MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Laivas pakaļgals ir nosegts, uz tā stāv gondoljers. Viņam ir viens pats airis — gara kārts ar" lāpstveida galu, jo viņš stāv gandrīz nesaliecies. Virs labā borta planšīra piestiprināts pusotras pēdas garš koka mietiņš ar diviem izliekumiem vienā un vienu izliekumu otrā pusē. Pret mietiņu gondoljers atspiež irkli, maina to pēc vajadzības, pārlikdams to uz mietiņa otru pusi un iemaukdams kādā no izlieku­miem atkarībā no tā, uz kuru pusi laiva jāpagriež, un es nevaru vien noskatīties un nobrīnīties, kā viņam izdodas padot laivu atpakaļ, nobremzēt, šauties taisni uz priekšu vai strauji pagriezties ap stūri tā, lai airis neizrautos no seklās iedobes. Man šķiet, ka es vairāk interesējos par gondoljeru apbrīnojamo māku nekā par skulptūrām rotātajām pilīm, kurām slīdam garām. Dažkārt viņš pagriež laivu tik cieši ap stūri vai par mata platumu no citas gondolas, ka man, kā mēdz teikt bērni, uzmetas zosāda, gluži kā cilvēkam, kam garām braucoši rati aizķer elkoni. Bet viņam viss līdz pēdējam sīkumam aprēķināts, un viņš lavierē pā Brodvejam līdzīgo satiksmes mudžekli ar pieredzējuša kučiera vieglo roku. Viņš nekad nekļūdās.

Reizēm mēs traucamies pa lielajiem kanāliem tik strauji, ka tikko atliek laika pamest īsus skatienus parādes durvīs, turpretī pa tumšiem

šķērskanāliem pilsētas nomalēs slīdam svinīgi, kā jau piedienas klu­sumā, pelējuma smakā, stāvošajos, ar aļģēm aizaugušajos ūdeņos, neapdzīvotu māju tuvumā un vispārējā pamirušajā pamestībā, kur var nodoties nopietnai apcerei.

Gondoljers tomēr ir gleznains, kaut arī nav tērpies atlasa kamzolī, ar spalvu rotātu cepuri galvā un šaurām zīda biksēm kājās. Viņa izturēšanās ir lepna; viņš ir viegls un kustīgs, visas kustības viņam graciozas. Kad viņa garā laiva un skaistais augums uz paaugstinājuma laivas pakaļgalā pagriezti pret vakara debesīm, izveidojas svešzem­nieka acīm neparasta un tīkama aina.

Spilvenos atlaidušies, aizkarus atvilkuši, sēžam kajītē un smēķējam vai arī noskatāmies uz garām slīdošajām laivām, namiem, tiltiem, cilvēkiem un jūtamies daudz labāk nekā mājās, kratīdamies ratos pa apaļajiem bruģakmeņiem. Šī ir maigākā, tīkamākā pārvietošanās iespēja, kādu jebkad esam pazinuši.

Tomēr liekas dīvaini, ļoti dīvaini — redzēt, ka laivu izmanto kā privātu pajūgu. Noskatāmies, kā komersanti iznāk pa parādes durvīm, iekāpj gondolā gluži kā omnibusā un aizbrauc uz savu kantori.

Redzam jaunas dāmas stāvam pie namdurvīm, atvadoties saskūpstā­mies, pavēdinām vēdekļus un sakām: «Atnāc labi drīz, katrā ziņā atnāc, tu esi mūs pavisam aizmirsusi. Māte mirst vai nost, kā grib tevi redzēt — mēs taču nupat pārvācāmies uz jauno māju — tur ir tik burvīgi! Pasts un baznīca tik tuvu — un Jauno kristīgo vīriešu apvienība arī; mums ir brīnišķīgas makšķerēšanas vietas, sētas pusē mēs rīkojam lādas sacensības peldēšanā — o, tev katrā ziņā jāat- brauc — turklāt iznāk tik tuvu, un, ja tu vēl brauktu taisni gar Sv. Marku un caur Nopūtu tiltu, tad taisni ārā uz Santa Maria dei Frari baznīcu, pēc tam iebrauktu Lielajā Kanālā, kur taču nemaz nav straumes .. .— atbrauc gan, Sallimarija, uz redzīti, uz redzīti!» Un tad mazā liekule notipina pa kāpnēm, ielec gondolā un klusītēm nopurpina: «Neciešamā vecmeita, jācer, ka viņa neatbrauks!» un aizslīd; bet otra jaunkundze, pirms aizcērt durvis, noteic: «Paldies dievam, tas nu būtu pārciests, bet laikam jau nebūs glābiņa, vajadzēs vien aizbraukt pie tās pļāpukules.» Cilvēki ir vienādi visā pasaulē. Mēs redzam biklu jaunekli ar nesen sadīgušām ūsiņām, kupliem matiem, trūcīgām smadzenītēm, elegantu uzvalku mugurā piebraucam pie viņas tēva mājas, norīkojam kučieri piestāt un pagaidīt, bet tad saskrienamies ar «veco kungu» uz paša sliekšņa, dzirdam viņu apjautājamies, kurā ielā atrodas Jaunā britu banka, it kā tas būtu īstais iemesls, kura dēļ viņš te gadījies… tad redzam viņu ielecam atpakaļ gondolā un aizbraucam. Izbiedētā sirds saskrējusi papēžos! Bet tad pamanām viņu atgriežamies un pa aizkaru spraudziņu noskatāmies, kā pazūd «vecā kunga» gondola; tai pašā mirklī pa durvīm izskrien viņa Zuzanna, notrillina veselu āriju itālisku mīļvārdiņu un kopā ar viņu aizvizinās pa ūdens alejām Rialto virzienā.

