Pēteris, mēs atkal nespējām tam noticēt. Šādi stāsti nespēj pārliecināt. Mūks stāstīja, ka naktī ieradušies eņģeļi un izpestījuši Pēteri no cietuma un viņš gājis pa Apija ceļu projām no Romas. Tur viņš sastapis Pestītāju, kurš viņam pavēlējis doties atpakaļ, un Pēteris paklausījis.. Akmens plātnē, uz kuras tobrīd stāvējis, Pēteris atstājis minētos pēdu iespiedumus. Nav zināms, kā bija iespējams konstatēt, kam piederēja pēdu iespiedumi, jo saruna taču bija notikusi naktī un pilnīgā slepenībā. Sejas iespiedumu cietuma sienā bija atstājis normāla izmēra cilvēks, bet pēdu nospie­dumi piederēja desmit vai divpadsmit pēdu garam vīrietim. Šāda nesaderība jo vairāk nostiprināja mūsu neticību.