MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Vai redzat to kalnu Āfrikas krastā? Tas ir viens no Herkilesa stabiem, tā sakot, un tur blakām ir viņa ultimāts.

— Ultimāts nav slikts vārds, bet abi stabi neatrodas vienā pusē šaurumam.— (Sapratu, ka viņu maldinājis kāds neskaidrs teikums ceļvedī.)

— Nu, to jau neizšķirsim mēs — ne jūs, ne es. Daži autori apgalvo, ka tā ir, daži domā citādi. Vecais Gibons neraksta par tiem nekā — vis­pār nepiemin — Gibons allaž tā mēdz darīt, kad nonāk strupceļā, bet ko, piemēram, saka Rolamptons, ko viņš saka? Viņš, reku, saka, ka abi esot vienā pusē blakām, un Trinkuliāns, un Sobasters, un Sirakuss, un Langomarganbls . . .

— Pietiks, pietiks . . . gana būs. Ja jūs tik veikli sākat izgudrot autorus un apliecinājumus, man vairs nav ko teikt. Lai paliek abi vienā pusē.

Mēs nedusmojāmies uz Orākulu. Mums viņš gluži labi patīk, un mēs viņu labprāt paciešam. Bet mums uz kuģa ir viens dzejnieks un viens labdabīgs, ļoti aktīvs idiots, un tie patiesi krietni nomoka visu pārējo sabiedrību. Pirmais dāvā savus dzejoļus konsuliem, garnizonu priekš­niekiem, arābiem, holandiešiem — visiem un katram, kas vien ir ar mieru paciest šo no labas sirds uzspiesto sodību. Nekā ļauna nav, kamēr viņš dzejo, būdams uz kuģa, kaut ari vienā pusstundā uzraksta odu trakojošajam okeānam un nākamajā, negaidot krasi mainīdams tematu, «Veltījumu gailim kuģa viducī», bet par to, ka viņš ar sveicieniem no mūsu kuģa pasažieriem nosūta vienu rīmju kalumu Feijalas gubernatoram un otru Gibraltāras garnizona priekšniekam vai citām augstām amatpersonām, gan pasažieriem maz prieka.

Otrs tips, kuru pieminēju, ir jauns un zaļš, nav ne gudrs, ne izglītots, ne dzīves pieredzes skolots, taču dienās viņš tāds kļūs, ja vien spēs atcerēties atbildes uz visiem jautājumiem, ko tagad uzdod. Uz kuģa viņš iesaukts par «Jautājuma zīmi», bet biežā pielietojuma dēļ iesauka saīsināta vienkārši par «Jautājumu». Viņš jau paguvis divreiz izcelties. Feijalā viņam parādīja kalnu un pastāstīja, ka tas ir 800 pēdu augsts un 1100 pēdu garš, piebilstot, ka cauri kalnam no viena gala līdz otram ved 2000 pēdu garš un 1000 pēdu augsts tunelis. Viņš noticēja. Pārstāstīja visiem un, lasīdams no piezīmēm, diskutēja par šo tematu. Beidzot viņš tomēr it saprātīgā kārtā ņēma vērā kāda veca svētceļnieka piezīmi:

— Jā, interesanti gan — tas nu ir viens dīvains tunelis — pāris simt pēdu augstāks par pašu kalnu un aizved veselas deviņsimt pēdas otrpus kalna!

Šeit Gibraltārā viņš vajā tiešām izglītotus angļu virsniekus un uz nebēdu plātās ar Ameriku un brīnumiem, ko tā spēj paveikt. Vienam viņš centās iestāstīt, ka pietiktu ar divām amerikāņu lielgabali ai vām, lai ietriektu Gibraltāru Vidusjūrā!

Pašlaik pusducis cilvēku esam sarunājuši nelielu individuālu ekskur­siju uz sava rēķina. Mūsējie sastāda vairāk neka pusi balto pasažieru uz maza tvaikonīša, kas dodas uz godājamo mauru pilsētu Tanžeru Āfrikā. Mēs ne mirkli nešaubāmies, ka ekskursija mums sagādās daudz prieka. Citādi justies nemaz nav iespējams, traucoties pa dzirkstoša­jiem viļņiem un ieelpojot šīs saulainās zemes gaisu. Nekādas rūpes mūs nespēj nomākt. Tām nav tiesību šeit nokļūt.

Bez bažām aizslīdējām garām pat bargajam Malabata cietoksnim (Marokas sultāna citadelei), nejuzdami nekādu baiļu. Mums pretī pilnā bruņojumā un draudīgā izskatā iznāca viss garnizons, un mums tomēr nebija bail. Garnizons mums acu priekšā aizmaršēja turp un atpakaļ pa valni, bet mēs pat nenodrebējām.

Liekas, mēs vispār nepazīstam baiļu. Es apvaicājos, kā sauc Malabatas cietokšņa garnizonu, un man pateica, ka tas esot Muha­meda Ali ben Sankoma garnizons. Es ieminējos, ka nebūtu par ļaunu atsūtīt tam vēl pāris garnizonu palīgā, bet man atbildēja: nē, tā vienīgais uzdevums esot aizsargāt cietoksni, un šo uzdevumu tas veiksmīgi pildot jau divus gadus. Tas bija arguments, ko būtu velti apstrīdēt. Reputācija tomēr ir liela lieta.