Redzam dāmas, kas visparastākajā kārtā dodas iepirkties, redzam tās slīdam no ielas ielā, no veikala uz veikalu, gluži tāpat kā visur citur pasaulē. Taču šeit viņas nevis personisko karieti, bet gan gondolu atstāj pie stūra pāris stundu pagaidīt, kamēr pašas liks laipnajiem, jaunajiem pārdevējiem izcelt no plauktiem tonnām zīda, samta un antīkā muarē auduma, un citas tamlīdzīgas preces; pēc tam viņas nopērk paciņu kniepadatu un iras tālāk atbalstīt kādu citu tirdzniecības firmu. Pirkumu viņas pēc jaukā, vecā paraduma allaž liek piegādāt mājās. Cilvēka daba ir un paliek gaužām vienāda visā pasaulē; un, kad redzu, kā venēciešu dāma ieiet veikalā, nopērk zilu lentīti desmit centu vērtībā un liek to nogādāt viņai uz mājam liellaiva, tad man šķiet, ka atrodos savā mīļajā dzimtajā pusē. Ai, tieši šie cilvēciskie sīkumi svešajās zemēs spēj aizkustināt līdz asarām.

Redzam mazas meitenītes un puisēnus aukļu pavadībā dodamies ieelpot svaigu gaisu. Redzam veselas ģimenes, svētdienas drānās ģērbušās, ar lūgsnu grāmatām un rožukroņiem rokā iekāpjam gondolā un aizslīdam uz baznīcu. Un pusnaktī redzam atveramies teātru durvis un izlaižam laukā veselu spietu jautru, jaunu, skaistu cilvēku; dzirdam gondolu kučieru saucienus, vērojam nepacietīgos pasažierus salecam laivās un laivas aiztraucamies pa mēness apspīdētajiem kanāliem; redzam tās citu pēc citas pazūdam šķērsielās; līdz mums atlido tālīni smiekli un atvadu vārdi; kad šis dīvainais karnevāls beidzies, mums paliek vairs tikai vientuļš vizoša ūdens klajš, majestātiskās celtnes, melnum melnas ēnas, mēnesnīcā iznirstošas ērmīgas akmens sejas, pamesti tilti un nekustīgas, noenkurotas laivas. Un pāri visam klājas noslēpumainais, zaglīgais klusums, kas tik brīnišķīgi piedienas vecajai, sapņos iegrimušajai Venēcijai.

Esam ar savu gondolu bijuši gandrīz visur. Esam sapirkušies stikla krelles un atklātnes veikalos un vaska svecītes Sv. Marka laukumā. Par laukumu jāstāsta īpaši. Vakaros lielajā laukumā sanāk vai visa Venēcija. Laukuma vidū spēlē militāri orķestri, gar abām malām neskaitāmos pāros pastaigājas dāmas un kungi; veseliem bariem viņi plūst uz vecās katedrāles pusi pie slavenā torņa, kura galā uzstatīts Sv. Marka Spārnotais lauva, tad dodas tālāk, kur piesietas laivas; citas laivas tikpat lielā skaitā piestāj pie laukuma, un jaunie atbraucēji piebiedrojas lielajam staigātāju baram. Starp promenādi un ietvēm pie maziem galdiņiem cilvēki sasēduši simtu simtiem, smēķē, ēd granītu (tas ir saldējuma tuvs radinieks); uz ietvēm daudzi dara to pašu. Veikalu skatlogi lielo namu apakšstavos trijās laukuma pusēs spoži apgaismoti, gaisu pilda mūzikas skaņas un jautras balsis: kopaina ir tik spilgta, dzīvīga un līksmes pārpilna, ka nekā vairāk nevar vēlēties. Mums tas viss varen patīk. Daudzas jaunās sievietes ir izcili glītas un ģērbjas ar izsmalcinātu gaumi. Mēs pamazām un ar lielu piepūli radināmies pie sliktām manierēm, mācāmies skatīties viņām tieši sejā — ne tādēļ, ka tas tnums sagādā prieku tā uzvesties, bet tādēļ, ka šajā zemē valda tādi tikumi, un stāsta, ka meitenēm tas patīkot. Mēs gribam apgūt visas savdabīgās, ārzemnieciskās parašas visās svešajās zemēs, jo tad, mājās atgriezušies, varēsim, kā nākas, «izrādīties» un pārsteigt cilvēkus. Ar īpatnējo, ārzemniecisko uzvešanos, no kuras vairs nespējam atbrīvoties, gribam modināt skaudību savos draugos, kas nav ceļojuši pa svešām zemēm. Visi mūsu kuģa pasažieri pēc tā vien dzenas — tai pašā nule minētajā nolūkā. Laipnais lasītājs, pirms nebūs pabijis ārzemēs, nekad, nekad neuzzinās, par kādu pirmšķirīgu ēzeli viņš var pārvērsties. Es tā runāju, protams, pieņemot, ka laipnais lasītājs nav ārzemēs bijis un tādēļ ari nav pirmšķirīgs ēzelis. Ja situācija ir citāda, es lūdzu piedošanu un, izstiepis pretī draudzīgu roku, saucu viņu par savu brāli. Kad būšu atgriezies no šā ceļojuma, es ar sajūsmu sveikšu manai sirdij tuvu otru ēzeli.