MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

No pils līdz drausmīgajam cietumam ir tikai viens solis — pār šauro kanālu, kas šķir vienu no otra, gandrīz var pārlēkt. Smagnējais Nopūtu tilts šķērso kanālu otrā stāva augstumā; tiltu sedz tunelis — cilvēks, kas pa to iet, nav redzams. Tilts ir gareniski sadalīts divos koridoros: pa vienu gāja tie, kam bija piespriests viegls sods, bet pa otru gurdi vilkās nelaimīgie, kuriem Triju padome bija piespriedusi ilgas mokas un pilnīgu aizmirstību vai arī ātru, noslēpumā tītu nāvi. Apakšā zem ūdens līmeņa mums kvēpstošu lukturu gaismā parādīja miklās kameras ar biezajiem mūriem, kurās daudzu lepnu patriciešu mūžu lēnām saēda gadiem ilgas ciešanas galējā vientulībā — bez gaisa, bez gaismas, bez grāmatām; tur viņi nonīka kaili, neskūti, nesukāti, kukaiņu apsēsti; mēle aizmirsa savu uzdevumu, jo nebija neviena, ar ko sarunāties; dienu un nakšu skaits sajuka, viss nogrima vienā mūžīgā naktī, kur itin nekas nenotika: cietumnieks bija atšķirts no visām pazīstamajām, līksmajām dzīves skaņām, aprakts kapa klusumā; savu bezspēcīgo draugu aizmirsts uz visiem laikiem — gan pats, gan viņa neizzināmais liktenis, līdz beidzot zūd atmiņa, un viņš vairs nezina, kas viņš tāds, kā šeit nokļuvis; bez domām un saprāta, viņš apēd maizi un izdzer ūdeni, ko kamerā iestumj neredzamas rokas, neapgrūtina vairs salauzto garu ar cerībām, bailēm un ilgām pēc brīvības; negrebj vairs sienā veltīgas lūgšanas un apsūdzības liktenim, jo neviens, ari viņš pats, nevar tās izlasīt, un pamazām iegrimst bezcerību apātijā, plānprātībā, ā-rprātā! Šīs sienas varētu izstāstīt daudz bēdīgu stāstu, ja prastu runāt. »

Mazā, šaurā gaitenītī mums parādīja vietu, uz kurieni maskām aizsegusies bendes nakts melnumā nogādāja daudzus ieslodzītos, kas bija smakuši kazemātos, līdz viņus bija aizmirsuši visi, tikai ne viņu soģi; nelaimīgos nožņaudza ar virvi vai iešuva maisā, pa šauru lodziņu iestūma laivā, aizveda uz kādu nomaļu vietu un noslīcināja.

Apmeklētājiem rāda arī moku rīkus, ko izmantoja Triju padome, lai izspiestu no apsūdzētajiem noslēpumus: riebīgas mašīnas īkšķu sašķaidī- šanai; moku krēslu, kurā cietumnieku iesēdināja tā, ka viņš nespēja pakustēties, un pilienu pa pilienam pilināja viņam uz galvas ūdeni, līdz mokas kļuva neizciešamas; velnišķīgu tērauda ierīci, kurā iespīlēja upura galvu kā riekstu un ar skrūvi lēnām piegrieza arvien ciešāk. Tur vēl tagad redzami sen, sen pilējušu asiņu traipi, bet blakus atradās cilnis, uz kura spīdzinātājs varēja ērti atspiest elkoni, lai, pieliecies un galvu piešķiebis, dzirdētu mocekļa vaidus.

Mēs, protams, devāmies apskatīt arī Venēcijas kādreizējās slavas ievērojamo pieminekli, kura klons tūkstoš gados ir plebeju un patriciešu kāju izmīdīts un salauzīts, proti, Sv. Marka katedrāli. Visa celtne būvēta no augstvērtīga marmora, kas tika atvests no Austru­miem; šajā ēkā nav izmantoti nekādi pašmāju materiāli. Katedrāles mūžsenais vecums spēj ieinteresēt pat visvienaldzīgāko ārzemnieku; tādēļ un tikai tādēļ arī es interesējos par šo katedrāli. Mani nespēja sajūsmināt rupjā mozaīka, nepievilcīgā bizantiešu arhitektūra un katedrāles interjera piecsimt kolonnas, kurām marmors vests no piecsimt lauztuvēm. Te viss ir nodilis, katrs akmens bloks nodeldēts tik gluds, ka gandrīz zaudējis formu no dievlūdzēju roku un plecu pieskārieniem, no tiem, kas aizgājušajos gadsimtos šeit bezdarbībā dievbijīgi kvernējuši, tad nomiruši un aizgājuši pie vel… nē, es gribēju teikt — vienkārši nomiruši.

