MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Kāds labums no šādas neizmantojamas bagātības, ja puse iedzīvo­tāju diendienā cīnās tikai par to, lai izvilktu kailo dzīvību? Un kāds prāts ir glabāt simtiem miljonu franku dīkā, ieslēgtus baznīcu pažobe­lēs visā Itālijā, bet no iedzīvotājiem nodokļos izspiest pēdējo dzīvības dzirkstīti izputējušas valdības labā?

Cik es redzu un māku spriest, Itālija pusotra tūkstoša gadu visus spēkus, visus līdzekļus, visu enerģiju ziedojusi, lai uzceltu brīnum skaistas baznīcas, un izbadinājusi pusi iedzīvotāju, lai to īstenotu. Mūsdienās visa šī zeme ir milzīgs varenības un posta muzejs. Ja saliktu kopā Amerikas vienas parastas pilsētas visas baznīcas,— ar guvumu, kas tajās rodams, laikam gan nebūtu iespējams nopirkt vizuļus, kas atrodas vienā pašā no Itālijas simt katedrālēm. Katram Amerikas ubagam Itālija var nostādīt pretī veselu simtu ar visām pie tiem piederīgajām skrandām un kukaiņiem. Šī ir visnabagākā un viskaralis­kākā valsts pasaulē.

Paraugieties uz Florences Lielo katedrāli — šo milzu ēku, kas piecus gadsimtus tukšojusi savu pilsoņu makus, bet joprojām vēl nav pabeigta. Tāpat kā visi cilvēki, es pielūgsmē nometos tās priekšā ceļos, bet, kad mani ielenca netīro ubagu pūlis, pretmets bija pārāk nomācošs, un es iesaucos: «Ak, klasiskās Itālijas dēli, vai jūsu uzņēmības gars, jūsu vīrišķība un cildenā pārdrošība jūsos patiesi mirusi? Kādēļ jūs nenometat laiskumu un neizlaupāt savu baznīcu?»

Šinī katedrālē tiek nodarbināti trīssimt laimīgi, gaužām apmierināti mācītāji.

Un tagad, kad esmu tā īsti iesilis, izkratīšu sirdi pa īstam. Florencē viņiem ir liels mauzolejs — mūžīgā miera vieta Pestītājam un Mediči ģimenei. Tas izklausās pēc zaimiem, bet tā ir svēta patiesība, un šeit tiek praktizēta nemitīga zaimošana. Nolādētie mirušie Mediči, kas Florenci nežēlīgi tiranizēja vairāk nekā divus gadsimtus, iesālīti guļ aplī izvietotās kapenēs, kuru centrā biia iecerēts izveidot Svēto kapu. Ekspedīcija, kuru nosūtīja uz Jeruzalemi pēc visdārgākajiem pīšļiem, iekūlās kaut kādās nepatikšanās, un laupīšana neizdevās; tā nu mauzoleja vidus palicis tukšs. Stāsta gan, ka viss mauzolejs bijis paredzēts Svētajam kapam un pārvērsts par dzimtas kapenēm tikai pēc tam, kad Jeruzalemes ekspedīcija cietusi neveiksmi, bet — piedo­diet … Daži no šiem Mediči tikpat būtu iemanījušies tur iekļūt, par to man nav ne mazāko šaubu. Tie savā nekaunībā atkāpšanos nepazina. Savas sen aizmirstās, nenozīmīgās uzvaras uz sauszemes Un jūras viņi lika iemūžināt freskās (gluži tāpat, kā to savā laikā darīja Venēcijas dodži), kurās redzams, kā Pestītājs un Svētā Jaunava lidina viņiem no mākoņiem ziedu pušķus, bet pats Visaugstākais, savā debesu troni sēdēdams, viņiem aplaudē! Un kas tās gleznoja? Skaidrs — Ticiāns, Tintoreto, Paolo Veroneze, Rafaēls — neviens cits kā tie, kurus pielūdz visa pasaule,— vecmeistari.

Andrea del Sartro slavināja savus prinčus gleznās, kas tos uz mūžiem paglābj no pelnītas aizmirstības, bet tie ļāva viņam pašam nomirt badā. Ko bija pelnījis, to dabūja. Rafaēls gleznoja tādas pekles vellatas kā Katerīna un Marija Mediči sēžam debesīs un draudzīgi sarunājamies ar Jaunavu Mariju un eņģeļiem (nemaz nerunājot par vēl augstākstāvošām personām), un tomēr draugi man pārmet, ka es esot aizspriedumains pret vecmeistariem, jo dažkārt nespēju saskatīt skaistumu viņu darbos. Šad tad es pats pret savu gribu šo skaistumu saskatu, tomēr nekad nespēšu samierināties ar necienīgo pazemošanos, kas lika šiem māksliniekiem prostituēt savu cildeno talantu, lai slavinātu tādus briesmoņus kā pirms diviem un trim gadsimtiem dzīvojošos franču, Venēcijas un Florences augstmaņus.

Man mēģināja ieskaidrot, ka vecmeistari šos kauna darbus darījuši maizes rieciena dēļ, jo prinči un citi augstmaņi bijuši vienīgie mākslas mecenāti. Ja izcili apdāvināts cilvēks labāk ļauj par maizes kumosu sabradāt dubļos savu lepnumu, nekā nomirst badā, neapkaunojot savu pašcieņu, tad tur nav ko iebilst. Tad jau gluži tāpat varētu attaisnot, ja Vašingtons un Velingtons apzagtos vai sieviete nodotos netiklībai.

