MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Visu aizmirsts, viņš nomira Klinī 1144. gadā. Vēlāk viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Parakletu, un, kad divdesmit gadu vēlāk nomira Eloīza, to, paklausot mirējas lūgumam, apraka viņam blakus. Viņš nomira, sasniedzis 64 gadu vecumu, viņa 63 gadu vecumā. Tā viņi nogulēja trīssimt gadu, kad pīšļus izraka un apbedīja citā vietā; 1800. gadā tas notika vēlreiz, un vēl pēc septiņpadsmit gadiem tos beidzot pārveda uz Perlašēza kapsētu, kur tie dusēs mierā līdz tam brīdim, kad atkal vajadzēs celties un kustēt tālāk.

Vēsture klusē par kalnu haubices turpmākajām gaitām. Lai pasaule runā par viņu, ko grib, vismaz es vienmēr turēšu godā viņa piemiņu un skumšu par vecā ērkšķa pievilto uzticību, lauzto sirdi un satriekto dvēseli. Lai viņam vieglas smiltis!

Tāds ir stāsts par Abelāru un Eloīzu. Tāds īstenībā ir stāsts, par kuru Lamartins izlējis veselas asaru straumes*. Bet viņš jau nekad nespēja noturēties krastos, ja saskārās ar tematu, kurā bija kaut kripatiņa jūtelības. Viņam vajadzēja izbūvēt augstākus krastus vai — vēl pareizāk — uzcelt aizsprostu. Tāds nu ir šis stāsts, ne tajā veidā, kādā to parasti dzirdam, bet ar nolobītu šķebīgo sentimentalitāti, kas mudina uzcelt pielūgsmes templi gļēvajam pavedējam Pjēram Abelāram. Ne ar vārdu es nespēju vainot pievilto, uzticīgo meiteni un no sirds novēlu viņai visas tās pieticīgās veltes, ko uz viņas kapa noliek iemīlējušies jaunekļi un meičas, bet tāpat no visas sirds man žēl, ka nepietiek laika uzrakstīt četrus vai piecus sējumus par to, ko domāju par viņas draugu, Prašuta vai Parakleta, vai kā nu to sauc, dibinātāju.

Cik tonnu savu labāko jūtu nezināšanas dēļ esmu velti izšķiedis šim bezprincipu nelietim! Turpmāk, nonākot saskarē ar šādiem ļaudīm, neļaušos aizkustinājumam, pirms nebūšu viņus sīki izpētījis un noskaid­rojis, vai viņi patiesi pelna asarām slacītu līdzjūtību. Cik žēl, ka nevaru pievākt atpakaļ salmupuķītes un redīsu buntīti!

Parīzē mēs bieži redzējām veikalu logos izkārtni: «English spoken here», gluži tāpat kā pie mums skatlogos lasāms paziņojums: «Ici on parle franfaise». Šajos veikalos mēs gājām iekšā nevilcinādamies — un nemainīgi visur saņēmām nevainojamā franču valodā vienu un to pašu informāciju: darbinieks, kas kārto darījumus angļu valodā, aizgājis pusdienās un atgriezīsies pēc stundas. Vai kungi vēlētos kaut ko iegādāties? Mēs nevarējām nobrīnīties vien, kādēļ šie ļautiņi iet pusdienot tik ērmotās un nenormālās stundās, jo mēs veikalu apmeklē­jām tādā laikā, kad nevienam kārtīgam kristīgam cilvēkam pat prātā neienāktu doties pusdienot. īstenībā tā bija zemiska blēdīšanās — lama­tas neaizsargāto ķeršanai, birzumiņi, ar ko pievilināt zaļknābju putnēnus. Viņiem vispār nebija darbinieka, kas kropļotu angļu valodu. Izkārtni īpašnieks izlika, lai ievilinātu ārzemniekus savā midzenī, kur viņš, paļaujoties uz savu daiļrunību, cerēja tos aizturēt, līdz tie kaut ko nopirks.

Mēs atmaskojām vēl vienu franču blēdību — bieži sastopamo izkārtni: «ŠEIT PIRMKLASĪGI SAGATAVO VISU VEIDU AMERIKĀŅU DZĒRIENUS». Palūdzām talkā kādu džentlmeni, kas lieliski pārzināja amerikāņu bāru nomenklatūru un devāmies iekšā viena tāda viltvārža uzņēmumā. Francūzis, apjozies ar baltu priekš­autu, klanīdamies steidzās mums pretī.

— Que voulez Ies messieursV— Nezinu, ko nozīmē «Que voulez Ies messieurs», taču tieši šādiem vārdiem viņš mūs saņēma.

Mūsu ģenerālis sacīja:

— Dodiet tīru viskiju.

(Francūzis mūs uzlūko pilnīgā neizpratnē.)

— Nu, ja nezināt, ko tas nozīmē, sajauciet šampanieša kokteili.

(Izbrīnīts skatiens, francūzis parausta plecus.)

— Labi, dodiet šerija kobleru.

