MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Kameru sienu biezums pielīdzināms dažas labas guļamistabas platu­mam pie mums mājās, proti, tas ir piecpadsmit pēdu. Redzējām drūmās, miklās kameras, kurās ieslodzījumu pavadīja divi Dimā personāži —«Grāfa Montē Kristo» varoņi. Šeit drosmīgais abats rakstīja grāmatu pats ar savām asinīm, par rakstāmspalvu izmanto­dams dzelzs stīpas drumslu un gaismu iegūdams, dedzinot ēdienam nosmeltos taukos samērcētu drānas strēmeli; pēc tam viņš ar trūcīgu pašdarinātu dzelzs šķembu izurbās cauri biezajai sienai un atbrīvoja Dantesu no važām. Cik žēl, ka tik ilgu nedēļu pūliņi galu galā izrādījās veltīgi!

Mums parādīja pretīgo kameru, kur neilgu laiku pavadīja slavenā «Dzelzs Maska»— cietsirdīgā Francijas karaļa nelaimīgais brālis, pirms viņa dzīves neatminēto mīklu uz laiku laikiem noslēpa Sv. Margaritas cietokšņa kazemāti. Šī vieta mums nepavisam nebūtu likusies tik interesanta, ja mēs būtu skaidri zinājuši, kas bija Dzelzs Maska, kāds bijis šā cilvēka mūža gājums un kādēļ viņš tika nosodīts šādā ļoti neparastā veidā. Noslēpums! Tas radīja īsto burvību. Mute, kam laupīta valoda, maskā ieslodzītie vaibsti, vārdos neizteikto sāpju plosītā sirds, krūtis, ko spieda smagais noslēpums. Tas viss bija šeit. Šīs mikluma piesūkušās sienas pazinušas cilvēku, kura ciešanu stāsts palicis uz mūžiem aizzieģelēta grāmata! Tas padarīja šo vietu tik aizraujoši interesantu.

Mēs nobraucām piecsimt jūdžu cauri pašai Francijas sirdij. Cik apburoša ir šī zeme! Kāds nebeidzams dārzs! Šos jūdzēm plašos, zaļos maurus droši vien katru dienu slauka, sukā un laista, bet zāli apcērp frizieris. Dzīvžogus noteikti plāno, mēri un pastāvīgā simetrijā uztur visarhitektoniskākais dārznieks. Garās, taisnās stalto papeļu rindas, kas jauko ainavu sadala precīzos četrstūros kā šaha galdiņu, katrā ziņā nomērītas ar auklu un svērteni, bet koku vienādais augstums noregu­lēts ar līmeņrādi. Skaidrs, ka skaistās, baltās, gludās šosejas diendienā tiek nolīdzinātas un ar smilšpapīru pulētas. Kā gan citādi būtu iespējams tās padarīt tik neticami simetriskas, spodras un kārtīgas? Tas ir brīnišķīgi. Nekur neviena neizskatīga mūra, neviena žoga. Nekur nekādu netīrumu, puvekļu vai gružu — nekā tāda, kas kaut vai netieši norādītu uz nekārtību, nekā, kas ļautu domāt par nevīžību. Viss ir kārtīgs un skaists — viss priecē acis.

Uz īsu brīdi redzējām Ronu, kas vijās starp zāļainajiem krastiem; piemīlīgas, puķēs un zaļumos ieslīgušas lauku mājas; savdabīgos ciemos sarkaniem dakstiņiem apjumtas ēkas, kuru vidū paceļas apsūnojušas viduslaiku katedrāles; mežiem apauguši pakalni ar efeju apvītiem feodāļu piļu torņiem un tornīšiem, kas slienas ārā no lapotņu zaļuma; mums likās, ka uz mirkli ielūkojamies paradīzē vai kādā teiksmainā laumu valstībā.

Tagad mēs sapratām, ko domājis dzejnieks, teikdams:

— šie zaļie tīrumi un vīna lauki saulē, tavs piemīlīgais vaigs, ai Francijai

Tā tiešām ir piemīlīga zeme. Nav iespējams ar citiem vārdiem to raksturot vēl trāpīgāk. Stāsta, ka franču valodā neesot vārda, lai apzīmētu «mājas», taču jāteic — ja viņiem ir pats objekts, turklāt tik pievilcīgs, tad kaut kā var iztikt arī bez vārda. Tālab neizplūdīsim pārliecīgā līdzjūtībā pret frančiem, kam nav «māju». Esmu ievērojis, ka ārzemēs dzīvojošie franči nekad nebeidz sapņot par atgriešanos Francijā. Tagad tas mani vairs nepārsteidz.

