MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Vairāk par šo tematu nerunāšu, lai nepateiktu par vecmeistariem kaut ko tādu, kam labāk palikt nepateiktam.

Mēs, protams, aizbraucām uz Buloņas mežu, šo bezgalīgo parku ar mežiem, ezeriem, ūdenskritumiem un platām avēnijām. Tur braukāja tūkstošiem pajūgu, aina bija pilna dzīvības un prieka. Redzējām ļoti parastus, īrētus ratus, kuros sēdēja tēvs, māte un visas viņu atvases; skaistus, nelielus vaļējus pajūgus, kuros vizinājās slavenas skaistules ar visai apšaubāmu reputāciju; hercogi un hercogienes brauca karietēs ar lepni ģērbtiem sulaiņiem karietes aizmugurē un pa tikpat greznam pavadonim katra sešjūga zirga mugurā; mirguļot mirguļoja livrejas — zilas ar sudrabu, zaļas ar zeltu, rozā ar melnu — dažāda veida un piegriezuma, un man gandrīz pašam iekārojās kļūt par sulaini, lai tiktu pie tik glaunām drēbēm.

Taču tad parādījās ķeizars un atstāja visus ēnā. Viņam pa priekšu jāja miesassargi krāšņos formas tērpos; zirgos, kas vilka viņa karieti (to bija bezmaz vai tūkstotis), sēdēja drosmīga izskata puiši, arī ļoti izskatīgos formas tērpos, bet aiz karietes jāja vēl vesela miesassargu vienība; apkartējie braucēji visi kā viens palocījās, sveicinādami ķeizaru un viņa draugu sultānu; straujā riksī viņi palaida mums garām un pazuda.

Necentīšos attēlot Buloņas mežu. Nespēju. Tas gluži vienkārši nosaucams par skaistu, koptu, bezgalīgu, brīnišķīgu pirmatnību. Bur­vīga vieta. Tagad varētu teikt, ka tas atrodas Parīzē, bet pussatrunējis vecs krusts vienā parka nostūrī liecina, ka neba vienmēr tā bijis. Krusts norāda vietu, kur četrpadsmitajā gadsimtā tika iedzīts slazdā un nogalināts visā toreizējā pasaulē pazīstams trubadūrs.* Pagājušajā pavasarī šajā parkā viens puisis ar neizrunājamu uzvārdu* mēģināja nošaut Krievijas caru. Lode ietriecās kokā. Fergusons mums parādīja šo vietu. Pie mums Amerikā tik interesants koks būtu itin drīz nocirsts un pēc pieciem gadiem pilnīgi aizmirsts, bet šeit to kopj kā dārgumu. Gidi to rādīs tūristiem turpmākos astoņsimt gadus, un, kad šis koks satrupēs un nogāzīsies, tā vietā iestādīs jaunu un turpinās tādā pašā garā.

Viena no jaukākajām vietām, ko apmeklējām, bija Perlašēza kapsē­ta, Francijas nacionālie kapi, tās dižāko un labāko bērnu atdusas vieta, pēdējā miera tversme desmitiem slavenu vīru un sieviešu, kas gan piedzimuši bez tituliem, bet slavu iemantojuši paši ar savu darbu un ģe­nialitāti. Tā ir svētsvinības apdvesta pilsēta ar līkloču ielām, miniatū­riem marmora tempļiem un nelaiķu piemiņai celtām kapličām, kas bal­tas mirgo starp lapu biezokņiem un puķēm. Ne katra pilsēta ir tik labi apdzīvota kā šī, ne katrai ir tik liela platība kā šai, mūra žoga iejoztajai. Nav daudz piļu citās pilsētās, kas varētu sacensties ar šīm arhitektūrā, mākslinieciskajā vērtībā, būvmateriālā, grācijā un skaistumā.

Mēs iegriezāmies senatnīgajā Sendenī kapelā, kur trīsdesmit paaudžu karaļu un karalieņu marmora atveidi redzami visā augumā, un tas bija neparasts, satriecošs pārdzīvojums; dīvainās bruņas, senlaicī­gie tērpi, rimtās sejas, nepārprotami lūgsnā saliktas rokas — plauksta pret plaukstu; no tā visa dvesmoja sirma senatne. Likās gaužām ērmoti stāvēt itin kā aci pret aci ar veco Dagobēru I, Klovisu* un Kārli Lielo, ar dižajiem teiksmu varoņiem, ar tūkstoš gadu vecajām ēnām un mītieml Pieskāros ar pirkstu viņu putekļiem klātajām sejām, bet Dagobērs bija vēl beigtāks nekā tie sešpadsmit gadsimti, kas pēc viņa aizritējuši, Kloviss dusēja mierīgi pēc saviem pūliņiem Kristus labā, bet vecais Kārlis Lielais vēl joprojām sapņoja par saviem paladīniem, par asiņaino Ronsevālu* un nelikās gar mani ne zinis.

