MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Klausies, vecais muļķi, stumies uz piestātni! Tā ir tā vieta, kur mums jātiek!

Mēs rāmi aizrādījām Denam, ka nav nekādas jēgas ar šo ārzem­nieku sarunāties angliski, lai Dens tomēr ļauj mums visu nokārtot franču valodā un neierāda svešzemniekam, cik mēs esam ne­kulturāli.

— Lūdzu, turpiniet, turpiniet vien,— viņš atteica,— tā ir jūsu darīšana. Negribu iejaukties. Tikai — ja jūs vēl ilgi runāsiet savā franču mēlē, viņš nemūžam neuzzinās, kurp mēs vēlamies nokļūt. Tādas ir manas domas.

Par šo piezīmi mēs viņu bargi norājām un piebildām, ka vēl nekad neesam redzējuši muļķi, kurš piedevām nebūtu iedomīgs. Francūzis atkal ierunājās, un dakteris teica:

— Nu redzi, Den, viņš saka, ka taisoties aller uz douane. Tas nozīmē, ka viņš mūs aizvedīs uz viesnīcu. Bet, zināms — mēs jau nesaprotam franciski.

Tas bija belziens pa žokli, kā teiktu Džeks. Tas apklusināja visas mūsu neapmierinātā biedra kritiskās piezīmes. Izlavierējām starp veselu flotili varenu tvaikoņu un pēdīgi piestūrējām akmenī izmūrētai piestātnei pie kaut kādas valdības ēkas. Nebija grūti saprast, ka douane nozīmē muitnīcu, nevis viesnīcu. Taču par to neviens neieminējās. Apburošā franču laipnībā muitnieki tikai pavēra un tūliņ atkal aizvēra mūsu somas, nemaz nepārbaudīja mūsu pases un palaida mūs, lai ejam savu ceļu. Apstājāmies pie pirmās ceļā pagadījušās kafejnīcas un gājām iekšā. Veca sieviete mūs apsēdināja pie galdiņa un gaidīja, ko pasūtīsim. Dakteris sacīja:

Dāma izskatījās apjukusi. Dakteris atkārtoja, rūpīgi artikulēdams katru vārdu:

— Avez-vous du vin?

Dāma apjuka vēl vairāk nekā pirmāk. Es teicu:

— Dakter, tavai izrunai ir kaut kāda vaina. Ļauj man pamēģi­nāt. Madame, avez-vous du vin? Nekā. Turpiniet vien no­pratināšanu!

— Madame, avez-vous du vin — ou fromage — pain — marinētas cūku kājiņas — beurre — des oeufs — du boeuf — mārrutki, skābi kāposti, zupa — kaut kas, vienalga, kas, ko kristīga cilvēka vēders spēj ņemt pretī!

Viņa atbildēja:

— Paldies dievam! Kādēļ uzreiz nerunājāt angliski? Es jūsu nešķīstajā franču mēlē nekā nejēdzu.

Neapmierinātā ekskursijas dalībnieka pazemojošās, zobgalīgās piezī­mes sabojāja mums vakariņas, nikni klusējot, mēs tās nokopām, cik ātri spējām. Te nu mēs bijām skaistajā Francijā, lielā mūra namā ar īpatnēju arhitektūru, mums visapkārt rēgojās mazsaprotami franču uzraksti un bārdaini franči, lēnām, bet noteikti modinot apziņu, ka beidzot, bez mazākajām šaubām patiesi esam skaistajā Francijā, visu pārējo aizmirsdami, uzsūcam sevī tās gaisotni, tikko sākam šā piedzīvo­juma jauko romantiku visā tās burvībā, un tieši šādā mirklī viena kaulaina veča iekrīt vidū ar savu barbarisko angļu valodu un izgaisina brīnišķīgo vīziju visos vējos! Tas bija drausmīgi.

Devāmies meklēt pilsētas centru, šad tad apvaicādamies, uz kuru pusi jāiet. Ne reizes mums neizdevās panākt, lai kāds saprastu, ko tieši mēs gribam, un arī mums nelaimējās izprast, ko tieši mums atbild, taču visi norādīja, jā, itin visi kaut ko rādīja ar rokām, mēs noklausījāmies un teicām «Mērci, monsieur», tādējādi tomēr svinēdami triumfu pār neapmierināto ekskursijas dalībnieku. Šīs uzvaras viņu tracināja, un viņš jo bieži apvaicājās:

— Ko tas pirāts sacīja?

— Ko? Viņš mums paskaidroja, pa kuru ceļu jāiet uz Grand Casino.

— Bet ko viņš īsti teica?

— Nu nav svarīgi, ko viņš sacīja — mēs viņu sapratām. Šie ir izglītoti cilvēki, ne tādi kā tas stulbais laivinieks.

— Man gan labāk patiktu, kaut viņi būtu pietiekami izglītoti, lai cilvēkam pateiktu virzienu, kā var aiziet kaut kur, jo mēs veselu stundu riņķojam pa apli. Šitai vecajai aptiekai es drasēju garām jau septīto reizi.