Zem altāra paglabāti Sv. Marka un, cik man zināms, arī Mateja, Lūkasa un Jāņa pelni. Šīs relikvijas Venēcijā tur augstāk par visu pasaulē. Kopš četrpadsmit gadsimtiem Sv. Marks ir pilsētas patrons. Pilsētā, šķiet, viss ir nosaukts viņa vārdā vai tā, lai vismaz kaut kā atgādinātu viņu, saistītu ar viņu tik, lai pazīšanās būtu kaut sasveicinā­šanās robežās. Būt labās attiecībās ar Sv. Marku — tas, liekas, ir katra venēcieša godkārības augstākais mērķis. Stāsta, ka Sv. Markam piederējis piejaucēts lauva, kuru tas ņēmis visur līdzi: kurp gāja Sv. Marks, turp gāja arī lauva. Tas bija viņa draugs, aizstāvis un bibliotekārs. Tādēļ Spārnotais lauva ar ķetnu uz atvērtas Bībeles ir vecās pilsētas iemīļotākā emblēma. Lauvas ēna no Venēcijas visvecākā pīlāra Sv. Marka laukumā krīt pār brīvo pilsoņu pūļiem, kā kritusi jau daudzus gadsimtus. Spārnotais lauva atrodams visur, un neviens nešaubās, ka tur, kur ir Spārnotais lauva, nevienam nekas ļauns nevar notikt

Sv. Marks nomira Aleksandrijā, Ēģiptē. Man liekas, viņš tika nomocīts. Taču tam nav nekā kopīga ar leģendu, kuru gribu pastāstīt. Venēcijas dibināšanas laikā — aptuveni četrsimt piecdesmit gadu pēc Kristus dzimšanas (jo Venēcija ir krietni jaunāka par visam citām Itālijas pilsētām)— kāds priesteris noredzēja šādu sapni: eņģelis viņam sacījis, ka pilsēta nekad necelsies varenībā citu zemju vidū, iekātn Sv. Marka mirstīgās atliekas nebūs atvestas šurp; pīšļi jāiegūst, jāatved uz pilsētu un jāiegulda varenas baznīcas pamatos; un, ja venēcieši jel kad pieļaus, ka tie no šīs jaunās miera vietas tiktu aizvesti, Venēcija tai pašā dienā pazudīs no zemes virsas. Priesteris palaida savu sapni tautā, un kopš šī brīža venēcieši nedevās mierā, lai atrastu Sv. Marka mirstīgās atliekas. Ceļā devās ekspedīcija pēc ekspedīcijas, bet panāku­mus neguva. Tomēr pilsēta četrsimt gadus neatteicās no iecerētā nodoma. Beidzot astoņsimt un kaut kādā gadā ar viltu izdevās ieceri īstenot. Kādas Venēcijas ekspedīcijas vadītājs nomaskējās, nozaga skeletu, sadalīja to pa atsevišķiem kauliem un paslēpa kaulus ar cūku taukiem pildītos grozos. Muhameds saviem ticīgajiem stingri piekodinā­jis riebumā novērsties no visa, kas saistīts ar cūkgaļu, un tā nu notika, ka kareivji, apturējuši kristieti pie pilsētas vārtiem, tikai palūkojušies grozos ar dārgo saturu, tad saviebušies, novērsušies no pretīgajiem taukiem un palaiduši viņu iet savu ceļu. Kaulus apbedīja lielās katedrāles velvē, kas tik ilgus gadus bija tos gaidījusi, un tā nu Venēcijas drošība un dižums bija garantēti. Un vēl šobaltdien Venēcijā ir cilvēki, kas tic: ja šie svētie pīšļi kādu dienu taptu nozagti, vecā pilsēta izgaistu kā sapnis, un tās pēdas uz mūžiem nogrimtu jūrā, kur zūd jebkura piemiņa.

Venēciešu gondola slJd veikli un graciozi kā čūska. Tā ir divdesmit līdz trīsdesmit pēdu gara, šaura un dziļa kā kanu; tās smailais priekšgals un pakaļgals paceļas virs ūdens kā mēnessirpja ragi, tikai mazāk izliekti.

Priekšgals izrotāts ar tērauda seksti, pie kuras piestiprināts kaujascir- vis, kas draud pāršķelt garām braucošās laivas uz pusēm, taču tas nekad netiek darīts. Gondolas nokrāsotas melnas, jo Venēcijas ziedu- laiku zenītā tās dažkārt kļuva pārāk greznas, un senāts izdeva pavēli, ka šāda plātīšanās jāizbeidz, ka gondolām jābūt svinīgi melnām un bez jebkāda rotājuma. Ja mums izdotos uzzināt īsto patiesību, tad droši « vien noskaidrotos, ka bagātie plebeji sāka pārāk vīzdegunīgi dižoties patriciešu priekšā Lielajā Kanālā un bija nepieciešams bargs aizlie­gums, lai viņiem norādītu robežas. Aiz cieņas pret slaveno pagātni drūmā tradīcija palikusi spēkā vēl šobaltdien, kaut arī likums savu spēku jau sen zaudējis. Lai tad tā arī paliek. Melns ir sēru krāsa. Venēcija sēro.