MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Šī glezna ir ap trīsdesmit pēdu gara un desmit vai divpadsmit pēdu augsta, kā man liekas, un figūras gleznotas dabiskā lielumā. Tā ir viena no lielākajām gleznām Eiropā.

Krāsas laika ritumā kļuvušas nespodras, sejas nolobījušās un noberzušās, tajās gandrīz pilnīgi izzudusi izteiksme; mati līdzinās uz sienas izplūdušiem traipiem, un acīs nav dzīvības. Skaidri var atšķirt vienīgi augumus.

Cilvēki šeit sarodas no visas pasaules un slavina meistardarbu. Elpu aizturējuši, pavērtām lūpām, viņi stāv pie gleznas kā apburti un, ja ierunājas, tad vienīgi aprautos, sajūsmas pārpilnos izsaucienos:

— O, brīnišķīgi!

— Kāda izteiksme!

— Kāda grācija kompozīcijā!

— Kāds cēlums!

— Cik nevainojams zīmējums!

— Vienreizējas krāsas!

— Kāda iejūta!

— Cik smalks otas uztriepums!

— Kāds dižums iecerē!

— Brīnums! Brīnums!

Man atliek šos cilvēkus vienīgi apskaust; apskaužu viņu godīgo apbrīnu, ja tā ir godīga, viņu sajūsmu, ja tā ir sajūsma. Nejūtu pret viņiem naidu. Taču tai'pašā laikā man mieru nedod doma: kā viņi var redzēt to, kas nav redzams? Ko jūs domātu par cilvēku, kas, uzlūkodams satrunējušu, aklu, bezzobainu, bakurētainu Kleopatru, iesauktos: «Kāds vienreizējs skaistums! Kāds dvēselīgums! Kāda izteik­sme!»? Ko jūs domātu par cilvēku, kas, noraudzīdamies nespodrā, miglainā saulrietā, sacītu: «Kāds cēlums! Kādas izjūtas! Kāda krāsu bagātība!»? Un ko jūs domātu par to cilvēku, kurš ekstāzē vērotu kailu stumbeņu lauku un izdvestu: «Ak dievs, man sirds vai stājas — cik brīnum skaists, lielisks mežs!»?

Jūs nodomātu, ka šiem cilvēkiem piemīt apbrīnojams talants saskatīt to, kā vairs nav. Tieši to es domāju, stāvēdams pie «Svētā vakarēdiena» un noklausīdamies, kā ļaudis slavina brīnumus, skaistumu un meista­rību, kas gleznā bija izzuduši jau simt gadu pirms viņu dzimšanas. Mēs varam iedomāties skaistumu, kādā reiz starojusi tagad novecojusi seja; varam, redzot kailus stumbeņus, iztēloties mežu; bet mēs nespējam tieši redzēt to visu, kad tā vairs nav. Esmu ar mieru noticēt, ka pieredzējuša mākslinieka acs spēj noraudzīties «Svētajā vakarēdienā» un no jauna ieraudzīt mirdzumu tur, kur palikusi vairs pavisam niecīga iezīmīte, atdzīvināt niansi, kas izbalējusi, uzburt izteiksmi, kuras sen vairs nav; garā pielabot un piekrāšot, un papildināt nosūbējušo audeklu, līdz pēdīgi visi tēli atspulgo dzīvībā, svaigumā, jā, visā cildenajā skaistumā, kāds tiem piemita tad, kad meistara roka tos radīja. Bet es nespēju radīt šādu brīnumu. Vai šie citi apmeklētāji, kuros nedeg dievišķā dzirksts, patiesi to spēj vai arī vientiesīgā laimē tikai iedomājas to spējam?

Esmu tik daudz par šo gleznu lasījis, ka jūtos apmierināts: reiz taču «Svētais vakarēdiens» bija mākslas brīnums. Bet tas bija pirms trīssimt gadiem.

Mani kaitina dzirdēt cilvēkus tik raiti minam «iejušanos», «izteik­smi», «krāsu toņus» un citus tamlīdzīgus mākslas tehnikas terminus, kas tik eleganti izklausās, ja tos ievij sarunā par glezniecību. Septiņar- pustūkstoš cilvēku vidū neatradīsies neviens, kas pratīs pateikt, ko īsti uzgleznotajai sejai vajadzētu izteikt. Pustūkstoš cilvēku, ieejot tiesas zālē, nejutīsies droši par to, vai tikai nenoturēs kādu nevainīgu zvērināto par to briesmīgo slepkavnieku, kuram spriedīs tiesu. Un tomēr šie paši ļaudis ņemas tērgāt par «izteiksmi» gleznās un to tulkot. Ir kāda veca anekdote par to, kā aktieris Metjūss reiz ņēmies slavēt cilvēka sejas spēju atspoguļot krūtīs slēptās kaislības un jūtas labāk, nekā to spēj mēle.

— Nu,— viņš sacīja,— vērojiet manu seju: ko tā pauž?

— Izmisumu!

— Blēņas. Tā pauž mierīgu padošanos liktenim. Bet tagad?

— Niknumu.

— Nekā! Tā pauda šausmas. Un nu?

— Idiotismu.

— Muļķis! Tā izteic apvaldītu trakumu. Un šī?

— Prieku.

— Pie velna! Katrs pēdīgais stulbenis var pateikt, ka tā ir plānprātī­bas izpausme!

Izteiksme! Cilvēki, kas aukstasinīgi ņemas apgalvot, ka prot iztulkot otra sejas izteiksmi, uzskatītu par nepiedienīgu pašpaļāvību apgalvot, ka prot iztulkot arī hieroglifus uz Luksoras* obeliskiem. Taču īstenībā viņu spēja darīt vienu vai otru ir vienāda. Pavisam nesen man gadījās noklausīties divu ļoti gudru kritiķu spriedumos par Muriljo gleznu «Nevainīgā ieņemšana» (tagad glezna atrodas Seviljas muzejā). Viens sacīja:

— Raugieties — Jaunavas sejā atmirdz tāda ekstāze, tik pilnīga līksme, ka lielākas vairs zemes virsū nevar būti

Otrs atteica:

— Ak, šī brīnišķīgā seja ir tik pazemīga, tik lūdzoša, tā runā skaidrāk par vārdiem: «Man bail, es drebu; es neesmu tā cienīga. Bet lai notiek Tavs prāts! Sargā un balsti savu kalponi!»

Lasītājs šo bildi būs redzējis vai katrā viesistabā; to nav grūti pazīt: Jaunava (pēc dažu domām, vienīgā jaunā un patiesi skaistā vecmeis­taru gleznotā Jaunava) stāv augoša mēness sirpī lielā ķerubu barā, un no debesīm lido aizvien jauni klāt; rokas viņa sakrustojusi uz krūtīm, un viņas augšup pavērstajā sejā atstaro debess spožums. Lasītājs var, ja vēlas, jauki pakavēt laiku, mēģinot noteikt, kurš no abiem kritiķu kungiem pareizāk iztulkojis Jaunavas «izteiksmi» un vai vispār kādam no abiem izdevies uzminēt patiesību.

Ikviens, kas pazīst vecmeistarus, sapratīs, cik stipri ir cietis «Svētais vakarēdiens», ja teikšu, ka skatītājam nav iespējams īsti noteikt, vai mācekļi ir ebreji vai itālieši. Šie veco laiku gleznotāji nekad neprata atbrīvoties no savas tautības ietekmes. Itāliešu mākslinieki gleznoja itāliešu Jaunavas, holandieši gleznoja holandiešu Jaunavas, bet franču gleznotāju Svētās Jaunavas bija francūzietes: neviens ne reizes nav Madonnas sejā parādījis to «kaut ko» nenosakāmo, kas liecinātu, ka tā ir jūdu sieviete, vienalga, vai šī Madonna atrodas Ņujorkā, Konstanti- nopolē, Parīzē, Jeruzalemē vai Marokā. Sendviču salās man reiz gadījās redzēt talantīga vācu gleznotāja gravīru, ko viņš bija nokopējis no kāda amerikāņu ilustrētā žurnāla. Tā bija alegorija, kurā attēlots misters Deiviss*, parakstot Dienvidu štatu atdalīšanās aktu vai kādu citu dokumentu. Viņam pār plecu brīdinošā pozā raudzījās Vašingtona rēgs un aizmugures plānā, sniegputenī neskaidri saskatāma, kliboja kareivju vienība konfederātu uniformās, autiem aptītām kājām, bez zābakiem. Tas, protams, norādīja uz Velifordžas nometni. Kopija bija izpildīta precīzi, un tomēr kaut kas nesaskanēja. Ilgi zīmējumu pētījis, beidzot atklāju nesaskanību — miglā tītie kareivji visi bija vācieši. Džefs Deiviss bija vācietis! Pat rēgs bija vācu rēgs! Mākslinieks gluži neapzināti bija gravīrā izpaudis savu tautību. Atklāti sakot, mani mulsina Jānis Kristītājs un viņa ģīmetnes. Francijā es beigu beigās samierinājos ar to, ka viņš bijis francūzis; šeit viņš neapšaubāmi ir itālietis. Un kas vēl? Vai tiešām iespējams, ka Madridē gleznotāji padarīs Jāni Kristītāju par spānieti un Dublinā par īru?

Noīrējām vaļējus ratus un aizbraucām divas jūdzes no Milānas, lai «redzētu atbalsi», kā izteicās mūsu gids. Ceļš bija gludens, gar malām tam auga koki, pletās tīrumi un zaļas pļavas, siltais gaiss bija pilns puķu smaržas. Gleznaini tērptas zemnieku meičas, bariņos no darba nākda­mas, smējās, kaut ko mums uzsauca, izaicinoši draiskojās un sajūsmi­nāja mani bez mēra. Mans senlaikus lolotais spriedums bija apstiprinā­jies. Man allaž licies, ka romantiskās, netīrās zemnieku meičas, par kurām sarakstīts tik daudz dzejoļu, ir skaidrs māns.