MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Tieši ap šo laiku Pjērs Abelārs, kas jau bija plaši pazīstams retoriķis, ieradās, lai Parīzē dibinātu retorikas skolu. Viņa oriģinālie uzskati, daiļrunība, fiziskais spēks, iznesība un skaistums sacēla īstu sensāciju. Viņš ieraudzīja Eloīzu, un tā viņu apbūra ar savu ziedošo jaunību, daiļumu un lēnprātību. Viņš aizrakstīja Eloīzai; viņa atbildēja. Viņš rakstīja vēlreiz; viņa atkal atbildēja. Viņš bija iemīlējies. Ilgojās iepazīties — parunāties ar viņu vaigu vaigā.

Viņa skola atradās netālu no Fulbēra mājas. Viņš izlūdzās Fulbēram atļauju aiziet ciemos. Vecais lāga lapsa uzreiz saskatīja lielisku izdevību: viņa sirsnīgi mīļotā brāļameita no šī cilvēka iemantos zināšanas, un viņam tas nemaksās ne centa. Tāds sīkstulis bija Fulbērs.

Diemžēl neviens autors nav minējis Fulbēra kristāmvārdu. Manu­prāt, Džordžs V. Fulbērs būtu tikpat piedienīgs kā jebkurš cits. Tā arī atstāsim. Viņš palūdza, lai Abelārs ņem brāļameitu mācībā.

Abelārs šo iespēju izmantoja gaužām labprāt. Viņš nāca bieži un palika ilgi. Kāda viņa rakstīta vēstule jau pirmajā teikumā liecina, ka šajā draudzīgajā mājā viņš ieradās kā cietsirdīgs ļaundaris, kāds viņš patiesi bija, ar nepārprotamu iepriekšēju nodomu piesmiet nevainīgo meiteni, kas viņam pilnīgi uzticējās. Vēstule skan šādi:

«Es nespēju vien gana nobrīnīties par Fulbēra lētticību; tikpat pārsteigts būtu juties, ja viņš jēriņu būtu pametis izsalkušam vilkam. Mēs ar Eloīzu, izlikdamies, ka kavējam laiku mācībās, pēc sirds patikas nodevāmies mīlas priekiem, un studijas sagādāja mums vientulību, kas tik nepieciešama mīlestībai. Grāmatas gulēja atvērtas mūsu priekšā, bet mēs gan vairāk runājām par mīlestību nekā par filozofiju un daudz biežāk pārmijām skūpstus nekā vārdus.»

Un tā, zobodamies par pagodinošo uzticēšanos, ko viņš savā zemis­kajā raksturā izsmējīgi nosauca par «lētticību», nelietīgais Abelārs paveda tā vīra krustmeitu, kura namā ciemojās. Parīzei tas nepalika apslēpts. To pastāstīja Fulbēram — stāstīja allaž no jauna, bet viņš tam neparko neticēja. Viņš nespēja saprast, kā cilvēks varētu būt tik neģē­līgs, ka pārkāptu svēto viesmīlības likumu, lai izdarītu šādu noziegumu. Bet, kad viņš izdzirda ielaspuikas dziedam kuplejas par Abelāra un Eloīzas mīlestību, viņam viss kļuva skaidrāks par skaidru — mīlasdzies- mas nekādi neiekļaujas retorikas un filozofijas mācību stundās.

Viņš padzina Abelāru no savas mājas. Abelārs slepeni atgriezās un aizveda F.lolzu uz Palē savā dzimtajā pusē Bretaņā. Tur viņai pēc neilga laika piedzima dēls, kuru izcilā skaistuma dēļ nosauca par Astrolabiju Viljamu Dž. Veco Fulbēru meitenes aizbēgšana saniknoja līdz trakumam, un viņš alka atriebes, tomēr nekā neuzsāka, lai nenodarītu sāpes Eloīzai, kuru joprojām no visas sirds mīlēja. Pēdīgi Abelārs piedāvājās Eloīzu apprecēt, bet ar apkaunojošu noteikumu: laulībai jāpaliek slepenībā (viņas godīgais vārds tikpat joprojām paliktu aptraipīts), lai nekaitētu viņa garīdznieka reputācijai. Tādu rīcību no šā nelieša varēja gaidīt. Fulbērs redzēja paveramies iespēju un piekrita. Viņš nolēma pagaidīt, kamēr jaunie būs salaulāti, un tad pievilt tā cilvēka uzticību, kurš pats viņam šo triku bija iemācījis; viņš gribēja atklāt noslēpumu un tādā veidā cik necik saglābt brāļameitas labo slavu. Bet brāļameita viltību nojauta. Sākumā viņa atteicās laulāties, teikdama, ka Fulbērs noslēpumu izpaudīs, lai glābtu viņu; turklāt viņa negribēja būt par nastu mīļotajam, kurš bija tik talantīgs, baudīja pasaulē tādu cieņu un kuru gaidīja tik spoža karjera. Tā bija cēla, pašaizliedzīga mīla, kas pilnā mērā atbilda sirdsšķīstajai Eloīzai. Bet prāta darbs tas nebija.

