MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Tagad mēs kāpsim velvē, kas atrodas zem Milānas katedrāles galvenā altāra, noklausīsimies sprediķi un saņemsim svētību no lūpām, kas klusējušas, un rokām, kas nekustīgas jau trīssimt gadu.

Mācītājs apstājās mazā kamerā un pacēla sveci. Šeit mūža miegā atdusas labs cilvēks, nesavtīgs cilvēks, kam bija silta sirds; cilvēks, kas atdeva savu dzīvi bez atlikuma, lai palīdzētu nabadzīgajiem, ieprieci­nātu noskumušos un koptu slimos; lai mazinātu sāpes, kur un kad vien tās sastapa. Viņa sirds, viņa roka, viņa maks vienmēr bija dāsni. To zinot, gandrīz varam iedomāties, ka redzam viņa labestīgo vaigu starp milāniešu izdilušajām sejām tanīs dienās, kad pilsētā plosījās mēris; drosmīgu, kad citi kļuva gļēvi, līdzjūtīgu, kad no visām citām sirdīm pašaizsargāšanās instinkts bija padzinis līdzcietību un bailes laupījušas cilvēkiem prātu; viņš uzmundrināja visus, lūdza dievu kopā ar visiem, palīdzēja visiem ar roku, prātu un maku brīdī, kad vecāki aizliedza savus bērnus, kad draugs pameta draugu un brālis novērsās no māsas, kuras žēlās vaimanas vēl skanēja tam ausīs.

Tāds bija labestīgais Sv. Karlo Boromeo, Milānas bīskaps. Tauta viņu dievināja; valdnieki viņu apbēra ar milzu bagātībām. Mēs stāvējām pie viņa kapa. Turpat līdzās atradās sarkofāgs; to apgaismoja sveces, no kurām lāsoja vasks. Sienas noklātas ar bareljefos veidotām ainām no viņa dzīves. Mācītājs aplikās īsu, baltu mežģīņu apmetni pār savu melno tērpu, pārmeta krustu, paklanījās un lēnām sāka griezt vinču. Sarkofāgs gareniski atdarījās, zemākā puse iegrima un pavēra skatu uz kalnu kristāla zārku, dzidru kā gaiss. Zārkā gulēja nelaiķis, ieģērbts greznā, ar zelta diegiem izrakstītā tērpā, kas no vienas vietas nošūts mirdzošiem dārgakmeņiem. Satrunējusī galva bija nomelnējusi, āda cieši aplipuši ap kauliem, acu nebija, deniņos viens dobums, vaigā otrs, izžuvušās lūpas pavērušās baismīgā smaidā! Virs šās drausmās sejas putekļiem un pīšļiem, virs ņirdzīgā viepļa karājās smags kronis, nosēts ar mirdzošiem briljantiem, bet uz krūtīm gulēja ar smaragdiem un dimantiem rotāti krusti un krucifiksi no tīra zelta.

Cik trūcīgi un lēti izskatījās še vizuļi, stāvot vaigu vaigā ar Nāves svinīgumu, dižumu, ar tās baismo, majestātisko klātbūtni! Iedomājieties Miltonu, Šekspīru, Vašingtonu, izliktu pateicīgo pēcteču apskatei, izrotātus ar stikla krellēm, vara auskariem un citiem mežoņu iecienī­tiem greznuma priekšmetiem!

Mirušais Boromeo teica savu viedas gudrības piesātināto sprediķi, kam viscaur skanēja galvenā doma: «Jūs, kas pielūdzat tukšo šīspasau- les greznību, jūs, kas tvīkstat pēc pasaulīgā goda un slavas, apdomājiet jel, cik maz tas viss sver!»

Mums likās, ka tik labs cilvēks, tik mīloša sirds, tik vienkāršs raksturs gan būtu pelnījis, lai tam ļauj mierā atdusēties klusā kapā, kas pasargāts no ziņkārīgu acu uzmācības, un bijām pārliecināti, ka arī viņš pats būtu to vēlējies, bet var jau būt, ka mēs domājām aplam.

