MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Jozua viņus izdzina, un viņi pārcēlās šurp. Nedaudzas jūdzes no šejienes mīt jūdu cilts, kuru senči atbēguši šurp pēc nesekmīgas sacelšanās pret ķēniņu Dāvidu; lāsts vēl joprojām guļ pār šās cilts pēcnācējiem, un tie turas nomaļus.

Tanžeras vārds vēsturē sastopams jau tristūkstoš gadu ilgotnē. Tanžera, kaut arī mazliet neparasta, tomēr bija pilsēta, kad pirms četriem gadu tūkstošiem šeit ieradās Hērakls ar savu lauvas ādu ap pleciem. Šajās pašās ielās viņš sastapa šīs zemes valdnieku Anītiju un pāršķēla ar savu milnu tam galvu, jo viņos laikos džentlmeņiem bija parasts šādā veidā kārtot savas attiecības. Tanžeras (toreiz pilsētu sauca par Tingisu) ļaudis dzīvoja šausmīgi primitīvās būdās, ģērbās zvērādās, visur nēsāja līdzi milnas un bija tikpat neganti kā plēsīgie zvēri, ar kuriem viņiem nemitīgi vajadzēja karot. Taču vispār tā bija kungu cilts, jo nestrādāja. Viņi pārtika no dabas veltēm. Valdnieka rezidence atradās slavenajā Hesperīdu dārzā*— septiņdesmit jūdžu gar krastmalu no šejienes. Dārzs ar zelta āboliem (apelsīniem) pazudis uz visiem laikiem — no tā nav palikušas nekādas pēdas. Antīkās pasaules pētnieki pieļauj, ka tāds stiprinieks kā Hērakls varbūt vecos laikos ir gan dzīvojis, un atzīst, ka tas bijis uzņēmīgs un enerģisks vīrs, tomēr izsludināt viņu par īstu dievu nav ar mieru, jo tas nebūtu saskaņojams ar konstitūciju.

Netālu no šejienes, pie Spartela raga, atrodas leģendārā Hērakla ala, kur varonis slēpies, kad bija uzvarēts un padzīts no Tanžeras zemes. Alas iekšiene no vienas vietas aprakstīta ar tekstiem mirušajās valodās, kas mani spiež domāt, ka nekāds lielais ceļotājs Hērakls vis nebūs bijis, jo tad viņš nebūtu rakstījis dienasgrāmatu.

Piecu dienu ceļojumā, tātad apmēram divsimt jūdžu, no šejienes redzamas kādas senpilsētas drupas, par kurām nekā nezina stāstīt ne vēsture, ne teiksmas. Taču saglabājušās arkas, kolonnas un statujas liecina, ka to visu cēluši izglītoti cilvēki.

Veikali Tanžerā telpas ziņā nav lielāki kā parasta vannasistaba civilizētajās zemēs. Musulmaņu tirgotājs, skārdnieks, kurpnieks vai sīklietu pārdevējs visnotaļ sēž, kājas krusteniski salicis, uz grīdas un ar roku pasniedzas pēc pieprasītās mantas. Veselu kvartālu šādu balož- būdu var noīrēt par piecdesmit dolāriem mēnesī. Tirdzinieki stāvgrū­dām piekrāvuši tirgus laukumu ar vīģu, dateļu un meloņu groziem, bet starp tiem lavierē nastām apkrauti ēzelīši, kas augumā nav lielāki par ņūfaundl'endiešu šķirnes suņiem. Aina ir dzīva, gleznaina un pēc smaržas atgādina policijas iecirkni. Ebreju naudas mijēji tuvumā uzslējuši savas būdas un augu dienu skaita vara naudu, pārberot to no viena groza otrā. Manuprāt, daudz naudas viņi šajā zemes malā nekaļ. Vienu monētu man gadījās redzēt, bet tā bija kalta pirms četrsimt vai piecsimt gadiem un pagalam nodilusi un saskrambāta. Šīs monētas nav diezcik vērtīgas. Džeks aizgāja samainīt vienu napoleonu, lai būtu piemērota nauda, ar ko iepirkties par šejienes zemajām cenām, un atgriezies sacīja, ka esot iztukšojis visu banku, esot nopircis vienpad­smit kvartus monētās, un firmas vadītājs izgājis uz ielas aizņemties trūkstošo summu. Es pats nopirku gandrīz puspintas monētu par vienu šiliņu. Taču es pārāk nelepojos ar to, ka man tagad ir tik daudz naudas. Pret bagātību esmu vienaldzīgs. Mauriem ir mazas sudraba monētas un arī nelieli sudraba stienīši, katrs viena dolāra vērtībā. Stienīši apgrozībā nonāk reti — tik reti, ka noskrandis arābs, tādu ieraudzījis, lūdz, lai viņam atļauj to noskūpstīt.

