MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Un tā, visu pārpārēm apskatījuši, rīt dodamies tālāk un atstāsim slaveno Republiku Karalieni, lai tā vāc kopā savus zudušos kuģus, sauc kaujā savas rēgu armijas un sapnī no jauna pārdzīvo senās slavas dienas.

Daži «Kveikersitijas» pasažieri pirms mūsu aizbraukšanas ieradās Venēcijā no Šveices un citām zemēm, pārējos gaidīja kuru katru dienu atbraucam. Nedzirdējām, ka no viņiem kādu būtu piemeklējuši nelaimes gadījumi vai slimības.

No ievērojamu vietu aplūkošanas bijām nedaudz pārguruši, tādēļ nobraucām lielus ceļa gabalus vilcienā, nevēlēdamies vairs nekur uzkavēties. Es gandrīz neko nepierakstīju. Par Boloņu manā piezīmju grāmatiņā nav gandrīz ne vārda, izņemot to, ka laika mums tur bija pietiekami daudz, taču nekur neredzējām desas, kas sagādājušas pilsētai pelnītu slavu.

Pistoija mūsos modināja tikai ļoti paviršu interesi.

Florence kādu brīdi mums patika itin labi. Man šķiet, mēs pienācīgi novērtējām Dāvida statuju Lielajā laukumā* un skulptūru grupu, ko dēvē par «Sabīniešu nolaupīšanu». Izstaigājām, protams Piti un Ufici galerijas, apskatot neskaitāmas gleznu un skulptūru kolekcijas. To es pieminu pašaizsardzības nolūkā, un ar to lai pietiek. Es nespētu rast mieru, ja uz mani kristu aizdomu traips, ka esmu bijis Florencē un neesmu nostaigājis nogurdinošās jūdzes pa gleznu galerijām. Mēs vārgi pūlējāmies atcerēties kādu nieku par gvelfiem, gibelīniem un citiem vēsturiskiem bendesmaisiem, kuru ķīviņi un asinsdarbi aizņem tik ievērojamu vietu Florences vēsturē, bet temats nebija diezin cik pievilcīgs. Mums tika nolaupītas visas skaistās kalnu ainavas, ko būtu redzējuši īsajā ceļojumā, jo dzelzceļš te izbūvēts tā, ka ik uz simt jardiem dienasgaismas ir trīs jūdzes tuneļu, tāpēc mūsos nepamodās maigas jūtas pret Florenci. Redzējām vietu ārpus pilsētas, kur šie ļaudis bija ļāvuši Galileja kauliem gadsimtiem ilgi nogulēt nesvētītā zemē, tāpēc ka viņa atklājums par zemes griešanos bija baznīcas nolādēta ķecerība; un mēs zinām, ka vēl ilgi pēc tam, kad pasaule viņa teoriju bija jau atzinusi un ierādījusi viņam godavietu savu dižo cilvēku sarakstā, pīšļiem atļāva šeit trūdēt. Par to, ka mums izdevās redzēt viņa pīšļus godājamā Santa Croce baznīcas kapličā, jāpateicas nevis Florencei un tās pārvaldītājiem, bet gan literāti apvienībai. Šajā baznīcā redzējām arī Dantes kapu, bet nopriecājāmies, uzzinājuši, ka viņa mirstīgās atliekas tur nedus;* nepateicīgā pilsēta, kas dzejnieku izsūtīja trimdā un vajāja, gan dotu daudz, lai tās iegūtu, bet tai nav ne mazāko cerību šo godu kādreiz piedzīvot. Florenciešiem jāapmierinās ar Mediči ģimeni. Lai vairo vien Mediči sēklu un ceļ tiem pieminekļus, apliecinot, cik dziļā pateicībā viņi ir ar mieru laizīt to roku, kas viņus šautusi.

Augstsirdīgā Florencei Tās juvelieru vidū ir ievērojami mozaīkas mākslinieki. Florences mozaīka ir skaistākā pasaulē. Florenciešiem patīk, ja tā saka. Florence ar to lepojas. Florence grib šo savu specialitāti saglabāt. Tā ir pateicīga māksliniekiem, ka tie sagādā pilsētai slavu un pilda tās lādes ar ārzemju valūtu, tādēļ tā cenšas māksliniekus stimulēt, izmaksājot tiem pensiju. Pensiju! Iedomājieties šādu cēlsirdību. Ir zināms, ka cilvēki, kas, likdami akmentiņu pie akmentiņa, veido skaistus rakstus, ilgi nedzīvo, jo darbs ir grūts un bezgala nogurdinošs tiklab rokām, kā smadzenēm, tādēļ pieņemts likums, ka daiļamatniekiem, kas sasnieguši sešdesmit gadu vecumu, jāsaņem pensija! Man nav gadījies dzirdēt, ka no tiem jel viens būtu pieprasījis savas dividendes. Meistars kaut kā nocīnās līdz sešdesmita­jam mūža gadam un pieprasa pensiju, bet tad atklājas, ka ģimenes hronikā iegadījušies aplamība par vienu gadu, pēc tam viņš atmet visam ar roku un nomirst.