Mēs atbildējām, ka tie ir zemiski, ļauni meli (bet labi zinājām, ka nav). Skaidrs, ka vēlreiz uz aptieku izkulties nedrīkstēja — mēs joprojām varam pajautāt ceļu, bet mums jāizvairās sekot norādīju­miem ar roku, ja ceram iemidzināt neapmierinātā ekskursijas dalīb­nieka aizdomas.

Ilgi ejot pa gludajām, asfaltētajām ielām, kurām abās pusēs pacēlās lieli, jauni krēmkrāsas mūra tirdzniecības nami — viens gluži tāds pats kā pārējie un viens kvartāls apmēram jūdzes garumā, gluži tāds pats kā iepriekšējais, un viss spoži apgaismots, mēs beidzot nokļuvām uz galvenās ielas. Visapkārt košas krāsas, vesela mirdzošu gāzes spuldžu konstelācija, uz ietvēm gaišās, spilgtās drēbēs ģērbušos vīriešu un sieviešu ņudzeklis — steiga, dzīvība, rosme, kustība, čalas, sarunas, smiekli uz katra soļa! Atradām «Grand Hotel du Louvre et de la Paix» un uzrakstījām, kas esam, kur dzimuši, nodarbošanos, pēdējo vietu, no kuras esam ieradušies, precējušies vai ne un vai esam ar šo stāvokli apmierināti, cik mums gadu, kurp dosimies tālāk un kad ceram tur nokļūt, un vēl labu daļu šādas vai līdzīgas, tikpat svarīgas informācijas — visu par prieku viesnīcas īpašniekam un slepenpolici­jai. Nolīgām gidu un tūdaļ sākām pilsētas apskati. Šis pirmais vakars franču zemē mūs apreibināja. Neatceros ne pusi to vietu, kur bijām vai ko redzējām; mums nebija noskaņojuma kaut ko uzmanīgi aplūkot, gribējās tikai skatīties un iet — iet, kustēties, neapstāties! Pār mums bija nolaidies šās zemes gars. Beidzot vēlā stundā piesēdām pie galdiņa «Grand Casino» un pasūtījām šampanieti bez mēra un apdoma. Ir tik viegli tēlot aristokrātu, ja tas gandrīz nekā nemaksā! Šajā žilbinošajā vietā bija sapulcējies kāds pustūkstotis ļaužu. Tā man likās, bet sienas tapešu vietā bija vienos spoguļos, tādēļ īsti nevarēja noteikt — izskatījās, it kā tur būtu vai simttūkstoš apmeklētāju. Jauni, modlgi ģērbušies franti, elegantas sievietes, arī veci kungi un dāmas, visi sēdēja pa pāriem un pulciņos pie neskaitāmiem galdiņiem ar marmora virsu, ēda izmeklētas vakariņas, dzēra vīnu un čaloja tā, ka man apreiba galva. Zāles viņā galā bija estrāde un liels orķestris; ik pa brīdim uz skatuves iznāca aktieri traki jocīgos tērpos un, spriežot pēc viņu ērmīgās izdarīšanās, dziedāja ekstravagantas, jocīgas dziesmas, bet klausītāji tikai mazliet pieklusināja balsis un skeptiski palūkojās uz skatuves pusi, neviens nepasmaidīja, neviens ne reizītes ne- aplaudēja! Un es vienmēr biju domājis, ka franči smejas par pēdīgo nieku.

Mēs strauji un bez jebkādām grūtībām ārzemnieciskojamies. Sākam samierināties ar neierastiem gaiteņiem un guļamistabām, kur ir akmens klons bez grīdsegām — klons, uz kura soļi atbalsojas tik negantā skaļumā, ka visas poētiskās apceres no tā bēgtin aizbēg. Sākam pierast pie spodriem, klusiem viesmīļiem, kas bez skaņas slīd šurp un turp, nolīkst pār jūsu plecu vai elkoni kā tauriņi pār ziedu, vienā mirklī uzklausa pasūtījumu un otrā to izpilda; pateicas par dzeramnaudu neatkarīgi no tās lieluma; un vienmēr ir laipni, visos gadījumos nemainīgi laipni. Tas ir vispārsteidzošākais — patiesi laipns viesmīlis, turklāt nemaz nav idiots. Sākām pierast pie iespējas iebraukt tieši viesnīcas iekšējā pagalmā, kur visapkārt zaļo mežvīns un smaržo puķes, un turpat pulciņos sēž kungi, mierīgi lasīdami avīzi un smēķēdami. Sākam pierast pie mākslīgi sasaldēta ledus pudelēs, jo ledus te dabūjams tikai šādā veidā. Pamazām pierodam pie tā visa, bet nespējam pierast pie tā, ka jāvadā līdzi pašiem savas ziepes. Mēs esam pietiekami civilizēti, lai mums būtu sava ķemme un sava zobu suka, taču katrā mazgāšanās reizē zvanīt un lūgt, lai atnes ziepes, ir ļoti nepatīkami. Parasti atceramies to tikai tad, kad esam saslapinājuši galvu un rokas vai arī pietiekami ilgi izgulējušies vannā, un tad jākavējas, līdz dabū ziepes. Marselieši taisa Marseļas himnas, Marseļas vestes un Marseļas ziepes, bet paši nekad nedzied sa­vas himnas, nevalkā savas vestes un nemazgājas ar savām zie­pēm.