MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Aiz kā?

— Izdūra āķi caur žaunām un muti.

— Un atstāja tur karājamies?

— Gadus divus.

— Un … un viņš ir beigts?

— Kopš seši simtrpiecdesmit gadiem vai apmēram uz to pusi.

— Varena leģenda — vareni melots -— brauc tālāk!

Seno cietokšņa pilsētu Bergamu ar slaveno vēsturi mēs sasniedzām apmēram trīsceturtdaļstundas pirms vilciena atiešanas. Pilsētā ir apmēram četrdesmit tūkstoši iedzīvotāju, un ievērojama tā galvenokārt kā Arlekīna dzimtā pilsēta. Kad uzzinājām to, kučiera stāstītā leģenda mūsu acīs kļuva vēl interesantāka.

Atpūtušies un ieturējuši azaidu, iekāpām vilcienā laimīgi un apmieri­nāti. Neaizkavēšos ar skaistā Gardi ezera attēlošanu, nestāstīšu arī par pili, kas savā akmens klēpī glabā tik sensenus noslēpumus, ka pat teiksmas līdz tiem nesniedzas; nerakstīšu ne par apkārtējiem karaliska­jiem kalniem, kas izdaiļo apkārtni, ne par Paduju un dižciltīgo Veronu, par tās Montekiem un Kapuletiem, par tās slavenajiem balkoniem, par Romeo un Džuljetas kapu un visu pārējo, bet steigšos tieši uz seno pilsētu, kas iznira no jūras, steigšos pie Adriatika atraitnēs palikušās jaunuves.* Mēs braucām ļoti, ļoti ilgi. Taču pievakarē, kad klusēdami un gandrīz neapjēgdami, kur atrodamies, bijām iegrimuši rāmā apcerē, kas vienmēr seko dedzīgām pārrunām, kāds pēkšņi iesaucās:

VENĒCIJA!

Un patiesi — kādu līgu no mums rāmās jūras ietvarā cienīgi gulēja liela pilsēta, un tās smailes, kupolus un zvanu torņus zeltīja dūmakains saulriets.

Šī Venēcija, kas gandrīz četrpadsmit gadsimtu bija augstmanīga, neuzvarama republika, kuras armijas iemantoja slavu, lai cīnījās, kur cīnīdamās, kuras flotes valdīja pār jūrām, bet tirdzniecības kuģi,

burām balojot vistālākajos okeānos, pārveda mājās preces no visām pasaules malām, ir pagrimusi nabadzībā, neziņā un melanholiskā nīkulībā. Pirms sešsimt gadiem Venēcija bija tirdzniecības vienvald- niece; lielākais tirdzniecības centrs, sadales punkts, no kura milzum plašā tirgošanās ar Austrumiem izpletās pa visu Rietumu pasauli. Tagad osta pamesta un bāra, noliktavas stāv tukšas, bet tirdzniecības kuģi pazuduši, no armijām un flotēm palikušas vairs tikai atmiņas. Slava mirusi, un līdz ar lielmanību sagruvušas arī kuģu būvētavas un pilis; Venēcija iegūlusi sasmakušās lagūnās, nabadzībā pagrimusi, visas pasaules aizmirsta. Uzplaukuma dienās tā pārvaldīja puspasaules tirdzniecību, ar varenā pirksta mājienu izšķīra veselu tautu labklājību vai postu, bet tagad tās pilsoņi ir pazemīgākie starp pazemīgajiem šai pasaulē — pārdod skolas skuķiem un bērniem stikla krellītes, sīklieti- ņas un lētas rotas.

Senā Republiku Māte vairs tik tikko noder par tematu tūristu nenopietnām sarunām vai tukšai pļāpībai. Gandrīz kā svētuma zaimo­šana šķiet saārdīt senās romantikas mirdzumu, kas mums to rāda no tālienes it kā cauri krāsainai dūmakai, noslēpjot mūsu skatienam tās sabrukumu un nabadzību. Īstenībā vajadzētu novērsties no tās skran­dām, posta un pazemojuma un atcerēties vienīgi dienas, kad tā nogremdēja Kārļa Lielā kuģus*, kad pieveica Fridrihu Barbarosu* un lepnā plīvā pacēla uzvaras karogus virs Konstantinopoles mūriem.*

Venēciju mēs sasniedzām astoņos vakarā un iekāpām zārkā, kas piederēja Grand Hdtel d'Europe. Tas tiešām vairāk atgādināja zārku nekā jebko citu, bet, precīzi izsakoties, tā bija gondola. Šī tātad ir leģendārā Venēcijas gondola — burvju laiva, kurā seno laiku augstdzi- mušie kavalieri slīdēja pa mēnesnīcas apmirdzētajiem kanālu ūdeņiem, ar mīlas daiļrunīgo skatienu vērdamies patriciešu skaistuļu ilgu pilnajās acīs, kamēr zīda kamzolī tērptais līksmais gondoljers, viegliem pirkstiem skardams ģitāras stīgas, dziedāja tā, kā dziedāt spēj vienīgi gondoljers. Šī tātad ir slavenā gondola, un tas — krāšņi tērptais gondoljers! Gondolas vietā melna, ietrunējusi kanu ar sēru baldahīnu vidū, bet gondoljers — kraupains baskājis, kas apskatei atklājis tādas sava tērpa sastāvdaļas, ko bikli vajadzētu slēpt no svešām acīm. Drīz vien, pagriezies ap stūri un ieslidinājis savu katafalku drūmā grāvī, kas aizstiepās starp divām garām augstu, apdzīvošanai absolūti nepiemē­rotu namu rindām, līksmais gondoljers, palikdams uzticīgs savas cunftes tradīcijām, sāka dziedāt. Brītiņu es cietos, tad tomēr neizturēju un teicu:

— Paklau, Rodrigo Gonsales Mikelandželo, es esmu svētceļnieks un svešzemnieks turklāt, bet plosīt manas ausis ar tādām gaudām gan neļaušu. Ja tu tādā garā turpināsi, tad viens no mums ielidos ūdenī. Pietiek ar to, ka uz visiem laikiem iziris mans sapnis par Venēciju, par romantisko gondolu un krāšņo gondoljeru; bet tālāk šis graujošais process turpināties nedrīkst; es, lai arī pret savu gribu, samierināšos ar šo zārku un jaušu tev plivināt balto padošanās karogu, ja tev tā tīk, bet ar šo pašu izsaku asinīm izpērkamu draudu: tev nebūs dziedāt! Tai mirklī, kad tu atkal iegaudosies, tu pārlidosi pār bortu!

Man jau sāka nešaubīgi likties, ka senā dziesmu un teiksmu Venēcija pazudusi uz visiem laikiem. Taču biju pārsteidzies. Pēc dažām minūtēm ieslīdējām Lielajā Kanālā, un maigajā mēnessgaismā no jauna atmodās apdziedātā, romantiskā Venēcija. Kanāla labajā krastā garās rindās staltojās dižas marmora pilis; gondolas aši šaudījās šurp un turp, piepeši nozuzdamas neredzamās vārtu velvēs un šķērskanālos; masīvu akmens tiltu ēnas krita pār vizošajiem viļņiem. Visapkārt virmoja dzīvība un kustība, un tomēr visur valdīja dīvains, zaglīgs klusums, kas šķitās slēpjam mīlnieku un slepkavnieku darbus; un drūmās, vecās republikas ēkas, pa pusei mēnesnīcas apspīdētas, pa pusei noslēpumainā tumsā iegrimušas, arī tagad likās slepeni vērojam tieši šos darbus. Pāri ūdeņiem plūda mūzikas skaņas, un Venēcija atkal atradās savā vietā.

Aina bija burvīga — liega, sapņaina, skaista. Bet kas gan bija šī Venēcija salīdzinājumā ar Venēciju pusnaktī! Nekas. Mēs tur iegadījā- mies svētkos, lielos svētkos par godu kādam svētajam, kurš pirms trīssimt gadiem bija palīdzējis Venēcijā apturēt holeras epidēmiju, un tagad visa Venēcija bija uz ūdeņiem. Svētki bija sevišķi krāšņi — venē­cieši nezināja, cik drīz viņiem atkal varbūt ievajadzēsies svētā palīdzības, jo arī pašlaik holeras epidēmija pletās plašumā. Tovakar lielajā ūdens klajā — apmēram trešdaļjūdzi platā un divas jūdzes garā — bija sabraukušas divtūkstoš gondolas, un katrā dega pa divi, pa desmit, pa divdesmit un trīsdesmit krāsainu lukturīšu un sēdēja vismaz četri cilvēki, bet citā vai vesels ducis. Cik tālu vien skatiens sniedzās, cits pie cita ņirbēja krāsaini gaismekļi — kā milzu dārzs ar raibum raibām puķēm, tikai šie ziedi nestāvēja mierā; tie nemitīgi slīdēja šurp un turp, jaucās juku jukām un vilināt vilināja ar acīm izsekot to kustības rakstu labirintam. Brīžiem gaisā izšautas raķetes spilgtā sarkanā, zaļā un zilganā atblāzma spoži apgaismoja visas apkārtējās laivas. Katra gondola, kas aizpeldēja mums garām ar augstu uzkarinā­tajiem lukturīšiem pusmēness, piramīdas vai bumbas veidā, kuri viesa gaismu apakšā sēdētāju jaunajās, daiļajās sejās, bija vesela glezna; tikpat burvīgi skaista glezna bija uguņu atspulgs — neskaitāmu uguņu slaidā, daudzkrāsainā, viļņu izlocītā, sagrozītā atmirdza ūdenī. Daudzi jaunu dāmu un kungu pulciņi bija skaisti izrotājuši savas greznās gondolas, kur ieturēja vakariņas, neaizmirsuši paņemt braucienā līdzi apkalpošanai frakotus sulaiņus ar baltiem kaklautiem; galdi bija klāti kā kāzu mielastam. Šajās laivās mirdzēja dārgas lampas no viņu viesistabām, no turienes, man šķiet, bija arī zīda un mežģīņu aizkari. Šinīs gondolās netrūka ne ģitāru, ne klavesīnu, jaunie ļaudis spēlēja operu mūziku un dziedāja ārijas, bet viņiem visapkārt, lai skatītos un klausītos, drūzmējās plebeji no priekšpilsētām un nomaļu kanāliem papīra lukturīšiem apkarinātās gondolās.