Par franču dzelzceļa vagoniem gan nespējam jūsmot. Mēs nopir­kām biļetes pirmajā klasē ne tādēļ, ka būtu gribējuši pievērst sev uzmanību, darīdami to, ko Eiropā nav pieņemts darīt, bet vienīgi tādēļ, ka cerējām tādā veidā saīsināt ceļu. Braukt ar vilcienu nav patīkami nevienā zemē. Tas ir drausmīgi vienmuļi. Ceļot pasta ratos ir daudz jaukāk. Reiz es pasta ratos šķērsoju Rietumu līdzenumus, tuksnešus un kalnus no Misūri līdz Kalifornijai, un kopš tā laika šis brīnišķīgais brīvdienu brauciens man ir vienīgā mēraukla visām ekskursijām. Divtūkstoš jūdžu nemitīgas kustības, kratīšanās un ratu rīboņas augu dienu, augu nakti, un neviena garlaicīga mirkļa, nevienas neinteresan­tas minūtes! Pirmās septiņsimt jūdzes ved pa līdzenumu, zāles paklājs zaļāks, mīkstāks un gludāks par ūdens spoguli un izgleznots ar rakstiem, kas atbilst tā bezgalīgajam plašumam, proti, ar mākoņu ēnām. Visu laiku acīs vasaras ainavas, tikai vasaras ainavas, kas uz to vien aicina kā izstiepties garšļaukus uz pasta maisiem, ļauties tīkamajam vējiņam un uzpīpēt miera pīpi — kādu gan citādu, ja apkārt ir tikai miers un līksme? Dzestrajos rītos, tūliņ pēc saullēkta gribējās veselu pilsētas dzirnās maltu un sviedrētu mūžu atdot par iespēju sēdēt uz bukas blakus pasta vedējam un noskatīties, kā seši mustangi drāžas uz priekšu, kad nošmīkst pātaga, kas īstenībā tiem nekad nepieskaras; raudzīties uz zilajām tālēm pasaulē, kuras vienīgie valdnieki esam mēs; ar kailu galvu šķelt vēju un just rāmo pulsu uzsitām arvien straujāk reizē ar ātrumu, kas grib līdzināties neapturamai taifūna brāzmai! Pēc tam tūkstoš trīssimt jūdžu tuksnesīga klajuma; bezgalīgas, mulsinošas perspektīvas; fantastiskas iedomu pilsētas, katedrāles ar smailiem torņiem, mūžīgo klinšu uzburti vareni cietokšņi rietošās saules sarkan- zeltainajā mirdzumā; miglas vainagos tītas virsotnes un mūžīgie sniegi reibinošā augstumā, kur pērkons un zibeņi dārd un šķīst un aukas lieliskā spēkā trako mums pie kājām, bet vētras mākoņi sviež savus karogus mums tieši sejā!

Es aizmirsos. Pašreiz esmu elegantajā Francijā un nebrāžos pa lielo Dienvidu Pāreju un Vējupes Kalniem cauri antilopju, bizonu un izkrāsotu, uz kara takas izgājušu indiāņu bariem. Nebūs lāgā, ja es noniecinādams sākšu salīdzināt garlaicīgu braukšanu vilcienā ar karalisko tās vasaras lidojumu pāri kontinentam pasta ratos. Sākumā gribēju vienīgi pateikt, ka ceļošana vilcienā ir vienmuļa un nogurdi­noša, un tāda tā tiešām ir, bet šai sakarā es domāju tieši par vienu noteiktu piecdesmit stundu ilgu svētceļojumu no Ņujorkas līdz Santlu- isai. Mūsu ceļojums cauri Francijai īstenībā nebija vienmuļš, jo visas ainavas un piedzīvojumi bija jauni un neparasti; tomēr tajā bija, kā izteicās Dens, dažas «neatbilstības».

Vagoni sadalīti kupejās, katrā ir vieta astoņiem cilvēkiem. Kupeja savukārt pārdalīta vidū, tā ka katrā pusē ciešami var novietoties četri cilvēki. Tie sēž cits citam pretim. Sēdekļu dīvāni ir labi polsterēti un ļoti ērti; ja vēlaties, varat smēķēt; apnicīgu ņurdētāju nav; tāpat nav arī jāpacieš liels daudzums netīkamu ceļabiedru. Tiktāl būtu labi. Bet, tikko vilciens sāk kustēt, konduktors jūs ieslēdz; dzeramā ūdens vagonā nav; nav ari apsildes aparāta, kad jābrauc naktī; ja kupejā iekāpj piedzēries dauzoņa, nav iespējams aiziet apsēsties kādas divdesmit vietas tālāk vai pāriet uz citu vagonu; taču visļaunāk ir tad, ja esat noguris un gribat pagulēt, jāpaliek vien savā vietā un tāpat sēdus ar pievilktām kājām jānosnaužas; tās ir briesmīgas mokas, un nākamajā dienā jūs esat salauzts un šļaugans, jo visā Francijā neatradīsiet cilvēciskas žēlsirdības un labestības dārgāko lolojumu — guļamvagonu. Amerikāņu sistēma man patīk labāk. Tai nav tik daudz sāpīgu «neatbilstību».