Šie mākslinieki ņem sīkas akmens vai stikla drumsliņas, ne lielākas par sinepju graudiņu, un saliek tās uz virskrekla aproču pogas tik precīzi, ar tik skaistām, smalkām krāsu pārejām, ka izveidojas sīksīka rozīte ar kātiņu, ērkšķiem, lapām un ziedlapiņām, un viss iznāk tik maigā, pareizā krāsā, it kā to būtu darinājusi pati daba. Viņi spēj uz kaklasaites adatas actiņas uzburt mušu, košu vaboli vai Kolizeja drupas, turklāt izdarīt to tik meistariski, ka ikviens attēlu noturēs par uzgleznotu, v

Florences lielajā mozaīkas skolā es redzēju mazītiņu apaļu galdiņu, kura virsma bija darināta no dārga, pulēta akmens, un akmenī bija ie­strādāta flauta ar uzgali un sarežģītu taustiņu sistēmu. Nevienā gleznā krāsas nevarēja būt maigākas un sulīgākas, neviena nianšu pāreja liegāka un pareizāka; neviens mākslas darbs nevarēja būt pilnī­gāks par šo flautu, kas bija salikta, kā mums apzvērēja, no tik daudzām akmens drumsliņām, ka, mēģinot tās saskaitīt, aritmētikā pietrūktu skaitļu! Man liekas, ka ar neapbruņotu aci neviens cilvēks nespētu saskatīt, kur īsti savienojas divi akmens krislīši. Vismaz mēs nevarējām atklāt nevienu šādu kļūmi. Pie galdiņa virsmas viens meistars, kā mums stāstīja, bija nostrādājis desmit garus gadus, un galdiņš bija izstādīts pārdošanai, tā cena: trīsdesmit pieci tūkstoši dolāru.

Vairākkārt iegriezāmies Santa Croce baznīcā, lai paraudātu pie Mikelandželo, Rafaēla un Makjavelli kapa (pieņemam, ka viņi tiešām šeit apbedīti, kaut gan iespējams, ka īstenībā apmetušies kaut kur citur, bet savas kapenes izīrējuši citiem — tā Itālijā mēdz darīt), bet pārējo laiku parasti pavadījām uz tiltiem, apbrīnojot Arno upi. Apbrīnot Arno pieder pie labas uzvedības. Tas ir liels vēsturisks strauts, vidū apmēram četras pēdas dziļš, pa kuru peld laivas ar plakanu dibenu. Ja tur iesūknētu mazliet vairāk ūdens, Arno varētu uzskatīt par pieņemamu upi. Tumsonīgie, asinskārie florencieši to sauc par upi un visā nopietnībā domā, ka tā ir upe. Lai piešķirtu ilūzijai ticamību, viņi pat uzcēluši tiltus. Nudien nesaprotu, kādēļ viņi tur zem sava goda pārbrist šo braslu.

Kā gan sīki, nepatīkami piedzīvojumi ceļojuma laikā dažkārt rada aizspriedumus! Es būtu varējis ierasties Florencē mēnesi vēlāk, un pilsēta man būtu likusies skaista un pievilcīga. Bet tagad man negribas pat domāt ne par pilsētu, ne par tās plašajiem veikaliem, kas līdz griestiem piebāzti ar Eiropas slavenāko skulptūru kopijām no snieg­balta marmora un alabastra — ar kopijām, kas acij ir tik burvīgas, ka brīnumiem jābrīnās, kā varēja tās izveidot no nomelnējušajiem, pārakmeņotajiem lietuvēna murgietfi, kas esot oriģināli.

Vienu vakaru ap pulksten deviņiem es Florencē apmaldījos un klīdu šauro ieliņu labirintā starp namiem, kas visi izskatās vienādi, līdz trijiem rītā. Bija jauks vakars, un sākumā ielās netrūka ļaužu, visur dega gaišas ugunis. Vēlāk pieradu klīst pa noslēpumainām vārtu velvēm un tuneļiem, un man likās interesanti, ka, pagriežoties ap stūri, ieraudzīšu turpat pretī savu viesnīcu, bet allaž izrādījās, ka viesnīcas tur tomēr nav. Taču tad sāku nogurt. Drīz vien jutos ļoti piekusis. Bet nu ielās vairs nebija neviena — pat neviena policista. Gāju vien tālāk, līdz zaudēju pacietību, turklāt biju nokārsis un izslāpis. Pēdīgi, pulkstenis varēja būt apmēram viens, es negaidot nokļuvu pie vieniem no pilsētas vārtiem. Tagad sapratu, ka atrodos no viesnīcas ļoti tālu. Kareivji iedomājās, ka es gribu iziet no pilsētas. Tie pieskrēja klāt un aizšķēršļoja man ceļu ar musketēm. Es sacīju: