MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Vai jūs kāpt grib pa augšu?

Tā mums jautāja gids, kad stāvējām, lūkodamies augšup uz Miera arkas bronzas zirgiem. Jautājums nozīmēja: vai gribat uzkāpt tur augšā? Es to citēju, lai parādītu, kā gidi runā angliski. Tie ir cilvēki, kas tūristam dzīvi pārvērš par mocībām. Mēle viņiem ne mirkli nestāv mierā. Viņi runā un runā bez apstājas tieši* 1 šādā žargonā. Pat ar intuīciju viņus nav iespējams saprast. Ja viņi tikai parādītu jums kādu mākslas darbu vai ievērojamu kapu, vai cietumu, vai kaujaslauku, kas saistās ar aizkustinošām atmiņām no vēstures vai ar kādu skaistu leģendu, un pēc tam paietu sāņus un uz minūtēm desmit apklustu, lai jūs varētu to apcerēt, tad situācija būtu ciešama. Bet viņi ar savu apnicīgo žadzināšanu saplosa katru sapni, pārrauj katru tīkamas domas pavedienu. Cik reižu, stāvēdams pie kāda senas pielūgsmes objekta, kas gadu gadiem saglabājies atmiņā no skolas ģeogrāfijas grāmatā redzē­tiem attēliem, esmu domājis, ka atdotu visu, kas man pieder, ja šis papagailis cilvēka izskatā man līdzās uz vietas iegrimtu zemē uz neatgriešanos un ļautu man skatīties, sapņot un pielūgt.

Nē, mēs negribējām «kāpt pa augšu». Mēs gribējām aiziet uz La Skalu, ko mēdz dēvēt par lielāko teātri pasaulē. Un mēs aizgājām. Tas patiesi ir liels. Septiņas stingri cita no citas nošķirtas cilvēku masas — seši lieli balkoni un nepārredzams parters.

Mēs gribējām aiziet uz Ambrozija bibliotēku un arī turp aizgājām. Redzējām Vergilija manuskriptu ar Petrarkas pašrocīgām piezīmēm. Petrarka bija tas džentlmenis, kas mīlēja kāda cita vīra Lauru un visu mūžu bērtin apbēra viņu ar mīlestību, kas, manuprāt, bija bezjēdzīga izejvielas tērēšana. Jūtas bija labas, bet prāta maz. Tās gan abām pusēm atnesa slavu un žēlīgās sirdīs lika uzvirst līdzjūtības avotam, kas gulgo vēl šobaltdien. Bet kas ir bildis labu vārdu par misteru Lauru? (Man nav zināms viņa uzvārds.) Kas slavinājis viņu? Kas viņu aprasina ar asarām? Kas raksta dzejoļus par viņu? Neviens. Vai jūs domājat, ka viņam patika šī situācija, kas visai pasaulei sagādāja tik jaukus pārdzīvojumus? Vai viņam patika, ka cits vīrietis seko viņa sievai pa pēdām un ar saviem sonetiem par viņas uzacīm, tātad svešu īpašumu, padara viņas vārdu par sugas vārdu katrai pēc ķiplokiem smirdošai mutei visā Itālijā? Šie abi iemantoja slavu un līdzjūtību, viņš — nekā. Šis ir izcili labs piemērs tā sauktajam dzejas taisnīgumam. Viss gaužām jauki, bet nepavisam nesaskan ar manu izpratni par taisnīgumu. Tas ir pārāk vienpusīgi un nemaz nav augstsirdīgi. Lai pasaule šņukst par Lauru un Petrarku, ja tai tik; manas asaras un žēlabas piederēs neapdziedātajam laulātajam draugam.

Mēs redzējām arī vēstuli, ko ar savu roku rakstījusi Lukrēcija Bordža, dāma, pret kuru es no laika gala esmu izjutis visdziļāko cieņu par viņas izcilajām aktrises dotībām,* viņas dāsnumu, kad runa bija par zelta vīnakausiem, kas darināti no apzeltīta koka, par viņas uzstāšanos operdziedones lomā un vieglo roku sešu bēru sarīkošanā, kurām viņa pati sagādāja līķus. Bez tam mums parādīja arī vienu cietu, zeltainu Lukrēcijas matu. Tas izraisīja emocijas, bet mes tas parcietam un palikām dzīvi. Šajā pašā bibliotēkā redzējām dažus Maiklandželo (šitie itālieši viņu dēvē par Mikelandželo) un Leonardo da Vinci (viņi raksta Vinci, bet izrunā Vinči; ārzemnieki allaž raksta pareizāk, nekā izrunā) zīmējumus. Savu spriedumu par tiem šeit neizteiksim.

Kādā vietā mums parādīja fresku, kurā lauvas un citi zvēri iejūgti ratos; tie šķita atrodamies tik tālu no sienas, ka mēs tos noturējām par skulptūrām. Mākslinieks viltīgā kārtā pratis sakāpināt ilūziju, uzglezno­dams putekļus zvēriem uz muguras, itin kā tie būtu tur uzbiruši dabiskā kārtā. Ziķerīgs puisis — ja vien vēlēšanās apmānīt ārzemnie­kus uzskatāma par ziķerību.

Vēl vienā citā vietā redzējām milzīgu romiešu laika amfiteātri, kura akmens soli vēl tagad labi saglabājušies. Skatuve modernizēta un pieskaņota miermīlīgākām izrādēm nekā plēsīgu zvēru demonstrēšana, kuriem pusdienās pasniedz kristiešus. Dažkārt milānieši amfiteātri izmanto par hipodromu, bet dažkārt piepludina ar ūdeni un rīko jahtu regates. To mums pastāstīja gids, un es neticu, ka viņš ielaistos tik trakā riskā — runāt nepatiesību, ja viņš, pat patiesību angliski runājot, gandrīz vai izmežģī žokļus.

Un vēl vienā citā vietā mums parādīja lapeni aiz žoga. Mēs teicām, ka tas nav nekas sevišķs. Tad paraudzījāmies vēlreiz un redzējām cauri lapenei bezgalīgā tālē plešamies dārzu ar košumkrūmiem un zaļu mauru. Bijām gatavi doties turp un atpūsties, bet no tā nekas neiznāca. Arī tā bija acu apmānīšana — to bija uzgleznojis kāds asprātīgs mākslinieks, kura sirds nejuta līdzi piekusušiem cilvēkiem. Bet māns bija izdevies lieliski. Neviens nespētu iedomāties, ka parks nav īsts. Sākumā mums pat likās, ka saožam puķu smaržu.

Krēslas stundā noīrējām karieti un kopā ar citiem augstmaņiem vizinājāmies pa alejām, bet pēc pusdienām baudījām vīnu un saldē­jumu skaistā parkā kopā ar pārējo labāko sabiedrību. Mūzika bija lieliska, ziedi un košumkrūmi priecēja acis, aina ļoti dzīvīga, visi cilvēki uzvedīgi un pieklājīgi, dāmas mazdrusciņ ūsainas, skaisti ģērbušās, bet visai neglītas.

Iegriezāmies kafejnīcā un stundu nospēlējām biljardu, un es ieguvu sešus vai septiņus punktus no tā, ka dakteris iesita bumbu savā tīkliņā, un viņš ieguva apmēram tikpat daudz, kad arī es savējo iezēģelēju pats savā tīkliņā. Dažbrīd mums gandrīz izdevās karambols, tikai diemžēl ne tas, ko bijām iecerējuši. Biljarda galds bija parastajā Eiropas stilā — apmales neelastīgas un divreiz augstākas par bumbām, kijas — greizas. Iedzimtie spēlē tikai pūlu. Mēs vēl nekad neesam redzējuši kādu spēlējam franču kambolu, un es šaubos, vai Francijā kāds šādu spēli zina un vai tur ir kaut jel viens cilvēks, kas būtu pietiekami jucis, lai mēģinātu to spēlēt uz kāda no šiem Eiropas biljarda galdiem. Beidzot mums vajadzēja spēli pārtraukt, jo ceturtdaļstundās starp diviem punktiem Dens aizsnaudās un pameta novārtā marķēšanu.

Pēc tam labu brīdi pastaigājāmies šurp un turp pa lielākajām ielām, priecādamies par svešu ļaužu atpūtu un vēlēdamies, kaut varētu to kā eksportpreci nosūtīt uz mūsu nerimtīgajām darba dzirnām, kas izspiež pēdējo dzīvības sulu. Prasme atpūsties — tā ir lielākā dzīves burvība Eiropā. Amerikā mēs dzīvojam vienā steigā, un tas ir labi; taču arī tad, kad dienas darbs padarīts, mēs turpinām domāt par saviem guvumiem un zaudējumiem, kaļam plānus rītdienai, paņemam darba rūpestus līdzi pat gultā un nomokāmies ar tiem vēl tad, kad miegā vajadzētu spirdzināt nogurušo miesu un smadzenes. Ar šiem rūpestiem mēs sadedzinām savus dzīvības spēkus un vai nu agri nomirstam, vai arī kļūstam par kārniem, īgniem večiem jau tajā dzīves posmā, ko Eiropā dēvē par vīra spēka gadiem. Kad tīrums ilgi un labi devis ražu, mēs to uz gadu atstājam papuvē; neviens cilvēks nešķērso kontinentu tajā pašā pajūgā, kurā izbraucis no mājām,— pajūgu atstāj kādā vietā prērijā, lai sakarsušās daļas pāris dienu atdziest; kad bārdas nazis ilgi lietots un asmens kļūst truls, frizieris to uz dažām nedēļām noliek sānis, un tērauds pats no sevis atgūst asumu. Mēs ļoti saprātīgi rūpējamies par nedzīvām lietām, bet aizmirstam paši sevi. Kāda spēcīga tauta, kāda domātāju nācija mēs būtu, ja lāgiem noliktu paši sevi uz plaukta, lai asmeņi atgūtu asumu!