MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Livornā mums pietika laika ilgi pirms vārtu slēgšanas apskatīt visu, ko vēlējāmies redzēt, un tad devāmies uz savu kuģi.

Likās, ka esam veselu mūžību bijuši projām no mājām. Pirms tam nebijām pratuši novērtēt, cik tīkama ala ir mūsu kajīte un cik jauki ir vakariņās sēdēt pašam savā vietā ierastajā salonā un sarunāties ar draugiem pašiem savā valodā. Ak, laime saprast katru vārdu, kas tiek teikts, un zināt, ka arī katrs mūsu sacītais vārds tiks saprasts! Mēs tagad runātu, kamēr mēle piekūst, bet diemžēl no sešdesmit pieciem pasažieriem ir tikai kāds desmits, ar ko sarunāties. Pārējie klīst diezin kur. Livornā mēs krastā nekāpsim. Pagaidām esam atēdušies Itālijas pilsētas, un mums daudz labāk patīk pastaigāties pa labi pazīstamo klāju un paraudzīties uz pilsētu pa gabalu.

Stulbās Livornas varasiestādes nespēj saprast, ka tik liels tvaikonis šķērsojis milzīgo Atlantijas okeānu tādēļ vien, lai atvizinātu dāmu un kungu grupu izpriecas ekskursijā. Tas viņiem šķiet pārāk neticami. Pēc viņu domām, tas ir aizdomīgi. Aiz tā droši vien slēpjas kaut kas daudz nopietnāks. Viņi to nevar saprast un apšauba mūsu kuģa dokumentu īstumu. Beigu beigās viņi nosprieda, ka mēs esam maskē­jies asinskāru musinātāju — garibaldiešu bataljons! Un viņi visā nopietnībā izsūtīja lielgaballaivu, lai tā nakti un dienu uzmana mūsu kuģi, lai vienā mirklī varētu apspiest pirmo revolūcijas dzirksteli! Visu laiku ap kuģi patrulē policijas kuteri, un, ja kāds matrozis uzdrošinātos uzvilkt sarkanu kreklu, viņš par to samaksātu ar savu brīvību. Policisti pavada kapteiņa pirmā palīga laivu no krasta līdz kuģim un no kuģa līdz krastam un modri novēro visus viņa tumšos manevrus. Tie viņu apcietinās, ja viņš nemainīs sejas izteiksmi un neapvaldīs tajā asinskāri, tieksmi uz musināšanu un dumpīgumu. Dažu mūsu pasažieru vakardie­nas draudzīgais apciemojums pie ģenerāla Garibaldija (paklausot viņa sirsnīgajam ielūgumam) laikam vēl jo vairāk pastiprināja pilsētas varasvīru pret mums vērstās aizdomas. Viņi bija pārliecināti, ka draudzīgā vizīte ir tikai aizsegs asinskāriem nodomiem. Sie ļautiņi piebrauc mums pavisam klāt, kad mēs no kuģa ielecam jūrā nopeldē­ties. Vai viņi patiesi domā, ka mēs jūras dibenā satiekamies ar tur noslēpušamies rezerves spēkiem?

Runā, ka Neapolē mūs laikam turēšot karantīnā. Daži no mums negrib ar to riskēt. Tādēļ atpūtušies prātojam ar franču tvaikoni aizbraukt līdz Čivitavekijai, no turienes uz Romu un ierasties Neapolē ar vilcienu. Vilcieni nav pakļauti karantīnai, vienalga, no kurienes pasažieri ie'rodas.

Daudzkas man šajā Itālijā nav saprotams — visgrūtāk nākas saprast, kā gan bankrotējušai valdībai var būt tik greznas dzelzceļa staciju pilis un tik brīnišķīgi ceļi. Pēdējie ir cieti kā dimants, taisni kā ar lineālu novilkti un balti kā sniegs. Ja ir pārāk tumšs, lai saredzētu jel ko citu, Francijas un Itālijas lielceļus tomēr var redzēt; un tie ir tik tīri, ka uz tiem var ieturēt azaidu, nepaklājot galdautu. Turklāt no braucējiem netiek par ceļiem iekasēta nekāda maksa.

Runājot par dzelzceļiem, jāteic, ka mums nekā līdzīga nav. Vagoni slīd uz priekšu it kā uz lodīšu gultņiem. Stacijas līdzinās lielām, marmorā izcirstām pilīm; no šā paša karaliskā akmens veidotās kolonādes balsta ēku visā garumā, bet sienas un augstos griestus dāsni rotā freskas. Plašajos gaiteņos rotājumam uzstādītas statujas, bet grīda viscaur izklāta pulētām marmora flīzēm.