Taču Mediči mauzolejs man neiziet no prāta. Tas ir liels kā baznīca; grīda ir jebkuras karaļpils grīdas cienīga; griestu kupols apgleznots ar krāšņām freskām; un sienas sedz — nu, kas? Marmors? Ģipsis? Koks? Tapetes? Nē. Sarkanais porfīrs, serpentīns, sarkanie koraļļi, lazūrs! Milzīgās sienas visnotaļ noklātas ar šiem dārgakmeņiem, kas tajās iestrādāti sarežģītos rakstos un figūrās, un nopulētas spožas kā spoguļi, kur atspulgo griestu freskas. Un pie vienas no šo mirušo Mediči statujām nolikts kronis, kurā spīd un zaigo tik daudz briljantu un smaragdu, ka par tiem gandrīz varētu nopirkt veselu līnijkuģi. Šīs ir tās mantas, uz kurām valdība metusi savu kāro aci, un Itālijai tā būs laimes diena, kad tās pārceļos uz valsts dārgumu krātuvi.

Un nu . . . Neko darīt, atkal tuvojas viens ubags. Iziešu ārā un piebeigšu viņu, tad nākšu atpakaļ un pazākāšos vēl vienas nodaļas garumā.

Aprijis vientuļo sērdieni, aiztriecis viņa biedrus, beidzot nomierinā­jies un kļuvis apcerīgs, jūtu atgriežamies mīlīgāku noskaņojumu. Kad esmu tik brīvdomīgi izrunājies par baznīckungiem un baznīcām, man liekas, ja zinu kaut ko labu par vieniem vai otriem, tad taisnības labad nevajadzētu turēt sveci zem pūra. Es tiešām esmu dzirdējis daudz cildinošu vārdu par garīdzniecību, tomēr visievērojamākais, ko pašreiz varu atcerēties, ir viena ubagu mūku ordeņa brāļu pašaizliedzīgā rīcība holeras epidēmijas laikā. Es runāju par dominikāņu ordeņa brāļiem — cilvēkiem, kas šajā karstajā klimatā ģērbjas raupja, smaga auduma mūku tērpā ar kapuci galvā un staigā basām kājām. Jādomā, ka viņi patiesi mīl savu reliģiju, ja gatavi tās dēļ uzņemties tik lielas ciešanas. Kad Neapolē plosījās holera, kad ik dienu mira simtu simtiem cilvēku, kad jebkuru interesi par sabiedrības labklājību bija aprijušas ikviena rūpes pašam par sevi un katrs pilsonis uzskatīja par vienīgo pienākumu gādāt tikai par savu personu, dominikāņu pulciņi staigāja, apkopdami slimos un aprakdami mirušos. Par šo nesavtīgo darbu daudzi samaksāja ar dzīvību. Viņi šķīrās no dzīves mīļu prātu, un to nav grūti saprast. Ir zināma cilvēku suga, kuru dvēseles glābšanai absolūti nepieciešama precīzi izmērīta ticība, līdz pēdējam sīkumam formulēta doktrīna, taču žēlsirdība, šķīstība un pašaizliedzība, kas mīt tādu cilvēku sirdīs kā šie mūki, noteikti izglābs viņu dvēseles, kaut arī viņi tik tālu aizmaldījušies no īstās reliģijas, kura, protams, ir mūsējā.

Viens no šiem resnajiem baskāju rezgaļiem brauca kopā ar mums mazajā franču tvaikonītī uz Čivitavekiju. Otrajā klasē mēs bijām tikai seši cilvēki. Viņš brauca starpklājā. Viņš kļuva par visa kuģa dvēseli, šis asinskārais Inkvizīcijas dēlsl Kopā ar franču karakuģa orķestra diriģentu viņš pārmijus spēlēja klavieres un dziedāja operu ārijas; viņi dziedāja duetus; uz ātru roku viņi saimprovizēja teātra kostīmus un uzveda ekstravagantus farsus un pantomīmas. Mēs ar šo mūku lieliski sadraudzējāmies un tērgājām bez gala, kaut gan viņš nesaprata nekā, ko viņam teicām, un mēs, protams, ir minēdami nespējām uzminēt ne vārda, kas nāca pār viņa lūpām.

Tik varenu netīrumu, kukaiņu un tumsonības bedri kā šī Čivitave- kija mēs nebijām redzējuši nekur, izņemot augoni Āfrikas miesā, ko sauc par Tanžeru un kas ir uz mata tāda pati. Cilvēki te dzīvo divus jardus platās spraugās, kurās valda gan savdabīga, tomēr nepatīkama smaka. Labi gan, ka ieliņas nav platākas, jo tagad tajās ietilpst tikai tik daudz smakas, cik cilvēks vēl spēj izturēt, un, protams, ja tās būtu platākas, tad cilvēki būtu pagalam. Šīs ielu spraugas ir bruģētas ar akmeņiem, bet bez tam vēl blīvi noklātas ar beigtiem kaķiem, satrunējušām lupatām, dārzeņu lakstiem un vecu tupeļu paliekām, kas viss piesūcies ar samazgām; un cilvēki sēž pie namdurvīm uz soliņiem un priecājas. Viņi ir slinki, taču arī laikakavēkļu viņiem nav daudz. Pušu neraujoties, viņi pastrādā no vietas stundas trīs četras, tad met darbam mieru un ķer mušas. Tas lielu mākslu neprasa, vajag tikai pastiept roku: ja negadīsies noķert to, kuru gribēja, noķers citu. Un viņiēm vienalga. Viņi nav izvēlīgi. Kādu noķer, tāda laba.