MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Abduls-Azizs, Turcijas sultāns, Otomanu impērijas valdnieks! Dzi­mis tronim, taču ir gandrīz tikpat nespēcīgs, muļķīgs un neizglītots kā pēdīgais no viņa vergiem; milzīgas monarhijas galva, tomēr kā marionete atkarīgs no sava premjerministra un paklausīgs bērns savai tirāniska rakstura mātei; vīrs, kas sēž tronī un, tikai ar pirkstu pamājot, diriģē flotes un armijas, un tomēr tikai guļ un guļ, ēd un ēd, un kavē laiku ar savām astoņsimt konkubīnēm, bet, ja kādreiz ir atēdies, atgulējies, apnicis rotaļu un sasparojas pārņemt valdības grožus savās rokās, piedraudot tiešām kļūt par sultānu, modrais Fuads-pašā viņu savaldzina ar kādas jaunas, skaistas pils plānu vai ar jaunu kuģi — savaldzina ar jaunu rotaļlietu, gluži kā kuru katru niķīgu bērnu; tas ir cilvēks, kurš redz, ka nežēlīgi nodokļu ievācēji aplaupa un izspiež viņa tautu, taču nepakustina ne pirkstu, lai to novērstu; cilvēks, kas tic gnomiem un ļauniem gariem, un «Tūkstots un vienas nakts» mežonīgajām pasakām, bet neliekas ne zinis par mūsdienu varenajiem burvjiem un mulst no viņu mistiskajiem dzelzceļiem, tvaikoņiem un telegrāfiem; cilvēks, kas labprāt iznīcinātu visu, ko Ēģiptē radījis dižais Muhameds Ali,* un labāk grib viņu pilnīgi aizmirst, nevis no viņa mācīties; cilvēks, kura lielā impērija ir kauna traips zemes virsū, kur valda drausmīga gara tumsība, noziegums un zvēriskums un kur viņš nosnauduļos sava necienīgā mūža nolemtās dienas, tad aizies pīšļu un tārpu valstībā, itin neko neuzlabojis!

Napoleons desmit gados tā pacēlis Francijas ekonomisko labklājību, ka tas gandrīz nav sausos skaitļos aprēķināms. Viņš tikpat kā no jauna uzcēlis Parīzi un arī citas pilsētas visā valstī. Viņš nolemj iznīcībai veselu ielu, aprēķina izdevumus un uzceļ jaunus, lieliskus namus. Spekulanti steidzas sapirkties gruntsgabalus, lai tos pārdotu, bet valdība priekšroku dod agrākajam īpašniekam par stingri noteiktu cenu, pirms spekulants drīkst uzprasīt augstāku. Taču pats galvenais ir tas, ka ķeizars vienīgais kontrolē Francijas impērijas dzīvi, dod valstij samērā ciešamu brīvību — tiem, kas nemēģina jaukties valdības darīša­nās. Neviena zeme nespēj garantēt lielāku dzīvības un mantas drošību kā Francija, un cilvēkam dotas visas brīvības, bet nav atļauts jaukties citam cita dzīvē un citam citu apgrūtināt.

Runājot par sultānu, jāteic, ka vajadzētu tikai, vienalga kur, izlikt slazdus, un tajos ik nakti varētu noķert vismaz duci spējīgāku cilvēku nekā viņš.

Iegrandījās mūzika, un spožais avantūrists Napoleons III, enerģijas, neatlaidības un uzņēmības ģēnijs, un vārgulīgais Abduls-Azizs, tumso­nības, māņticības un laiskuma ģēnijs, gatavojās dot komandu: «So-ļos, marš!»

Noskatījāmies lielisko parādi, redzējām veco Krimas kara varoni Kanrobēru ar baltajām ūsām, Francijas maršalu, īsi sakot, noskatījā­mies itin visu un tad apmierināti devāmies uz mājām.

