MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Hotel d'Europe!

Tas bija viss, ko pratu pateikt itāliski, turklāt īsti droši nezināju, vai tas ir itāliski vai franciski. Kareivji stulbi paraudzījās cits uz citu, tad uz mani, papurināja galvas un mani aizturēja. Es teicu, ka gribu tikt mājās. Viņi nesaprata ne vārda. Tad aizveda mani uz sardzes māju, pārmeklēja, bet nekā musinoša neatrada. Viņi gan atrada manā kabatā ziepju gabaliņu (mēs tagad nēsājam ziepes visur līdzi), un es viņiem to uzdāvināju, skaidri redzēdams, ka ziepes viņi uzlūko kā kuriozitāti. Es vienā gabalā atkārtoju «Hotel d'Europe», un viņi vienā gabalā purināja galvas, līdz pēdīgi piecēlās jauns kareivis, kas kaktā bija snaudis, un kaut ko sacīja. Viņš, man liekas, teicās zinām, kur viesnīca atrodas, jo sardzes virsnieks iedeva viņu man par pavadoni. Nogājām simt, varbūt simt piecdesmit jūdžu — vismaz man tā šķita, un tad viņš apmaldījās. Viņš iegriezās te vienā ielā, te otrā un tad ar zīmēm lika man saprast, ka atlikušo rīta cēlienu izmantos, lai atrastu ceļu atpakaļ uz pilsētas vārtiem. Tanī mirklī man pēkšņi likās, ka māja pretējā ielas pusē ir tā kā pazīstama. Tā bija viesnīca!

Man palaimējās, ka bija pagadījies kareivis, kas zināja kaut vai tik daudz kā šis; stāsta, ka valdības politika esot pastāvīgi mainīt kareiv­jiem dienesta vietu — lauciniekus sūtīt uz pilsētu un otrādi, lai tie nevarētu iepazīties ar apkārtējiem iedzīvotājiem, kļūt nolaidīgi die­nesta pienākumu izpildē, kopā ar draugiem uzsākt sazvērestības vai citādu pretvalstisku darbību. Par Florenci man palikuši gaužām nepatīkami iespaidi. Tādēļ labāk mainīšu tematu.

Pizā mēs uzkāpām visērmotākajā celtnē, kāda jebkad pasaulē redzēta,— Krītošajā tornī. Kā visiem zināms, tornis ir gandrīz simt astoņdesmit pēdu augsts, un es lūdzu iegaumēt, ka simt astoņdesmit pēdu augstums pielīdzināms četrām parastām trīsstāvu mājām, sakrau­tām citai uz citas, tas būtu visai pieklājīgs augstums vienlaidu augstam tornim pat tad, ja tas stāvētu taisni, bet šis par vairāk nekā trīspadsmit pēdām nosliecies sānis. Tornis ir septiņsimt gadu vecs, taču ne hronikas, ne leģendas nestāsta, vai tas sākotnēji tīšām celts tāds, kāds iznācis, vai arī viena puse vēlāk noslīdējusi. Nav arī ziņu par to, vai tornis savā laikā stāvējis nenošķiebies. Tas būvēts no marmora ar granīta piedevu; tam ir korintiešu kapiteļi, kas bijuši skaisti tad, kad bija jauni. Savā būtībā tas ir zvanutornis, un tā virsotnē vēl tagad atrodas vecu zvanu komplekts. Vītņu kāpnes ir tumšas, bet kāpējs pastāvīgi zina, kurā torņa pusē atrodas, to jūt pēc dabiskās noslieces, kas norāda, vai kāpnes ved gar torņa augstāko vai zemāko malu. Daļa akmens pakāpienu ir izmīti tikai vienā galā, citi — otrā, bet atlikušie — tikai pašā vidū. Raugoties lejup, rodas sajūta, ka lūkojies piešķiebtā akā. Virve, kas nolaista no torņaugšas centra, pieskaras sienai, vēl nesasniegusi pamatni. Stāvot pašā augšā, nav īsti labi ap dūšu, ja paraugās lejup no augstākās malas, bet, ja jums izdodas ar krūtīm uzrausties uz apmales lejākajā pusē un, kaklu izstiepušam, paskatīties uz torņa pamatni, jums uzmetīsies zosāda un, par spīti saprāta balsij, jums liksies, ka visa celtne gāžas. Jūs visu laiku neviļus kustaties ļoti piesardzīgi, jo ne mirkli jūs nepamet sajūta: ja ari tornis vēl negāžas, tad tieši jūsu nenozīmīgais svars būs tas, kas to sagāzīs, tādēļ jūs cenšaties sevi padarīt it kā vieglāku.

Doms, kas atrodas tornim kaimiņos, ir viena no skaistākajām katedrālēm Eiropā. Tai plecos astoņi simti gadu. Tās diženums pārdzīvojis spožo tirdzniecības uzplaukumu, kas radīja nepieciešamību, pareizāk sakot, iespēju to uzbūvēt. Nabadzības, panīkuma un drupu vidū katedrāle mums sniedz uzskatāmāku priekšstatu par Pizas kādreizējo varenību nekā visas par to sarakstītās grāmatas.