Kad atgriezāmies zemes virspusē, kāds mācītājs pieteicās mums izrādīt baznīcas bagātības. Vēl vairāk bagātību? Šaurā nāves kambara iekārta uncēs un karātos vien bija sešus miljonus franku vērts, nerēķinot ne graša par māksliniecisko apstrādājumu! Taču iegājām viņam līdzi plašā telpā, kur stāvēja lieli koka skapji, kas izskatījās gluži kā drēbju skapji. Viņš vēra tos citu pēc cita vaļā … un vienā mirklī es aizmirsu zelta un sudraba stieņu krājumus Nevadas raudžu kantorī. Šeit bija Jaunavas un bīskapi dabiskā lielumā no tīra sudraba, katrs svarā vien svārstījās starp astoņsimt tūkstošiem un diviem miljoniem franku, turklāt rokās tie turēja dārgakmeņiem rotātas grāmatas par astoņdesmit tūkstošiem; tur bija sudrabā izstrādāti sešsimt mārciņu smagi bareljefi; tur bija sešas un astoņas pēdas augsti svečturi, krucifiksi un krusti — visi no skaidra zelta, visi dārgakmeņos mirdzoši; bez visa tā vēl vesels lērums bļodu, vāžu un citādu greznu trauku. īsta Aladina pils. Svarā vien, nepieskaitot juveliera darbu, šīs bagātības bija novērtētas par piecdesmit miljoniem franku! Ja man uz kādu laiku uzticētu šo mantu apsargāšanu, domāju, sudraba bīskapu cenas strauji celtos, ņemot vērā, ka Milānas katedrālē tie kļūtu par izcilu retumu.

Priesteri mums parādīja divus Sv. Pāvila un vienu Sv. Pētera pirkstu; Jūdasa Iskariota kaulu (tas bija melns) un arī citu mācekļu kaulus; sviedrautu, kurā bija saglabājies Pestītāja sejas nospiedums. Visdārgāko relikviju vidū bija akmens no Svētā kapa, gabaliņš ērkšķu kroņa (Dievmātes katedrālē viņiem ir viss kronis), skrandiņa no purpura tērpa, ko bija valkājis Pestītājs, viena krusta nagla un Sv. Lūkasa pašrocīgi gleznota bilde «Jaunava ar bērnu». Tā jau ir otrā no Sv. Lūkasa Jaunavām, ko esam redzējuši. Reizi gadā visas svētās relikvijas tiek nestas procesijā pa Milānas ielām.

Man interesanti šķiet pat vissausākie dati par šo dižo katedrāli. Celtne ir piecsimt pēdu gara, simt astoņdesmit pēdu plata un galvenais tornis gandrīz četrsimt pēdu augsts. Katedrālē ir 7148 marmora statujas, un to būs vēl ap trim tūkstošiem vairāk, kad celtne būs pabeigta. Bez tam katedrālē ir pusotra tūkstoša bareljefu. Pašreiz tai ir simt trīsdesmit seši torņi, vēl tiks pievienots divdesmit viens. Katra torņa galā ir sešarpus pēdu augsta statuja. Šajā baznīcā viss ir no marmora, un viss marmors iegūts lauztuvēs, kas pirms vairākiem gadsimtiem šai nolūkā tika novēlētas Milānas arhibīskapijai. Tādēļ vienīgie izdevumi ir darba apmaksa; tomēr šie izdevumi ir lieli — rē­ķins jau sakāpis līdz seši simti astoņdesmit četriem miljoniem franku (krietni vairāk par simt miljoniem dolāru), turklāt aprēķināts, ka katedrāles pilnīga pabeigšana paredzama pēc simt divdesmit gadiem. Tā gan izskatās pilnīgi gatava, bet līdz tam vēl tālu. Vakar redzējām, kā nišā ievieto jaunu statuju blakus kādai, kas tur stāvot jau četrsimt gadu. Uz galveno torni ved četrējas kāpnes, un katras ansamblis — kopā ar simt divām statujām, kas uzstatītas gar kāpnēm, izmaksājis simt tūkstoš dolāru. Arhitektu, kas pirms vairāk nekā pieciem gadsim­tiem šo brīnišķīgo celtni zīmējis, sauc Marko Kompioni; pie plāna viņš nostrādāja četrdesmit sešus gadus, līdz varēja to iesniegt celtniekiem. Tagad viņš ir miris. Celtne iesākta gandrīz pirms piecsimt gadiem, un vēl trešā paaudze pēc mums neredzēs to pilnīgi pabeigtu.

Visskaistāk katedrāle izskatās mēnessgaismā, jo dienā celtnes vecā­kās, laika ritumā apsūbējušās daļas netīkami atšķiras no jaunākajām, baltajām daļām. Salīdzinājumā ar augstumu tā liekas mazliet par platu, bet varbūt, labāk iepazīstot, acis pierastu un šis iespaids izzustu.

Mēdz teikt, ka Milānas katedrāle skaistumā esot ierindojama tūliņ pēc Sv. Pētera katedrāles Romā. Es gan nesaprotu, kā tā varētu būt otrā pēc kaut kā, ko darinājušas cilvēka rokas.

Mēs atvadāmies no tās — varbūt uz visiem laikiem. Un iespējams — kādreiz vēlāk, kad spilgtākās atmiņas būs pabalējušas, mums varbūt sāks likties, ka esam to redzējuši brīnum skaistā sapnī, nevis skatījuši nomoda acīm!