MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Kāds brīnums tā ir! Tik grandioza, tik svinīga, tik liela! Un tomēr tik smalka, tik gaisīga, tik gracioza! Vesela smagmes pasaule, tomēr liegajā mēnesnīcā tā šķiet kā pasakains leduspuķu zīmējums, ko elpa spēj izkausēt un izdzēst! Cik asi pret debesu fonu iezīmējas neskaitāmie smaiļu leņķi tornīšu un torņu mežā, un cik bagātos rakstos to ēnas krīt uz sniegbaltā jumta! Tā bija vīzija! Brīnums! Akmenī izdziedāta himna, marmorā sastingusi dzeja!

Vienalga, no kurienes skatāmies uz katedrāli, tā vienmēr ir cildena un skaista! Vienalga, vai atrodamies Milānā vai septiņu jūdžu rādiusā no Milānas, katedrāle visu laiku ir redzama, un — kad tā redzama, neviens cits objekts vairs nespēj pilnā mērā piesaistīt jūsu uzmanību. Ja kaut uz mirkli ļausiet savām acīm vaļu, tās tūdaļ sāks meklēt katedrāli. Tā ir pirmais, uz ko palūkojaties no rīta, un pēdējais, pie kā jūsu skatiens, atrauties negribēdams, kavējas vakarā. Tas patiesi ir karaliskākais, ko cilvēka smadzenes jel kad spējušas radīt.

Nākamajā rītā pulksten deviņos mēs jau stāvējām pie šī marmora kolosa. Centrālais no pieciem lielajiem portāliem izrotāts ar putnu, zvēru, augļu un kukaiņu bareljefiem, kas izcirsti marmorā tik mākslinieciski, ka izskatās gluži kā dzīvi, un figūru ir tik daudz, un zīmējums tik sarežģīts, ka, nezaudējot interesi, varētu tās pētīt vai veselu nedēļu. Lielajā zvanu tornī, kas paceļas pāri smāilo tornīšu miriādēm, tornīšos, virs durvīm un logiem, visos milzīgās celtnes kaktos un kaktiņos, kur vien atrodama kāda niša vai izcilnis, ir pa marmora statujai, un ik statuja ir mākslas darbs! Rafaēls, Mikelandželo, Ka- nova — tie ir gara milži, kas veidojuši zīmējumus, un viņu pašu skolnieki tos izcirtuši marmorā. Ikviena seja izteiksmīga, ikviena poza pilna grācijas. Augstu, augstu uz plašā jumta rindu rindām vēl augšup tiecas izgrebtie smailtornīši, un caur to bagātīgajiem rakstiem spīd debess. Pašā vidū centrālais tornis slejas lepni kā okeāna kuģa grotmasts piekrastes šonerīšu vidū.

Mēs gribējām uzkāpt pašā augšā. Baznīckalps parādīja mums marmora kāpnes (protams, ka marmora, turklāt visskaistākā baltā marmora, jo šās celtnes būvmateriālos nav neviena cita akmens, nav arī ne ķieģeļu, ne koka) un lika uzkāpt simt astoņdesmit divus pakāpienus; tad lai apstājoties un pagaidot viņu. Tā bija lieka piebilde, jo tikpat mēs būtu apstājušies. Tik augstu uzkāpuši, bijām bez elpas. Un tad atradāmies uz jumta. Mūsu priekšā no marmora plātnēm augšup cēlās tornīšu rindas; tuvumā tie bija krietni prāvi, kaut no tālienes neizskatījās lielāki par ērģeļu stabulēm. Tagad redzējām, ka statuja katra tornīša smailē ir krietna vīra augumā, bet no ielas tās šķita kā lelles. Mēs ieraudzījām arī, ka no katra torniša izdobtās iekšienes lejup lūkojas no sešpadsmit līdz trīsdesmit vienai skaistai marmora statujai.

No jumta karnīzēm līdz čukuram stiepjas nekaitāmi lieli, skulpturāli marmora šķērsbaļķi kā tvaikoņa brases, un katrā no vienas vietas izkaltas puķes un augļi, visi atšķirīgi cits no cita, atainojot vairāk nekā 15 000 sugu. Tuvumā skatot, šīs rindas liekas tik blīvas kā dzelzceļa sliežu gulšņi, un pumpuru un ziedu jūklis šajā marmora dārzā ir burvīgi skaists.

Nokāpām lejā un iegājām katedrālē. Pašā baznīcā garas rievotu kolonnu rindas sadalīja ēku platās ailēs, un uz mozaīkas grīdu krita daudzi maigu krāsu plankumi no augsto logu vitrāžām. Zināju, ka baznīca ir ārkārtīgi liela, taču tā īsti šos izmērus sāku novērtēt tikai tad, kad pamanīju, ka cilvēki, kas stāvēja pie altāra, izskatījās kā mazi puišeļi un šķita drīzāk slīdam, nekā ejam. Klīdām pa baznīcu un, galvas atmetuši, raudzījāmies augšup uz milzu logiem, kuros bija vitrāžas visspožākajās krāsās ar ainām no Pestītāja un viņa mācekļu dzīves. Dažas no šīm vitrāžām ir mozaīkas, kurās tūkstošiem sīku stikla un akmens drupatiņu saliktas kopā ar tādu mākslu, ka aina ieguvusi pilnīgu līdzību ar gleznu. Vienā pašā logā saskaitījām sešdesmit rūtis, un katra no tām bija ģēnija un pacietības šedevrs.