Tas viss mani sajūsmina vairāk nekā simtiem Itālijas galeriju ar nenovērtējamiem mākslas dārgumiem, jo visu tikko minēto es spēju saprast, bet mākslu novērtēt neprotu. Šosejās, dzelzceļos, stacijās un tipveida namu jaunajos bulvāros Florencē un citās pilsētās es redzu Luija Napoleona ģēniju, pareizāk sakot, redzu, kā tiek atdarināti šā valstsvīra ģeniālie darbi. Taču Luijs parūpējies, lai Francijā visiem šiem uzlabojumiem būtu stabila bāze, gādā, lai būtu līdzekļi, par ko projektus īstenot; jauninājumi nenovājina Franciju, bet padara to spēcīgāku. Tās materiālais uzplaukums ir reāls. Šeit turpretī viss ir citādi. Uzplaukums, par ko uzlabojumiem būtu jāliecina, ir šķitums. Valsts kase ir tukša, un viss, kas tiek darīts, zemi novājina vēl vairāk. Itālija piepildījusi savu ilgu sapni un kļuvusi par patstāvīgu valsti. Taču šādi tā politiskajā loterijā laimējusi ziloni. Tai nav, ar ko milzeni barot. Nepieredzējusi valsts pārvaldīšanā, tā metās bezjēdzīgos izdevumos un iztukšoja valsts kasi bezmaz vai vienā dienā. Miljoniem franku tika izšķiesti, lai izveidotu karafloti, kura tai nepavisam nebija vajadzīga, un jau pirmajā reizē, kad jauno rotaļlietu palaida darbā, tā, runājot svētceļnieku valodā, uzbrauca debesīs.

Tomēr pat visdziļākajā tumsā lāgiem atspīd gaismas stars. Pirms gada, kad Itālijas sabrukums jau šķita pilnīgi neizbēgams un tās banknotes nebija gandrīz tā papīra vērts, uz kura bija iespiestas, parlaments izšķīrās par coup de rnain ] , kas mazāk izmisīgā brīdī būtu nobiedējis pat visdrosmīgākos valstsvīrus. Parlaments praktiski konfis­cēja baznīcas īpašumus! Baznīckungu apsēstajā Itālijā! Valstī, kas sešpadsmit gadsimtus bija turēta baznīcas māņticības tumsā! Itālijai tā bija īsta laime, ka grūtie laiki to izveda no šī cietuma.

To, zināms, nesauc par baznīcas īpašumu konfiskāciju. Tas izklausī­tos pārāk asi. Bet praktiski tas nekas cits nav. Itālijā ir tūkstošiem baznīcu, un katra savos mantu kambaros savākusi neskaitāmus miljo­nus, katrai jāuztur priesteru bataljoni. Bez tam vēl ir baznīcas zemes īpašumi — neizmērojami auglīgas zemes plašumi un lieliski meži visā Itālijā ienesa baznīcai milzu naudu, bet valstij nodokļos tā nemaksāja ne centa. Dažos lielos apvidos baznīcai pieder viss — zeme, ūdenskrā­tuves, meži, fabrikas un rūpnīcas. Baznīca pērk, pārdod, ražo, un, tā

' Izšķirošs trieciens (/r.) kā tai nav jāmaksā nodokļi, tad, protams, neviens nespēj ar to konkurēt.

Tagad valdība tam visam jau uzlikusi savu smago roku un, bez šaubām, stingri un prozaiski ķersies pie nodoma realizēšanas. Kaut kas taču jādara, lai piepildītu iztukšoto valsts kasi, un citu resursu visā Itālijā nav — ir vienīgi baznīcas bagātības. Tādēļ valdība nolēmusi pievākt sev lauvas tiesu no baznīcas muižu, fabriku utt. ienākumiem, kā arī pārņemt baznīcas īpašumus un rīkoties ar tiem pēc saviem ieskatiem, uzņemoties atbildību par visu. Tikai dažās vislielākajās un populārākajās baznīcās līdzšinējā kārtība paliks neskarta, visās pārējās atstās vienīgi saujiņu mācītāju dievkalpojumu noturēšanai, dažiem piešķirs pensiju, pārējie tiks vienkārši padzīti.

Paraugieties, lūdzami, kaut uz dažām no šīm baznīcām un to greznību un spriediet paši, vai valdība rīkojas pareizi vai aplam. Venēcijā, pilsētā ar simt tūkstoš iedzīvotājiem, ir tūkstoš divsimt mācītāju. Dievs vien zina, cik viņu bija, pirms parlaments skaitu samazināja. Piemēram, lielajā jezuītu baznīcā. Vecajā režīmā to pārvaldīja sešdesmit mācītāju, tagad valdība gluži labi iztiek ar pieciem, pārējie atvaļināti. Visapkārt šai baznīcai valda posts un nabadzība. Pie ieejas mūsu priekšā tika noņemts desmitiem cepuru, tikpat daudz galvu pazemīgi noliecās, tikpat daudz roku sniedzās pretī, lūdzot kādu artavu; lūdzās svešā mēlē, ko mēs nesapratām, bet lūdzās ari mēmi — skum­jām acīm, iekritušiem vaigiem, skrandās tērptiem augumiem, kam nebija nepieciešams tulkojums. Tad iegājām pa lielajām durvīm, un mums likās, ka pēkšņi esam ieraudzījuši visas pasaules bagātības! Augstas, viengabala marmorā cirstas kolonnas, no augšas līdz apakšai rotātas ar dārgām, sarežģītām serpentīna inkrustācijām; tikpat dārgā materiālā veidotas kanceles, kuru drapērijas krokojās tā, ka akmens varēja sacensties ar vissmalkāko audumu, kāds noņemts no stellēm; lielā altāra zimzes un balustrādes zvīļot zvīļoja Austrumu ahātos, jašmā, serpentīnā un citos dārgakmeņos, kam nezinām vārda; visur tik daudz ārkārtīgi dārgā lazurīta flīžu, it kā baznīcai piederētu lazurīta lauztuves. Visā šajā pārvarīgajā greznībā masīvie zelta un sudraba trauki uz altāra šķita lēti un nenozīmīgi. Pat grīda un griesti bija izmaksājuši tik daudz, ka par to naudu varētu nopirkt kāda firsta valstiņu.