MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Satikt kādu no sava kuģa šādā nomaļā vietā allaž ir patīkami, lai padalītos iespaidos. Mēs vienu šeit sastapām — veco kara veterānu, kas šinī saulainajā zemē meklē mieralaika piedzīvojumus un atpūtu no karagājieniem."

Tvaikonī izbraukājāmies pa Lago di Lecco, garām mežonīgiem krastiem, ciemiem un villām, un izkāpām malā Leko pilsētā. Mums teica, ka divu stundu braucienā ar zirgu atrodoties senā Bergamas

1 Kāda Pitsburgas žurnāla redaktors, pulkvedis Dž. Herons Fosters, dziļi cienījams cilvēks. Tagad, kad šī grāmata tiek sagatavota izdošanai, es ar skumjām uzzināju, ka drīz pēc atgriešanās mājās viņš nomiris.— M. T.

pilsēta, un šādā veidā mēs tur nok|ūšot krietni ātrāk, nekā braucot ar vilcienu. Nolīgām vaļējus ratus kopā ar mežonīgu, bļaustīgu kučieri un devāmies ceļā. Brauciens bija brīnišķīgs. Zirgi bija strauji un ceļš ļoti līdzens. Pa kreisi no mums pacēlās klintis, pa labi mirgoja skaistais Leko ezers, un ik pa brīdim uzlija lietus. Pirms devāmies ceļā, kučieris pacēla no ielas apmēram collu garu nosmēķēta cigāra galu un iebāza mutē. Kad viņš to bija apmēram stundu tā noturējis, es nodomāju, ka kristīgas žēlsirdības vārdā vajadzētu viņam piedāvāt uguni. Pastiepu viņam savu tikko aizkūpināto cigāru; viņš to nekavējoties paņēma, iebāza mutē, bet cigārgalu noglabāja kabatāl Man nekad nebija gadījies sastapt tik komunikablu cilvēku. Vismaz nebija gadījies sastapt cilvēku, kas prastu tik nepiespiesti izturēties tik īsu brīdi pēc iepazīša­nās.

Tagad mēs ieraudzījām Itāliju zemes iekšienē. Mājas būvētas no pamatīgiem akmeņiem un bieži vien stipri nolaistas. Visvairāk dūrās acīs, ka zemnieki un viņu bērni lielākoties, rokas klēpī salikuši, slaistījās bezdarbībā, bet ēzeļi un vistas pastaigājās pa viesistabu un guļamistabu kā pa savām mājām, un neviens tos nedzina ārā. Pajūgos, kas nesteidzīgi brauca uz tirgu, uz vezuma atlaidušies kučieri siltajā saulē bija iemiguši ciešā miegā. Ik pa trīssimt vai četrsimt jardiem, kā man likās, redzējām ceļmalā kāda svētā attēlu — primitīvu, lielā krustā vai akmens stabā iemūrētu gleznu. Daudzus Pestītāja attēlus varēja uzskatīt par īstām kuriozitātēm. Viņš bija piesists krustā, seja sāpēs pārvērsta. No ērkšķu kroņa sadurstītās pieres, no šķēpa iecirstās brūces sānā, no naglu caururbtajām plaukstām un kāju pēdām, no pātagām šaustās miesas, no katras vietas viņa ķermenī straumēm plūda asinis! Bērnus šāds drausmīgs, atbaidošs skats, manuprāt, var pārbiedēt līdz nāvei. Bez tam efekta pastiprināšanai šajās gleznās bija izmantoti daži visai oriģināli palīglīdzekļi. Visapkārt gleznotajam tēlam bija novietoti īsti, reāli koka, dzelzs vai cita materiāla priekšmeti: riekšava naglu; āmurs naglu iedzīšanai; sūklis ar visu niedri, kur to uzspraust; krūzīte ar etiķi; kāpnes uzkāpšanai krustā; šķēps, ko iedūra Pestītājam sānos. Ērkšķu kronis bija novīts no īstiem ērkšķiem. Dažās baznīcu gleznās Itālijā pat vecmeistaru darbos Pestītājam un Jaunavai galvā uzmaukti apsudraboti vai apzeltīti kroņi, kas pie uzgleznotās galvas piestiprināti ar naglām. Efekts ir tikpat grotesks, cik šāda izdarība nepiedienīga.

Šur tur uz ceļmalas krogu sienām redzējām lielas, nemākulīgas freskas ar svētajiem mocekļiem, kas izskatījās līdzīgi ceļmalas krustos redzētajiem. Tas, ka viņi tik neprasmīgi uzgleznoti, viņu ciešanas droši vien neatviegloja. Mēs atradāmies pašā priesteru valstības sirdī — val­stībā, kur valda līksma, garā nabaga, apmierināta neziņa, māņticība, panīkums, nabadzība, slinkums un nebeidzama, trula mazvērtības apziņa. Un mēs kaismīgi izsaucāmies: «Tā šiem ļautiņiem ari vajag!»