Šahs un mats francūzim. Viņš nesaprata ne vārda.

— Nu, tad brendismešu.

Pēdējais pasūtījums laikam izraisīja francūzī tik nelabas aizdomas, ka viņš, plecus uzrāvis un rokas bezpalīdzīgi uz priekšu izstiepis, sāka kāpties atpakaļ.

Ģenerālis soli pa solim viņam sekoja, līdz izcīnīja pilnīgu uzvaru. Neizglītotais ārzemnieks nespēja piedāvāt pat «Santakrusas punšu», «Acu atvērēju», «Akmens sienu» vai «Zemestrīci». Skaidrs, ka viņš bija nelietīgs viltvārdis.

Iedomājieties, kas notiktu ar nabaga francūzi, ja tas Amerikā neviļus būtu iemaldījies kādai sešpensu slavenībai rezervētā teritorijā. Vispirms policisti ar izmeklētu lamuvārdu birumu viņu pārbiedētu līdz nāvei, pēc tam saraustītu vai gabalos, stiepdami no turienes projām. Dažā ziņā mēs esam mazliet pārāki par frančiem, tomēr daudzējādā ziņā viņi ir nesalīdzināmi pārāki par mums.

Pagaidām pietiks stāstīt par Parīzi. Savu pienākumu pret šo pilsētu esam izpildījuši godam. Esam redzējuši TilerI, Vandomas kolonnu, Sv. Madlēnas baznīcu, visu brīnumu brīnumu — Napoleona kapu, visas lielās baznīcas un muzejus, bibliotēkas, valdnieku pilis, skulptūru un gleznu galerijas, Panteonu, Jardin des Plantes', operteātri, cirku, Likumdošanas Sapulci, biljarda zāles, grizetes . . .

Ak, grizetes! Bezmaz piemirsu. Vēl viena vilšanās romantikā. Viņas (ja ticēsim ceļojumu aprakstiem) allaž ir tik daiļas, tik sapostas un spodras, tik graciozas, tik naivas un paļāvīgas, tik maigas, tik pievilcī­gas, tik uzcītīgas savā pārdevēju darbā, tik neatvairāmi prot pierunāt pircējus, tik uzticīgas saviem Latīņu kvartāla studentiem, tik bezrūpī­gas un līksmas svētdienu izbraukumos ārpus pilsētas un — ak, tik jauki, tik apburoši amorālas.

Bleķis! Pirmās trīs četras dienas es bez mitas saucu:

— Ašāk, Ferguson! Vai tā ir grizete?

Un viņš pastāvīgi atbildēja:— Nē.

Beidzot viņš atskārta, ka es katrā ziņā vēlos redzēt grizeti. Un tad viņš man tās rādīja dučiem. Viņas bija gluži tādas pašas kā visas franču sievietes — neglītas. Viņām bija lielas rokas, lielas kājas, lielas mutes; viņām bija strupi deguni un — galvenais — ūsas, ko pat vislabāk audzinātais cilvēks nespēja neredzēt; matus viņas sukāja taisni atpakaļ, bez šķirtnes; viņām bija neglīts augums, viņas nepavisam nebija pievilcīgas, nebija graciozas; jau uzskatot vien, es zināju, ka viņas ēd ķiplokus un sīpolus; un visbeidzot — man likās, ka būtu pārliecīga glaimošana nosaukt viņas par amorālām.

Atkāpies, meiča! Tagad man nabaga Latīņu kvartāla studenta vēl skaudrāk žēl, nekā senāk to apskaudu. Tā sadrupa pīšļos vēl viens manas jaunības elks.

Esam visu apskatījuši un rit braucam uz Versaļu. Parīzi redzēsim vairs tikai īsu brīdi, kad atgriezīsimies, lai dotos atpakaļ uz kuģi, tādēļ jau šodien varu teikt skumjas ardievas skaistajai pilsētai. Mēs vēl izbraukāsim tūkstošiem jūdžu, kad būsim pametuši Parīzi, apmeklēsim daudzas ievērojamas pilsētas, bet neviena nebūs tik burvīga kā šī.

Daži no mūsējiem aizbrauca uz Angliju, nolēmuši pēc pāris nedēļām pa apkārtceļu atgriezties uz kuģa Livornā vai Neapolē. Mēs bezmaz aizbraucām uz Ženēvu, tomēr pēdīgi nolēmām doties atpakaļ uz Marseļu un pēc tam, sākot no Dženovas, apceļot Itāliju.

Šās nodaļas beigās teikšu, juzdamies lepns un priecīgs, ka varu to teikt, jo zinu, ka mani biedri pievienosies: glītākās sievietes, ko sastapām Francijā, visas bija dzimušas un uzaugušas Amerikā.

Tagad es jūtos kā cilvēks, kam divpadsmitajā stundā ar vienu vienīgu taisnīgu labu darbu izdevies saglabāt grūstošu reputāciju un jaunā spožumā likt uzmirdzēt apsūbējušam ģerbonim.

Ļausim, klusai mūzikai skanot, priekškaram aizvērties.