MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Visā šajā Sentantuāna Priekšpilsētā posts, nabadzība, netikums un noziedzība iet cieši rokrokā. Pierādījumi duras acīs ik uz soļa. Šeit dzīvo tie cilvēki, kas sāk revolūcijas. Kad vien kaut kas tamlīdzīgs darāms, viņi allaž ir gatavi. Ar tādu pašu aizrautīgu patiku viņi ceļ barikādes, ar kādu pārgriež otram rīkli vai ielidina draugu Sēnā. Tieši šie mežonīgie rīkļu griezēji ir tie, kas izdevīgā brīdī sturmē Tilerī zāles un ielaužas Versaļā, kad jāsauc pie atbildības kāds karalis.

Bet viņi vairs necels barikādes; viņi vairs nepārsitīs kareivjiem galvas ar bruģakmeņiem. Luijs Napoleons par to visu ir parūpējies. Viņš iznīcina greizās ieliņas un to vietā veido skaistus bulvārus, taisnus kā šautras — avēnijas, pa kurām no viena gala līdz otram var aizsvilpt lielgabala šāviņš, nesastopot ceļā nevienu šķērsli, izņemot cilvēka kaulus un miesu; bulvārus, kuru lepnajos namos nebūs patvēruma un pulcēšanās vietas badacietējiem, neapmierinātiem revolūciju perinātā- jiem. Pieci no šiem bulvāriem sākas vienā lielā laukumā, kas ir gaužām piemērots smagās artilērijas uzstādīšanai. Tur pūlis kādreiz rīkoja sacelšanās, nākotnē tam vajadzēs pameklēt citu vietu. Šis pats atjautīgais Napoleons liek visās savas valsts lielākajās pilsētās nosegt ielas ar gludu, kompaktu asfalta un smilšu sajaukumu. Nekādu bruģakmeņu vairs, no kuriem celt barikādes, nekādu uzbrukumu viņa majestātes kareivjiem ar bruģakmeņiem. Es nejūtu draudzību pret savu kādreizējo novadnieku Napoleonu III, jo īpaši tagad', kad gara acīm skatu viņa lētticīgo upuri Maksimiliānu* guļam Meksikā beigtu un aukstu, bet Francijā vājprātīgo atraitni raugāmies pa garā vājo slimnīcas logu un gaidām to, kas nekad vairs nenāks,— tomēr apbrīnoju viņa drosmi, viņa rāmo pašapziņu un viltīgo prātu.

Atceļš uz jūru bija ļoti patīkams. Atbraukuši uzzinājām, ka mūsu kuģis pēdējās trīs diennaktis atradies kara stāvoklī. Pirmajā naktī kāda angļu kuģa matroži, krietni ar groku iestiprinājušies, nokāpuši krastā un izaicinājuši mūsu matrožus uz kautiņu. Tie ar lielāko prieku piekrituši, ari nokāpuši no kuģa un neizšķirtā cīniņā saņēmuši savu tiesu. Vairākus piekautus un asiņainus abu pušu kaušļus policija pievākuši un noturējusi apcietinājumā līdz nākamajam rītam. Otrā vakarā angļu zēni atkal bijuši klāt, lai izkautos, bet mūsējie saņēmuši stingru pavēli palikt uz kuģa un vispār nerādīties acīs. Matroži paklausījuši, bet aplencēji kļuvuši arvien skaļāki un uzmācīgāki, kad sapratuši (vismaz laikam iedomājušies), ka mūsu puiši bīstas rādīties. Beidzot gājuši projām, skaļi zobodamies un apveltīdami mūsējos ar apvainojošiem epitetiem. Trešajā vakarā viņi ieradušies vēlreiz un ālējušies trakāk nekā jebkad. Drasējuši pa tukšo krastmalu, lādējušies, veltīdami mūsu komandai dažādas rupjības un nekaunīgas zobgalības. Tas nu bijis vairāk, nekā cilvēks spēj izciest. Sardzes virsnieks nokomandējis mūsu puišus, lai nokāpj krastā, bet nekaujas. Mūsējie metušies angļiem virsū un izcīnījuši spožu uzvaru. Ja šis karš būtu beidzies citādi, es to droši vien nemaz nebūtu pieminējis. Bet cilvēks ceļo, lai mācītos, un es skaidri atceros, ka Versaļas batāliju galerijās nebija nevienas gleznas, kurā būtu attēlota franču karaspēka sakāve.