Viņiem ir arī mazas zelta monētiņas divu dolāru vērtē. Šai sakarā es kaut ko atcerējos. Kad Maroka karo, vēstules pa visu valsti pārvadā arābu kurjeri, pieprasot par pasta piegādi augstu samaksu. Pat vēl tagad viņiem šad tad gadās krist marodieru nagos, un tie viņus aplaupa.

Tādēļ, pieredzes brīdināti, viņi, tikko savākuši maksu divu dolāru vērtībā, iemaina to pret mazo zelta monētiņu un, tiklīdz mana tuvojamies laupītājus, monētu norij. Viss gāja labi un gludi, līdz viltību atklāja; pēc tam marodieri gluži vienkārši iedeva atjautīgajam Savie­noto Valstu pasta sūtījumu iznēsātājam caurejas zāles un aizkavēja viņu, līdz sagaidīja rezultātu.

Marokas sultāns ir nežēlīgs despots, un viņa augstie virsnieki ir tādi paši despoti, tikai mazākos ietvaros. Likumīga nodokļu sistēma šeit nepastāv, bet, kolīdz sultānam vai kādam pašā ievajagas naudas, viņi to pieprasa noskatītam bagātniekam, un tam jāvelk vien maks no kabatas ārā vai jāiet cietumā. Tālab tikai retais Marokā uzdrošinās būt bagāts. Tāda greznība var pārāk dārgi maksāt. Bagātam cilvēkam allaž gribas ar bagātību padižoties, bet sultāns agrāk vai vēlāk viņu par kaut ko apsūdzēs — nav svarīgi, par ko — un konfiscēs mantu. Sultanātā, protams, netrūkst bagātnieku, taču naudu tie ir droši noglabājuši un paši, izlikdamies par nabagiem, staigā drisku driskās. Taču sultāns bieži vien liek apcietināt vīru, ko tur aizdomās par bagātības nozie­gumu, un padara viņam dzīvi tik nepatīkamu, ka viņš spiests atklāt, kur savu mantu noracis.

Gan mauri, gan jūdi dažkārt meklē palīdzību pie ārzemju konsuliem un tad var, droši no soda, mierīgi rādīt sultānam savu bagātību.

Mūsu pirmais piedzīvojums vakar pēcpusdienā drīz pēc tam, kad bijām izkāpuši krastā, kļuva gandrīz liktenīgs mūsu nepiesardzīgajam Bliheram. Mēs tikko bijām sasēdušies mugurā mūļiem un ēzeļiem un sākām izjādi karaliskā, majestātiskā Hadži Muhameda Lamarti (lai viņa cilts aug un vairojasl) apsardzībā, kad nokļuvām pie skaistas mauru mošejas ar augstu minaretu, ko greznoja krāsainu porcelāna flīzīšu mozaīka, turklāt visā būvē ik vietiņā atspoguļojās Alhambras īpatnējā arhitektūra, un Blihers patlaban grasījās jāt iekšā pa atvērta­jiem vārtiem. Mūsu pavadoņu iztrūcinātais «Hi-hi!» un kāda angļu džentlmeņa, ekskursijas dalībnieka, skaļais «Stāt!» dēkaini apturēja patiesi pēdējā mirklī; mums tūliņ paskaidroja: ja kristiešu suns, sperdams kāju pār visusvētās musulmaņu mošejas slieksni, to apgāna, tad zaims ir tik briesmīgs, ka nekāda šķīstīšana to nespēj izdzēst, un svētnīca ticīgajiem vairs nav lietojama. Ja Bliheram būtu izdevies tur iejāt, viņš, bez šaubām, būtu triekts cauri pilsētai un nomētāts ar akmeņiem; pavisam nesen, tikai pirms dažiem gadiem, kristīgie, ja tos notvēra mošejā, tika bez žēlastības nokauti. Mēs aši uz mirkli ielūkojāmies pagalmā un redzējām skaisti izbruģētās ietves un pie strūklakas lūgsnā iegrimušus ticīgos; pat tas, ka mēs uzmetām svētnīcai īsu skatienu, garām ejošajiem mauriem nebija pa prātam.

Pirms dažiem gadiem minaretā sabojājās pulkstenis. Tanžeras mauri tiktāl deģenerējušies, ka viņu vidū jau sen vairs nebija neviena smalkamatnieka, kas būtu pratis izārstēt tik filigrānu pacientu kā torņa pulkstenis. Pilsētas dižvīri sasauca svinīgu padomi un apspriedās, kā pārvarēt radušās grūtības. Viņi runāja un strīdējās, bet ne pie kāda gala netika. Beidzot piecēlās viens patriarhs un sacīja:

— O, Pravieša dēli, ir zināms, ka Tanžeras pilsētu ar savu klātbūtni apgāna viens portugāļu kristīgais suns, kas ir pulksteņmeistars. Jūs zināt arī, ka, būvējot mošeju, ēzeļi nes akmeņus un cementa nastas pār svaidīto slieksni. Tādēļ iesūtiet to kristiešu suni četrrāpus un basām kājām svētajā vietā, lai salabo pulksteni! Lieciet viņam iet kā ēzelim!