Šad tad, gluži negribot, man allaž no jauna uzbrūk atmiņas par to, kā es Gibraltārā pirku cimdus. Kopā ar Denu un kuģa ārstu bijām pilsētas lielajā laukumā noklausījušies lielisku militāro orķestru kon­certu, papriecājušies par angļu un spāņu sieviešu piemīlību un modernajiem tērpiem un pulksten deviņos bijām ceļā uz teātri, kad satikām ģenerāli, tiesnesi, komodoru, pulkvedi un Savienoto Valstu pilnvaroto Amerikā, Eiropā, Āzijā un Āfrikā; viņi nāca no kluba, kur bija iegājuši, lai ar visiem tituliem parakstītos viesu grāmatā un paplicinātu ēdienkarti, un ieteica mums iegriezties mazajā veikaliņā pie Tiesu pils, kur varot nopirkt glazē cimdus. Tie esot moderni un neesot dārgi. Aiziet uz teātri ar glazē cimdiem rokā mums šķita varen eleganti, un mēs padomam paklausījām. Veikalā burvīga jauna dāma man piedāvāja zilu cimdu pāri. Es negribēju zilus cimdus, bet viņa apgalvoja, ka tie izskatīšoties ļoti skaisti tādā rokā kā manējā. Šī piezīme man gaužām gāja pie sirds. Es uzmetu slēpu skatienu savai rokai, un tā man patiesi likās itin glīts loceklis. Pielaikoju cimdu kreisajā rokā un mazliet pietvīku. Cimds man nepārprotami bija par mazu. Tomēr jutos tīkami aizkustināts, kad viņa sacīja:

— O! Pašā laikā.— Skaidri zināju, ka nav laikā.

Ņēmos stīvēt cimdu rokā no visa spēka, taču bez redzamām sekmēm. Viņa sacīja:

— Ai Redzu, ka jūs esat radis valkāt glazē cimdus, bet daži kungi velk tos rokā tik neveikli.

Šādu komplimentu nemūžam nebiju gaidījis. Pa īstam es protu vilkt rokā tikai pamatīgus briežādas cimdus. Pamēģināju vēlreiz un pār­plēsu cimdu no īkšķa gala līdz delnas vidum un — centos vainu noslēpt . .. Viņa nebeidza bārstīt komplimentus, un es biju cieši apņēmies tos nopelnīt vai mirt.

— Ol Jums ir pieredze!— (Cimds stirkšķēdams pārplīsa visā virspu­ses garumā.)— Cimds gu] kā uzliets — jums ir ļoti maza roka. Ja tas plīst, jums par to nav jāmaksā.— (Vēl viens stirkšķis pašā vidū.)— Es uzreiz redzu, ja džentlmenis prot pareizi uzvilkt cimdu. Šajā kustībā ir tāda grācija, kādu var iegūt vienīgi ar ilgu praksi.— Cimds izjuka visās šuvēs, «aizpeldēja», kā teiktu jūrnieki, āda virs pirkstu kauliņiem izšķīda, palika nožēlojamas skrandas.

Biju saklausījies pārāk daudz glaimu, lai pasviestu cimdus eņģelim atpakaļ. Biju nokārsis, apskaities, apjucis, tomēr laimīgs; man tikai briesmīgi nepatika, ka abi pārējie puiši ar tik dziļu interesi sekoja norisei. No visas sirds vēlējos, kaut viņi atrastos, piemēram, Jērikā. Jutos riebīgi, kad bezrūpīgā balsī sacīju:

— Šis der labi, pieguļ eleganti. Man patīk, ja cimds rokai pieguļ cieši. Nē, pateicos, cienītā, pateicos. Otru es uzvilkšu, kad būsim uz ielas. Šeit ir ļoti silts.

Tur patiesi bija silti. Karstākā vieta, kādā jelkad esmu atradies . . . Samaksāju par pirkumu, un, kad galanti paklanījies, slīdēju ārā, man likās, ka redzēju pārdevējas acīs pazibam liegu ironiju; bet, kad no ielas vēlreiz paraudzījos atpakaļ, pamanīju, ka viņa viena pati savā nodabā par kaut ko gardi smejas, un es pats sevi nosvētīju visspīvākajā sarkasmā: «Skaidrs: jūs protat uzvilkt rokā glazē cimdu, vai ne? Iedomīgais ēzeli, kas nojūk no prāta, tikko kāds sievišķis papūlas paglaimot!»

Puišu klusēšana mani tracināja. Pēdīgi Dens domīgi ieminējās:

— Daži kungi galīgi neprot iemaukt roku glazē cimdā, bet daži prot.

Dakteris sacīja (laikam mēnesim):

— Bet uzreiz jau var pateikt, vai džentlmenis prot uzvilkt rokā glazē cimdu vai ne.