MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Nākamajā rītā mēs pulksten desmitos bijām piecēlušies un apģērbu­šies. Aizgājām pie viesnīcas commissionaire'— nezinu, ko nozīmē commissionaire, bet tas bija vīrs, pie kura mēs aizgājām un teicām, ka mums vajadzīgs gids. Viņš sacīja, ka lielā Vispasaules izstāde atvilinā­jusi uz Parīzi tik daudz angļu un amerikāņu, ka gandrīz neesot iespējams sameklēt labu gidu, kas jau nebūtu aizņemts. Viņš paskaid­roja, ka parasti viņa rīcībā esot pāris duču gidu, bet pašlaik tikai trīs. Viņš tos ataicināja. Viens izskatījās kā īsts pirāts, un no tā mēs tūliņ atteicāmies. Nākamais tik muļķīgi centās precīzi izrunāt vārdus, ka mūs pilnīgi apmulsināja un sacīja:

Viņš būtu darījis prātīgi, šajā vietā runu pārtraukdams, jo tik daudz bija iemācījies no galvas un noskaitīja to diezgan nekļūdīgi. Tacu lielība pavedināja viņu ielaisties neizpētītās angļu valodas dzīlēs, un šis pārdrošais eksperiments viņu pazudināja. Desmit sekunžu laikā viņš bija tā sapinies sakropļotu darbības vārdu un noasiņojušu izteicienu mudžeklī, ka pat visģeniālākais cilvēks nebūtu spējis ar godu viņu no turienes izpestīt. Pārlieku skaidri bija redzams, ka viņa «englezī runa» nav tik «pairfaitma», kā viņš apgalvoja.

Trešais mūs iekaroja. Viņš bija ģērbies vienkārši, bet ļoti kārtīgi. Galvā viņam bija zīda gardibene, gan paveca, tomēr rūpīgi nospodri­nāta. Krietni apvalkātie glazē cimdi bija labi sakopti, bez tam viņam bija viegls niedru spieķītis ar sievietes kājiņas veidā izlocītu rokturi — no tīra ziloņkaula. Viņš gāja viegli un graciozi kā kaķis, kad tam jāšķērso dubļaina iela; viņa valoda — ai, cik lielpilsētnieciska!— bija rāma, neuzmācīga un apvaldīta, pilna dziļas pašcieņas. Viņš runāja klusi un piesardzīgi; gatavodamies izteikt kaut ko pats uz savu atbildību vai kaut ko ierosināt, viņš, spieķīša rokturi apcerīgi pie zobiem piespiedis, katru vārdu vispirms izsvēra drahmās un skrupulos. Viņa iepazīšanās runa bija nevainojama. Tā bija nevainojama kon­strukcijā, frazeoloģijā, gramatikā, intonācijā un izrunā — viss godam. Vēlāk viņš runāja maz un piesardzīgi. Mēs bijām apburti. Vairāk nekā apburti -— bijām pār mēru priecīgi. Nolīgām viņu, ne mirkli nevilcino­ties. Mēs ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par atlīdzību. Šis cilvēks, kaut arī mūsu kalps, mūsu sulainis, pat mūsu vergs, tomēr bija džentlmenis, to skaidri redzējām uzreiz, turpretī no abiem pirmajiem viens bija neaptēsts un neveikls, bet otrs — jau no dzimšanas gatavais pirāts. Apvaicājāmies, kā mūsu Piektdieni sauc. Viņš izvilka no kabatas portfelīša sniegbaltu kartīti un, dziļi paklanīdamies, pasniedza to mums.

A. Bilfingers Gids pa Parīzi, Franciju, Vāciju, Spāniju utt., utt. Grand Hotel du Louvre

— Bilfingers! O, pieturiet mani, es krītu!— Dens iesaucās (sāņus). Arī man šis derdzīgais uzvārds griezās ausīs. Vairums cilvēku spēj piedot seju, kas sākumā šķiet netīkama, bet vēlāk pat iepatīkas, taču, man šķiet, tikai retais spēj viegli samierināties ar pretīgu uzvārdu. Man jau bezmaz kļuva žēl, ka bijām nolīguši cilvēku, kam tik neciešams uzvārds. Bet ko nu vairs! Mūs urdīja nepacietība drīzāk doties ceļā. Bilfingers izgāja ārā pasaukt ormani, un tad ierunājās dakteris:

— Lai jau gids iet tai pašā rēķinā, kur frizētava, biljards, istaba bez gāzes gaismas un varbūt vēl šādi tādi citi romantiski Parīzes sīkumi. Es cerēju uz gidu, kuram vārdā būtu Anrī de Montmorensijs vai Armāns de la Šartrēzs, vai tamlīdzīgi, kas varen skaisti izklausītos vēstulēs, ko sūtām uz mājām saviem provinciāļiem, bet iedomāties francūzi, kuru sauc Bilfingers! Ol Nu, zināt, tas ir absurds! Tas nekam neder. Mēs nevaram viņu saukt par Bilfingeru. Nelabi metas. Pārdēvēsim viņu. Kādu vārdu labāk dot? Alekss di Kolēnkūrs?