Lai priecājas vien kopā ar citiem lopiem, un lai die's pasarg, ka viņus kāds no šādas dzīves gribētu izkustināti Mēs uz šiem svēpētājiem ļaunu prātu neturam.

Braucām cauri neizsakāmi savdabīgām, jocīgām pilsētiņām, kādas mums ij sapņos nebūtu varējušas rādīties, pilsētiņām, kas svēti sargāja senos tikumus un snauda aizgājušu laikmetu sapnī, nespējot pat iedomāties, ka Zeme griežasl Un cilvēkiem, kas tur dzīvo, ir gluži vienalga, vai tā griežas vai stāv uz vietas.

Viņu vienīgā nodarbošanās ir ēst un gulēt, izgulēties un paēst, un mazliet pastrādāt, ja gadās draugs, kas pastāv blakus un pasargā viņus no aizmigšanas. Viņiem par domāšanu nemaksā, viņiem nemaksā par to, lai viņi uztrauktos par pasaules likteni. Viņi nav cienījami ļaudis, nav necik vērts, viņi nav mācīti, gudri un ne ar ko neizceļas, toties visu trulo mūžu viņu krūtīs valda dziļš miers, kas ir pārāks par visu saprašanu! Kā gan cilvēki, kas sevi dēvē par cilvēkiem, spēj tik zemu noslīdēt un tomēr justies laimīgi?

Mēs aiztraucāmies garām daudzām sirmām, vecām viduslaiku pilīm, blīvi apaugušām ar efejām, kas pleta savus zaļos karogus no torņiem un aizsargvaļņu robiem, kur senlaikos bija plīvojuši krustnešu karogi. Kučieris norādīja uz vienu no senlaicīgajiem cietokšņiem un sacīja (es tulkoju):

— Vai redzat lielo dzelzs āķi, kas rēgojas sienā tieši zem sagruvušā torņa augstākā loga?

Mēs atbildējām, ka redzēt no tāda attāluma gan nevaram, bet nešaubāmies, ka āķis tur patiesi ir.

— Nu, raugi,— viņš teica,— ir viena sena leģenda, kas saistās ar to āķi. Pirms turpat septiņsimt gadiem šitā pils piederēja augstdzimuša- jam grāfam Luidži Dženaro Gvido Alfonso di Dženovam …

— Kāds viņam bija uzvārds?— apjautājās Dens.

— Uzvārda viņam nebija. Viņam bija tikai tie vārdi, kurus es nosaucu. Viņa vecāki. ..

— Bija nabadzīgi, bet krietni cilvēki — būs jau labi — sīkumiem nav nozīmes, stāstiet leģendu!

Tajos laikos, raugi, visa pasaule bija bez mēra satraukta par Svēto kapu. Visi dižie lēņu kungi Eiropā ieķīlāja savas zemes un stiepa pie augļotājiem sudraba šķīvjus, lai apbruņotu karakalpus un piebiedrotos lielajām kristīgo armijām, un gūtu slavu Svētajos karos. Grāfs Luidži, tāpat kā visi pārējie, sagādāja naudu un vienā jaukā septembra rītā, apbruņojies ar karacirvi un pērkondimdošu kulverīnu, izjāja caur sava donžona šķēpiem un vairogiem, lai vadītu kaujā drosmīgākos kristiešu bandītus, kādi jebkad staigājuši pa Itālijas zemi. Viņam līdzi bija viņa zobens Ekskaliburs. Viņa daiļā grāfiene un mazā meitiņa raudādamas māja viņam ardievas no cietokšņa vaļņa šaujamlūkas, un viņš, sirdij laimīgi pukstot, aizauļoja.

Pa ceļam viņš iebruka kaimiņu barona pilī un ar iegūto laupījumu papildināja savu ekipējumu. Pēc nolīdzināja pili līdz ar zemi, apkāva visu ģimeni un jāja tālāk. Tādi vīri dzīvoja viņos slavenajos bruņinieku laikos. Ak, vai! Tiem laikiem nekad vairs neatgriezties!

Svētajā zemē grāfs Luidži iemantoja dižu slavu. Simt kaujās viņš metās viskarstākajā cīniņā, taču viņa Ekskaliburs vienmēr palīdzēja viņam dzīvam, jebšu bieži vien smagi ievainotam, izkļūt no briesmām. Sīrijas saulē viņa seja garajos pārgājienos iedega tumši brūna; viņš cieta badu un slāpes; viņš smaka cietumos; nīka drausmīgās mēra barakās. Un allaž jo allaž pieminēja savas mīļās mājās palicējas un par to vien domāja, vai viņām tur klājas labi. Taču sirds viņam aizvienam