Perlašēzas iemītnieku dižie vārdi arī rada iespaidu, tomēr pavisam citādu. Visu laiku jādomā par to, ka šī ir svēta atdusas vieta vēl cildenākiem karaļiem — sirds un prāta karaļiem. Katru cilvēka domas lidojumu, katru cēlu cilvēka gara izpausmi pārstāv kāds slavens vārds. Kāds šeit dīvains sajaukums. Te atdusas Davū un Masena, kas spoži pastāvējuši traģēdijā, ko sauc par karu, un arī Rašele, kas iemantojusi tikpat lielu slavu traģēdijās uz skatuves. Miera vietu te atradis abats Sikārs — pirmais lielais kurlmēmo skolotājs, cilvēks, kura sirds piede­rēja visiem nelaimīgajiem un kurš ziedoja savu mūžu, lai tiem palīdzētu; turpat netālu guļ maršals Neijs, kura straujā daba pazina tikai vienu mūziku — tauri, kas sauca pie ieročiem. Cilvēks, kurš izgudroja apgaismošanu ar gāzi, un otrs labdaris*, kas iemācīja audzēt un kopt kartupeļus, tā paglābdams no badanāves miljoniem savu tautiešu, guļ līdzās princim Maserāno un trimdā izdzītām valdniecēm un prinčiem no tālās Indijas. Ķīmiķis Gejs-Lisaks, astronoms Laplass, ķirurgs Larrejs, advokāts de Sezs ir šeit, un kopā ar viņiem — Talmā, Bellīni, Rubini, de Balzaks, Bomaršē, Beranžē, Moljērs un Lafontēns, un desmitiem citu cilvēku, kuru vārds un dižie darbi zināmi pat vistālākajos civilizācijas nostūros, gluži tāpat kā to karaļu un augst­maņu darbi, kuru pīšļi dus Sendenī marmora velvēs.

Taču Perlašēzas tūkstošiem mieravietu vidū ir viens kaps, kuram garām paiet nespēj neviens vīrietis, neviena sieviete, neviens puisis, neviena meitene. Par šiem nelaiķiem kaut ko ir dzirdējis katrs apmeklētājs un saprot, ka viņu piemiņa jāgodina, taču no desmitiem tūkstošu tikai retais skaidri zina šā kapa izcelsmi un tajā guldīto cilvēku skumjo dzīves stāstu. Šis ir Abelāra un Eloīzas kaps — kaps, par kuru septiņos gadsimtos ir vairāk runāts, vairāk rakstīts, vairāk raudāts, kurš plašāk pazīstams, godināts un apdziedāts nekā jebkurš cits kaps kristīgajā pasaulē, izņemot Pestītāja kapu. Apmeklētāji pie kopiņas kavējas apcerē; jaunieši allaž aiznes no turienes kādu suvenīru; visi mīlā vīlušies Parīzes jaunieši un meičas atnāk šurp izraudāties, kad sirds pilna; jā, daudzi nelaimīgi mīlnieki brauc uz šo templi svētceļo­jumā no tālīnām provincēm, lai raudātu, gaustos un grieztu zobus par savu bēdu likteni, un, noliekot uz kapa salmupuķītes un plaukstošus pumpurus, izlūgtos svētību no tā iemītnieku gaišajām ēnām.

Lai jūs turp aizietu kad aiziedami, jūs pie šā kapa atradīsiet kādu šņukstam. Lai jūs turp aizietu kad aiziedami, vienmēr redzēsiet kapu uzpostu ar salmupuķītēm un ziedu pušķiem. Turp aizgājuši, jūs redzēsiet, ka no Marseļas atvesta kaudze grants, lai atjaunotu zudušos zvirgzdus un oļus, ko aiznes līdzi relikvijas kārojošie vandaļi, kam nav veicies mīlestībā.

Bet kam tad īsti ir zināms Abelāra un Eloīzas dzīvesstāsts? Ļoti ne­daudziem. Visi gaužām labi pazīst abus vārdus, un tas arī ir viss. Ar bez­galīgām grūtībām man izdevās šo stāstu uzzināt, un es gribu to šeit at­stāstīt; daļēji tādēļ, lai sniegtu lasītāju pulkam godīgu informāciju, da­ļēji tādēļ, lai pierādītu tam pašam lasītāju pulkam, ka viņi gluži bez vajadzības veltījuši tam daudz maigu jūtu, kas lieti būtu noderējušas citur.

Elolza piedzima pirms septiņsimt sešdesmit sešiem gadiem. Droši vien viņai bija ari vecāki. Kas to lai tagad vairs sazina! Viņa dzīvoja pie sava tēvoča Fulbēra, Parīzes katedrāles kanona. Es nezinu, kas ir katedrāles kanons, bet tas nu viņš bija. Droši vien tikai tāda viegla kalnu haubice, jo smagās artilērijas viņiem tajā laikā nebija. Pietiksim ar to, ka Eloīza dzīvoja pie sava lielgabaltēvoča un bija laimīga. Lielāko daļu bērnības viņa bija pavadījusi Aržanteijas klosterī — nekad senāk nebiju nekā par Aržanteiju dzirdējis, taču jāpieņem, ka tāda vieta kaut kur patiesi atrodama. Vēlāk viņa pārcēlās pie tēvoča, tā vecā lielgabala vai lielgabala dēla, lai nu bija kā būdams, un tas viņu iemācīja rakstīt un runāt latīniski, jo tajos laikos latīņu valoda tika lietota gan literatūrā, gan smalkā sabiedrībā pat runāšanai.