Aizgājām apskatīt Parīzes Dievmātes katedrāli. Bijām par to dzirdējuši. Dažkārt jūtos pārsteigts, iedomājoties, cik daudz mēs zinām un cik izglītoti esam. Pazinām nobrūnējušo veco celtni pirmajā acu uzmetienā; tā bija gluži tāda kā attēlos redzētā. Stāvējām pa gabaliņu, ik pa brīdim mainot novērošanas vietu, ilgi raudzījāmies uz tās cēlajiem, četrstūrainajiem torņiem, bagātīgo fasādi, kas no vienas vietas izrotāta ar sakropļotiem akmens svētajiem, kuri gadu simteņiem rāmi raugās lejup no savām augstajām stāvvietām. Zem viņiem senajās bruņniecības un romantisma dienās stāvēja Jeruzalemes patriarhs un pirms vairāk nekā sešsimt gadiem sauca uz trešo Krustakaru gājienu; un kopš tiem laikiem svēto tēli tur stāv un rimti noraugās vissatricinošā- kajās ainās, visgrandiozākajās izrādēs, visneparastākajos notikumos, kas gan cirtuši Parīzei sāpju brūces, gan to ielīksmojuši. Šie apdrupu- šie vecie zēni ar aplauztajiem deguniem pieredzējuši ne vienu vien krustnešu pulku atgriežamies no Svētās zemes; viņi dzirdēja zvanus katedrāles tornī pieteicam Bērtuļa nakts slaktiņu un pieredzēja asinsdarbus, kas pēc tam sekoja; vēlāk viņi piedzīvoja trakojam teroru, revolūcijas asiņainās dienas, karaļa gāšanu, divu Napoleonu kronē­šanu, mazā prinča kristības, tā paša, kurš šodien valda Tilērijā, un varbūt tie stāvēs tur augšā pietiekami ilgi, lai redzētu, kā vēsture aizmēž Napoleona dinastiju un uz tās drupām uzvijas lielas republikas karogi. Man gribētos, kaut šie senie akmens tēli prastu runāt. Tie gan zinātu pastāstīt teiksmu, ko ir vērts paklausīties.

Stāsta, ka tur, kur tagad paceļas Dievmātes katedrāle, stāvējis pagānu templis — senajās romiešu dienās pirms astoņpadsmit vai divdesmit gadsimtiem. Parīzē vēl šobaltdien saglabājušās relikvijas no šiem laikiem; kristiešu baznīca uzcelta vecā tempļa vietā ap 300. gadu A. D.; nākamā —500. gadā A. D., un pašreizējās katedrāles pamatak­meņi likti aptuveni 1100. gadā. Varētu domāt, ka ap šo laiku būvvieta jau bija krietni svētuma piesūkusies. Viena no šīs senās celtnes kapelām neviļus liek atcerēties seno laiku dīvainās parašas. To uzcēla Žans Bezbailīgais 1 *, Burgundijas hercogs, lai nomierinātu savu sirdsap­ziņu, jo bija nodevīgi noslepkavojis Orleānas hercogu. Ak, vai! Sen aizmirsti tie labie laiki, kad slepkava varēja izdzēst traipu, kas klāja viņa vārdu, remdināt sirdi un gulēt mierīgi, ja atveda ķieģeļus un javu un piebūvēja baznīcai kādu papildtelpu.

Lielo rietumu frontālu divās daļās pāršķir četrstūrainie pīlāri. 1852. gadā, skanot pateicības lūgsnām par prezidenta varas atjaunošanu*, novāca centrālo pīlāru. Taču drīz vien radās iespēja šo pīlāru atjaunot un iebūvēt no jauna. Tas arī tika izdarīts.

Pāris stundu mēs klīdām pa augstajām velvju ejām, aplūkodami krāšņās logu vitrāžas ar ziliem, dzelteniem un koši sarkaniem mocek­ļiem un svētajiem, un centāmies apbrīnot neskaitāmās lielās gleznas kapelās; tad mūs aizveda uz ģērbkambari un parādīja ārkārtīgi grezno tērpu, kas bija mugurā pāvestam, kad viņš kronēja Napoleonu I; parādīja arī vai veselu vagona kravu zelta un sudraba atribūtu, ko lieto lielajos baznīcas svētkos un procesijās; dažas naglas no Krusta un arī paša Krusta šķēpelīti, un daļu Kristus ērkšķu kroņa. Mēs jau bijām redzējuši krietnu pagali no šā Krusta Azoru salās, bet naglu gan tur nebija. Mums parādīja arī asiņaino tērpu, kas bija mugurā Parīzes arhibīskapam, kurš, nebīdamies sacēlušos naida, pats visā savā svaidī­tajā godībā uzkāpa barikādēs ar olīvzaru rokā un aicināja izbeigt asinsizliešanu. Par šo cēlo rīcību viņš samaksāja ar dzīvību. Viņu nošāva. Mums parādīja viņa pēcnāves masku, lodi, kas viņu nogalināja, un divus mugurkaula skriemeļus, kuros tā bija iestrēgusi. Šejieniešiem ir mazliet savāda gaume relikviju izvēlē. Fergusons mums pastāstīja, ka sudraba krusts, ko drosmīgais arhibīskaps valkājis aizbāztu aiz jostas, izrauts un iemests Sēnā, kur dūņās nogulējis piecpadsmit gadu. Taču tad vienam garīdzniekam parādījies eņģelis un pamācījis, kur jānirst pēc krusta; garīdznieks ieniris un tiešām atradis krustu, un tagad tas izlikts Dievmātes katedrālē apskatei ikvienam, kurš interesē­jas par priekšmetiem, kas liecina par pārdabisku spēku iejaukšanos.