Viņu beidzot tomēr pierunāja, un civillaulības notika. Bija situsi Fulbēra stunda! Beidzot sadzīs ievainotā sirds; beidzot lepnajam garam vairs nebūs jācieš mokas; varēs atkal droši pacelt pazemoto galvu. Viņš izlika paziņojumus par laulībām visā Parīzē un jau uzgavilēja, ka negods, kas gūlās pār viņa namu, būs izdzēsts. Bet kas to deva! Abelārs noliedza, ka laulības notikušas! Eloīza noliedza! Cilvēki, kas zināja līdzšinējos notikumus, būtu paziņojumiem noticējuši, ja laulības būtu noliedzis tikai Abelārs, bet, ja visvairāk ieinteresētā persona — pati meitene — arī tās noliedza, viņi prata vienīgi pasmieties un ar savu izsmieklu dzina Fulbēru izmisumā.

Nabaga Parīzes katedrāles kanons atkal bija nonācis kaunā un apsmieklā. Zudusi pēdējā cerība vērst par labu ļaunumu, kas bija nodarīts viņa namam. Ko nu? Cilvēka daba brēca pēc atriebības. Un Fulbērs izgudroja, kā atriebties. Vēsturnieks raksta:

«Fulbēra nolīgti ļaundari naktī uzbruka Abelāram un sakropļoja viņu drausmīgā kārtā, ko pat vārdā nevar minēt.»

Es meklēju šo «ļaundaru» pēdējo atdusas vietu un, ja atradīšu, nobirdināšu pāris asaru, nolikšu tur dzīvu ziedu un salmupuķīšu pušķus un pagrābšu riekšavu grants piemiņai: lai cik drausmīgi bijuši noziegumi, ar kuriem šie ļaundari aptraipījuši savu dzīvi, vismaz vienu krietnu darbu viņi paveikuši, kaut arī tas sevišķi stingri nesaskan ar likuma burtu.

Eloīza iestājās klosterī un uz visiem laikiem šķīrās no pasaulīgajiem priekiem. Divpadsmit gadu viņa no Abelāra nesaņēma nekādas vēstis — nedzirdēja pat pieminam viņa vārdu. Viņa kļuva par Aržantei- jas klostera abatesi un dzīvoja pilnīgā nošķirtībā no pasaules. Kādu dienu viņai gadījās redzēt Abelāra rakstītu vēstuli, kurā viņš stāstīja, kas ar viņu noticis. Viņa apraudājās un aizrakstīja viņam. Abelārs atbildēja, dēvēdams viņu par «māsu iekš Kristus». Viņi turpināja sarakstīties — viņa neizmeklētā, patiesas un uzticīgas mīlas diktētā valodā, viņš — ar pieredzējuša retorika saltām, smalki noslīpētām frāzēm. Viņa izlēja sirdi kaislos, neveiklos teikumos; viņš atbildēja ar gatavām esejām, kas bija sadalītas nodaļās un apakšnodaļās, ievadā un iztirzājumā. Viņa bērtin apbēra viņu ar maigākajiem epitetiem, kādus spēj izdomāt mīloša sirds, viņš no savas saltās sirds Ziemeļpola uzrunāja viņu: «Kristus brūtei» Riebīgais neģēlis!

Tā kā viņa savas mūķenes valdīja ar pārāk maigu roku, dažas sāka ļauties pārliekai vaļībai, un Sendenī abats klosteri slēdza. Abelārs tolaik bija Sanžildas de Risa klostera oficiālais priekšnieks un, izdzirdis, ka Eloīza palikusi bez pajumtes, juta krūtīs pamostamies līdzjūtību (brīnums, ka viņam galva nepārsprāga no tik svešādām jūtām), un viņš ievietoja viņu ar visām mūķenēm nelielajā Parakletas kapelā — paša nodibinātajā klosterī. Sākumā viņai bija jāizcieš daudz smagu pārbaudījumu, bet ar savu krietnumu un labo sirdi viņa iemantoja iespaidīgus draugus un ar laiku izveidoja bagātu, ziedošu klosteri. Viņa izpelnījās baznīcas vadošo personu cieņu un mīlestību, un, kaut reti rādījās ļaudīs, ari vienkāršā tauta viņu mīlēja. Viņa cēlās cieņā, slavā un labos darbos tikpat strauji, cik strauji grima Abelārs. Pāvests novērtēja Eloīzas nopelnus tik augstu, ka iecēla viņu par ordeņa priekšnieci. Abelārs, cilvēks ar spožu talantu, neskaitāmu sava laika disputu uzvarētājs, kļuva bailīgs, nedrošs, neticēja vairs saviem spēkiem. Vajadzēja tikai vienas lielas neveiksmes, lai gāztu viņu no izcilā stāvokļa, kas viņam piederēja intelektuālajā elitē, un šo gadī­jumu viņš sagaidīja. Karaļi un augstmaņi viņu pierunāja uzsākt disputu ar ļoti gudro strīdnieku Sv. Bernāru un to satriekt; karaļu un citu ļoti augstu viesu pulkā viņš piecēlās un, kad pretinieks bija beidzis runāt, neveikli nomurmināja dažus ievadvārdus; tad drosme viņu pameta, viņa runas māksla bija zudusi; nenorunājis savu runu, viņš sāka trīcēt un apsēdās — apkaunots, sakauts čempions.