— Alfonss Anrī Gustavs d'Otvils,— es ieminējos.

— Sauksim viņu par Fergusonu,— noteica Dens.

Tas skanēja praktiski — neromantiski, bet saprātīgi. Bez liekām runām mēs noliedzām Bilfingeru kā Bilfingeru un nokristījām viņu par Fergusonu.

Piebrauca pajūgs — vaļēja četrvietīga kariete. Fergusons uzrāpās augšā pie kučiera, un mēs devāmies brokastīs. Misters Fergusons, kā pieklājas, stāvēja mums līdzās, lai nodotu mūsu pasūtījumus un atbildētu uz jautājumiem. Pēc brītiņa viņš, šis slīpētais avantūrists, it kā starp citu, piebilda, ka aiziešot pabrokastot, līdzko mēs būšot beiguši. Mēs zinājām, ka bez viņa esam pazuduši, taču negribējām kavēties un gaidīt. Palūdzām viņu apsēsties un paēst kopā ar mums. Viņš, vairākkārt paklanīdamies, lūdza, lai viņu aizbildinot, teikdams, ka tas neklājoties; viņš apsēdīšoties pie cita galdiņa. Mēs viņu ar kategorisku pavēli apsēdinājām pie savējā.

Tā beidzās pirmā mācību stunda. Mēs pieļāvām kļūdu.

Kopš šā brīža un visu pārējo laiku viņš nemitīgi bija izsalcis; nemitīgi viņam slāpa. Viņš ieradās agri, palika vēlu; viņš nespēja paiet garām nevienam restorānam; ar kārīgiem skatieniem viņš kavējās pie katras vīntirgotavas. Rosinājumi apstāties, lai uzkostu un iedzertu, bez mitas bira no viņa mutes. Mēs darījām visu, ko spējām, lai uzpildītu viņu divām nedēļām uz priekšu, bet tas bija aplam. Viņa spēkos nebija uzņemt visu barību, ko prasīja viņa pārcilvēciskā ēstgriba.

Viņam piemita vēl viena «neatbilstība». Viņš nemitīgi vēlējās, lai mēs kaut ko pērkam. Ar viscaurredzamākajiem ieganstiem viņš mūs vilināja kreklu veikalos, apavu veikalos, drēbnieku darbnīcās, cimdu veikalos — īsi sakot, katrā vietā zem plašās debess velves, kur vien varēja cerēt, ka mēs kaut ko nopirksim. Ikviens būtu uzreiz sapratis, ka veikalu īpašnieki maksāja viņam zināmu procentu no pārdotajām precēm, bet mēs savā svētajā vientiesībā nemodām nenieka, līdz viņa uzvedība pārāk sāka durties acīs. Gadījās Denam kādu dienu ieminē­ties, ka viņš gribētu nopirkt divus vai trīs zīda auduma gabalus dāvanām. Vienā mirklī viņam liptin pielipa Fergusona badīgais skatiens. Pēc divdesmit minūtēm pajūgs apstājās.

— Kas te ir?

— Šis ir smalkākais zīda magasin Parīzē — visslavenākais.

— Kādēļ likāt braukt šurp? Mēs gribējām, lai jūs aizvedat mūs uz Luvras pili.

— Es domāju, šis kungs teica, ka vēloties nopirkt zīda audumu.

— Nav nekādas vajadzības, lai jūs «domātu» mūsu vietā, Ferguson. Mēs nevēlamies jūs pārāk nopūlēt. Esam gatavi paši uzņemties daļu dienišķo rūpju nastas. Centīsimies paši «domāt», cik būs nepieciešams. Braucam tālāk!— To visu noskaitīja dakteris.

Pēc piecpadsmit minūtēm pajūgs atkal apstājās — šoreiz pie cita zīda audumu veikala. Dakteris sacīja:

— O, Luvras pils — skaista, ļoti skaista celtne! Vai ķeizars Napo­leons tagad dzīvo šeit, Ferguson?

— Ai, dakter, jūs jokojat; šī nav pils; uz pili brauksim tūliņ no šejienes. Bet, tā kā gadījās akurāt braukt garām šim veikalam, kur ir tik daudz brīnum skaistu zīda audumu . ..

— A! Skaidrs, skaidrs. Man likās, es jums pateicu, ka mēs nevēla­mies šodien pirkt zīda audumus, bet savā izklaidībā laikam būšu piemirsis. Bez tam taisījos jums teikt, ka gribam braukt tiešā ceļā uz Luvru, taču arī to būšu piemirsis. Lai nu būtu kā būdams, tagad braucam turp. Piedodiet manu aizmāršību, Ferguson! Braucam!