Gids mums parādīja kafijas krāsas skulptūru, ko uzskatot par Fīdija rokudarbu, jo neesot iespējams, ka jel kāds cits mākslinieks jebkurā citā laikmetā būtu varējis tik nevainojami precīzi atdarināt dabu. Tā bija vīrieša figūra bez ādas; katra vēna, artērija, muskulis, katrs auds un katra cīpsliņa cilvēka ķermenī bija parādīta vissīkākajās detaļās. Figūra izskatījās dabiska, jo kaut kā radās iespaids, ka šis cilvēks cieš sāpes. Uz mata tā izskatītos cilvēks, kam novilkta āda, ja vien viņa uzmanība tobrīd nebūtu pievērsta kaut kam citam. Statuja bija briesmīgi riebīga un tomēr visu laiku neglābjami pievilka skatienu. Man gaužām žēl, ka paskatījos uz viņu, jo nu es viņu redzēšu vienādiņ. Reizēm viņš man rādīsies sapņos. Redzēšu sapnī, kā viņš atspiedis cīpslainās rokas pret manu gultasgalu un raugās manī savām miruša­jām acīm; sapņošu, ka viņš iegūlies starp palagiem man līdzās un pieskaras man ar kailajiem muskuļiem un dzīslainajiem, saltajiem lieliem.

Riebīgus redzējumus ir grūti aizmirst. Vēl kā šodien atceros, ka reiz, puikas gados, aizšmaucu no skolas un pēc tam, krietni vēlu naktī, nolēmu slepus ielīst pa logu tēva kantori un tur uz dīvāna izgulēties, jo uz māju negribēju iet, baidīdamies no pēriena. Kad biju apgūlies uz dīvāna un acis cik necik apradušas ar tumsu, man likās, ka redzu uz grīdas guļam kaut ko tumšu, garu, bezveidīgu. Man pārskrēja salti drebuļi. Pagriezos pret sienu. Tas neko nelīdzēja. Nobijos, ka nezinā­mais var tumsā pielīst klāt un mani sagrābt. Pagriezos atpakaļ un vairākas minūtes vēroju — tās minūtes man šķita kā stundas. Sāku jau domāt, ka gausā mēnesnīca nekad, nekad neatslldēs līdz nezināmajam. Pagriezos atkal pret sienu un noskaitīju līdz divdesmit, lai drīzāk paietu laiks. Paskatījos — palsais mēnessgaismas četrstūris bija pieslīdē­jis tuvāk. Aizgriezos vēlreiz un noskaitīju līdz piecdesmit — nu jau kvadrāts gandrīz skāra nezināmo priekšmetu. Ar izmisīgu piespiešanos vēlreiz uzgriezu muguru un skaitīju līdz simtam, tad, pie visām miesām drebēdams, griezos apkārt. Mēnessgaismā rēgojās balta cilvēka roka! Sirds man bezmaz apstājās, un pēkšņi sāka trūkt elpas! Izjutu — nemāku pateikt, ko izjutu. Kad kaut cik atguvos, pagriezos atkal pret sienu. Taču nezinu zēnu, kas būtu spējis palikt šādā stāvoklī ar noslēpumaino roku aiz muguras. Skaitīju atkal un skatījos vēlreiz — redzama bija lielākā daļa kaila delma. Aizspiedu ar rokām acis un skaitīju, kamēr nespēju vairs izturēt un tad — ieraudzīju bālu vīrieša seju ar noslīdējušiem lūpu kaktiņiem un nāvē sastingušām glāžainām acīm! Pacēlos sēdus un nenolaidu acu no līķa, kamēr mēnessgaisma lēnām aizslīdēja līdz kailajām krūtīm, gabaliņu pa gabaliņam, collu pa collai pāri krūšu galiem un pēdīgi atklāja drausmīgu dūruma brūci!

Gāju projām. Neteikšu, ka metos pa kaklu, pa galvu projām, bet tomēr aizgāju — tas ir būtiski. Izkāpu pa logu — ar visu rāmi. Man tā rāmja nevajadzēja, bet ērtāk bija aiziet ar visu, nekā to atstāt, tā nu aizgāju ar visu. Nebiju nobijies, tikai stipri satraukts.

Kad nokļuvu mājās, vecāki mani nosukāja, bet es to panesu ar prieku. Man tas likās pat brīnišķīgi. Tas cilvēks bija sadurts pēcpus­dienā pie paša kantora un ienests iekšā, lai saņemtu pirmo palīdzību, tomēr pēc stundas nomiris. Vēlāk es bieži esmu gulējis ar viņu vienā istabā — sapnī.