Baptistērijs, dažus gadus vecāks par Krītošo torni, ir milzu apmēra stalta rotonda, un tās būve izmaksājusi ļoti dārgi. Baptistērijā karājas lampa, kuras vienmērīgā šūpošanās ierosināja Galilejam domu par svērteni. Grūti ticēt, ka šis necilais priekšmets ir tik neiedomājami paplašinājis zinātnes un mehānikas pasaules robežas. Skatoties uz šo gaismekli, man neviļus acu priekšā iznira neprātīga vīzija — vesels universs šūpojošos disku, šā senatnīgā tēva darbīgie bērni. Man piepeši likās, ka redzu saprātīgu būtni, ka tas nav vienkāršs gaismeklis, bet pats apzinās, ka ir svērtenis, maskējies svērtenis, kurš dziļi pārdomātu, noslēpumainu iemeslu dēļ mainījis izskatu, ka tas nav arī parasts svērtenis, bet visvecākais Pirmsvērtenis — visas pasaules svērteņu pirmtēvs. Ābrahams.

Šinī baptistērijā ir skaistākā atbalss, kādu mēs jebkad bijām dzirdējuši. Gids nodziedāja divas skanīgas notis ar pusoktāvas starpību; un atbalss atbildēja ar neiedomājami burvīgām, melodiskām, bezgala jaukām skaņām. Atbalss skanēja kā attāluma viegli slāpēts, nopūtai līdzīgs ilgs baznīcas ērģeļu akords. Varbūt tas izklausās pārspīlēti, bet tādā gadījumā vainojama mana auss, ne mana spalva. Cenšos attēlot kādu atmiņu — tādu, kas ilgi neizdzisīs.

Savdabīgu viduslaiku dievbijību, kas ticībā augstāku vērtību piešķir ārējām pielūgsmes formām nekā dedzīgai vēlmei pasargāt sirdi no grēcīgām domām un rokas no grēcīgiem darbiem un kas svēti tic nedzīvu lietu aizsargspēkam, ja šīs lietas nākušas saskarē ar svētumu, spilgti ilustrē viena no Pizas kapsētām. Kapus tur rok zemē, kas savā laikā atvesta no Svētās zemes. Veco laiku Pizas iedzīvotāji ticēja, ka tapt apbedītam šādā zemē ir daudz drošāka garantija dvēseles glābšanai nekā daudzas baznīcā nolasītas piemiņas mesas vai Svētajai Jaunavai par godu iedegtas svecītes.

Domā, ka Piza ir vairāk nekā trīstūkstoš gadu veca. Tā bija viena no divpadsmit senās Etrūrijas pilsētām — tātad piederējusi valstij, kas atstājusi tik daudz pieminekļu par savu izcilo, augsti attīstīto kultūru un tik maz liecību, kas dotu iespēju izpētīt tās vēsturi. Kāds Pizas antikvārs man piedāvāja senlaicīgu asaru krūzi, kura, pēc viņa apgalvojuma, esot četrus tūkstošus gadu veca. Tā atrasta kādas visvecākās etrusku pilsētas drupās. Viņš sacīja, ka tā uzieta kapenēs un ka tajos tālajos laikos, kad Ēģiptes piramīdas vēl bija gluži jaunas, bet Damaska — nenozīmīgs ciems, kad sentēvs Ābrahams vēl spārdījās autiņos un Troja vēl nevienam pat sapņos nerādījās, kādas ievērojamas ģimenes locekļi šajā krūzītē lējuši asaras par dārgu aizgājēju. Ar maigumu, kādu vārdos nav iespējams izteikt, tā savā mēmajā valodā pāri garajai gadsimtu virtenei stāstīja par krēslu, kurā vairs nesēž, par pazīstamiem soļiem, kas vairs neatskan uz sliekšņa, par mīļu balsi, kas vairs neskan citu balsu vidū, par augumu, kas izgaisis skatienam,— stāstu, kas, lai cik sens, mūžam paliks jauns, drausmīgs, prātu stindzinošs! Neviens gudri vārdos likts hronikas vēstījums nespētu miglā tītās sensenās pagātnes mītus atdzīvināt un iesildīt mūsu sirdis dzīvā, cilvēciskā mīlestībā tā, kā to spēja šis nabaga nejūtīgais māla trauciņš.

Viduslaikos Piza bija republika ar savu valdību, armijām, flotēm un plaši izvērstu tirdzniecību. Tā bija kareivīga valsts un ierakstīja savos kara karogos daudzas slavenas kaujas ar dženoviešiem un turkiem. Stāsta, ka šās pilsētas iedzīvotāju skaits savā laikā sasniedzis četrsimt tūkstošus: taču tagad tai scepteris izslīdējis no rokas, kuģu un armiju vairs nav, tirdzniecība mirusi; kara karogus klāj gadsimtu putekļi un pelējums, tirgi stāv tukši, pilsēta iespiesta apdrupušajos mūros, tās iedzīvotāju skaits sarucis līdz divdesmit tūkstošiem dvēseļu. Mūsdienās Piza var dižoties vienīgi ar to, ka pēc lieluma ir otrā pilsēta Toskānā, un tas patiesi nav nekas sevišķs.