Atgriešanās uz ierastā kuģa, iespēja uzpīpēt un paslaistīties spirgtajā vējā uz klāja bija gandrīz kā atgriešanās mājās. Un tomēr nebija īsti kā mājās, jo trūka vēl tik daudzu ģimenes locekļu. Mums pietrūka daudzu tīkamu seju, ko labprāt būtu redzējuši pie pusdienu galda, un vakaros palika neaizpildāmi robi kāršu partijās. Moults bija Anglijā, Džeks Šveicē, Čārlijs Spānijā. Kur palicis Blihers, to neviens nezināja. Bet mēs atkal bijām uz jūras, varējām raudzīties uz zvaigznēm un okeānu, un mums bija plaša telpa, kur nodoties apcērei.

Noteiktajā laikā parādījās Itālijas krasti, un, mums stāvot uz klāja, agrā, mirdzošā vasaras rītā no jūras pretī pacēlās majestātiskā Dženovas pilsēta, ļaujot savām simt pilīm atstarot saules zeltījumu.

Te mēs pagaidām atpūšamies vai, pareizāk sakot, mēģinām pa kādam brītiņam atpūsties, tomēr skraidām apkārt tik daudz, ka nekāda atpūta neiznāk.

Man gribētos palikt šeit. Man negribētos braukt nekur tālāk. Var jau būt, ka kaut kur Eiropā ir vēl daiļākas sievietes, bet es par to šaubos. Dženovā ir 120 000 iedzīvotāju; divas trešdaļas, man šķiet, no tiem ir sieviešu, un vismaz divas trešdaļas šo sieviešu ir daiļas. Viņas ir tik skaisti un gaumīgi ģērbušās, tik graciozas, gandrīz kā eņģeļi. Jāteic gan, ka eņģeļi nav pārāk apģērbti. Vismaz gleznotie eņģeļi ne — viņu vienīgais apģērbs ir spārni. Bet šīs dženovietes patiesi izskatās burvīgas. Vairums jauno dāmu no galvas līdz kājām tērptas baltā mākonītī, kaut gan redz arī izsmalcinātākas tualetes. Deviņas desmitdaļas no viņām neapsedz galvu ne ar ko citu kā vien ar pavisam caurspīdīgu plīvuru, kas nogulst pār muguru kā dūmaka. Viņām ir ļoti gaiši mati un daudzām ari zilas acis, taču visbiežāk sastopamas melnas un sapņainas tumši brūnas acis.

Dženovas dāmām un kungiem ir jauks paradums pastaigāties lielā parkā kalna galā pašā pilsētas vidū no sešiem līdz deviņiem vakarā un pēc tam vēl stundu vai pāris stundu pakavēties tuvējā dārzā, iebaudot saldējumu. Mēs uz parku aizgājām svētdienas vakarā. Parkā bija pāris tūkstoši cilvēku, galvenokārt jaunas dāmas un kungi. Kungi bija ģērbušies pēc jaunākās Parīzes modes, un jauno dāmu kleitas vizmoja starp kokiem kā neskaitāmas sniegpārsliņas. Vairums iekļāvās garā gājienā pa parku apkārt vien. Mūzika skanēja no orķestriem un no strūklakām; ainavu apgaismoja gāzes spuldzes un mēness, kopumā radot gaišu, dzīvīgu izrādi. Es noskatīju katras garām ejošās sievietes seju, un man likās, ka visas ir daiļas. Nesaprotu, kā vīrietis, kas nav apveltīts ar sevišķu apņēmību, šeit var apprecēties: pirms viņš izšķirsies par vienu meiteni, būs jau iemīlējies citā.

Nekad nepīpējiet itāļu tabaku! Nekad un nekādos apstākļos. Man piemetas šermuļi, iedomājoties, no kā tā varētu būt taisīta. Šeit nav iespējams nomest zemē cigāra galu, lai kāds klaidonis to zibenīgi nepaceltu. Esmu krietns smēķētājs, bet jūtos aizvainots, redzot, ka tāds smēķgalu mednieks visu laiku mani no sāniem vēro un, šķiet, cenšas aprēķināt, cik ilgi es savu cigāru vēl sūkšu. Tas man pārlieku nepatīkami atgādina Sanfrancisko zārcinieku, kas mēdza ierasties pie mirēja ar pulksteni rokā, lai uzņemtu laiku. Viens no šiem smēķgalu medītājiem vakarvakarā sekoja mums pa parku, un mēs ne reizes nedabūjām izsmēķēt cigāru ar baudu. Visu laiku jutāmies spiesti nomest vēl pusē neizsmēķētu cigāru, jo viņš mūs vēroja drausmīgā nepacietībā. Viņš bija mūs atklājis un tādēļ, liekas, uzskatīja par savu likumīgu laupījumu, jo aizdzina vairākus citus profesionāļus, kuri ari kāroja iegūt dažas akcijas.

Droši vien viņi sazelē šos vecos smēķgalus, pēc tam tos izžāvē un pārdod par pīpes tabaku. Tādēļ, tabaku pērkot, izvēlieties jebkuru citu, tikai ne itāļu marku.