MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Šādās kopienās jo koši uzzeļ jezuītu māži. Apmeklējām pirms apmēram divsimt gadiem celtu jezuītu katedrāli un ieraudzījām tur šķēpelīti no īstā krusta — tā, kurā kādreiz bija piesists Pestītājs. Koks bija pulēts un ciets un tik teicami saglabājies, it kā traģēdija Golgātā būtu notikusi tikai vakar, nevis pirms astoņpadsmit gadsimtiem. Taču šejienes lētticīgie cilvēki ne mirkli neapšauba koka šķēpeles īstumu.

Vienā no katedrāles kapellām ir altāris ar tīra sudraba apšuvumu — vismaz tā tiek apgalvots, un arī es domāju, ka tur (runājot sudraba ieguvēju terminoloģijā) tiešām ir divsimt mārciņu uz tonnu, un tā priekšā deg mūžīga svētlampiņa. Kāda ticīga, tagad mirusi dāma atstājusi naudu neskaitāmiem aizlūgumiem, kas jānotur viņas dvēseles glābšanai, un pastāvējusi arī uz to, ka šai lampiņai jādeg vienmēr — dienu un nakti. To viņa, kā jūs gan sapratīsiet, zināms, izdarīja, vēl dzīva būdama. Svētlampiņa ir mazītiņa un deg gaužām vārgi, un, manuprāt, tai dāmai liels ļaunums nenotiktu, ja tā apdzistu pavisam.

Katedrāles lielais altāris un arī četri mazākie ir krautin apkrauti ar dažādiem apzeltītiem krikumiem un piparkūkām līdzīgiem rotājumiem. Ap filigrāni izvītajiem altāra treliņiem sapulcināts vesels bars sagrabē­jušu, putekļiem klātu, aplauzītu apustuļu — dažam trūkst pa kājai, dažam palikusi tikai viena acs, bet otra toties raugās jo drosmīgāku skatienu, citam trūkst divu vai trīs pirkstu, citam no deguna atlicis pārāk maz, lai varētu kārtīgi nošņaukties — visi tik kropli un tizli, ka drīzāk būtu turami slimnīcā nekā katedrālē.

Kancelei ir porcelāna sienas, no vienas vietas apgleznotas ar figūrām gandrīz dabiskā lielumā, varen eleganti izlocītām un krāšņos tērpos, kādus valkāja pirms diviem gadsimtiem. Zīmējumiem droši vien vajadzēja attēlot kādu vēsturisku notikumu, bet neviens no mums nebija tik skolots, lai prastu to iztulkot. Vecais pāters, kas dusēja turpat blakus zem akmens plātnes, uz kuras bija lasāms gada skaitlis 1686, būtu varējis mums par to pastāstīt, ja pieceltos. Bet viņš ne­cēlās.

Iedami pa pilsētu, ieraudzījām veselu pulku apseglotu ēzelīšu. Segli bija, maigi izsakoties, ērmoti. Tie sastāvēja no kaut kā līdzīga zāģeru bukiem ar mazu matracīti virsū. Šī ierīce nosedza apmēram pusēzeļa. Iemauktu nebija, taču īstenībā ari nebija vajadzīgi, jo jāt šādos seglos būtu apmēram tas pats, kā jāt uz ēdamgalda,— ceļgalu locītavas balstītos uz seglu malām. Mūs tūliņ ielenca vesels bars noskrandušu portugāļu — tie bija ēzeļu dzinēji, kas piedāvājās izīrēt savus lopiņus par pusdolāru stundā — skaidrākā nelietība pret svešzemniekiem, jo parastā maksa bija sešpadsmit centi stundā. Mēs, seši vīri, sakāpām ērmīgajos seglos un, padevīgi ļaujot sevi padarīt par apsmieklu, devāmies izjādē pa 10 000 cilvēku apdzīvotas pilsētas galveno ielu.

Sakām jāt. Tie nebija ne rikši, ne auļi, ne kenters, tā bija paniska raušanās uz priekšu, visos iespējamos soļos juku jukām. Pieši nebija vajadzīgi. Katram ēzelim blakus gāja dzinējs un vēl ducis brīvprātīgo; viņi plītēja ēzeļus ar vicām un bakstīja ar stibām, visu laiku bez mitas kliegdami vārdu, kas izklausījās kā «Seki-jāā», saceļot tādu ļembastu, kas bija trakāks par bedlemu. Šie salašņas gāja kājām, tomēr visu laiku turējās līdzās, viņi bez pūlēm spēja noiet un noskriet savus ēzeļus. īsi sakot, mūsu karavāna bija ļoti dzīva un gleznaina, un, kurp vien devāmies, pulcēja uz balkoniem skatītāju barus.

Blihers nekādi netika galā ar savu ēzeli: lopiņš tenterēja pa ielu līkloču, un pārējie triecās tam virsū; ēzelis spieda Bliheru pie ceļā satiktiem ratiem un pie māju stūriem. Ielai abās pusēs bija augsts mūra žogs, un ēzelis nopulēja ar Bliheru vispirms vienas, tad otras ielas puses žogu, tikai pa ielas vidu negāja nekad; beidzot tas nokļuva līdz mājai, kur bija piedzimis, un ielēkšoja viesistabā, pie sliekšņa no­mezdams jātnieku. No jauna ierausies seglos, Blihers uzbilda ēzelim:

— Vadzi, nu pietiks, iesim rāmāk.— Bet ēzelis angliski nesaprata, tādēļ Blihers vienkārši uzsauca:— Seki-jāā!— un pelēcis aizdrāzās kā bulta. Straujā pagriezienā ap kādu stūri Blihers aizlidoja pāri ēzeļa galvai. Un taisnības labad jāpiebilst, ka katrs nākamais lopiņš klupa pār šiem abiem, un beigu beigās visa mūsu kavalkāde gulēja vienā kaudzē. Taču nekas ļauns nenotika. Krītot no šāda ēzeļa muguras, nav iespējams sadauzīties sāpīgāk, kā noveļoties no dīvāna. Pēc avārijas visi ēzeļi stāvēja pavisam mierīgi un gaidīja, kamēr bļaustīgie dzinēji sakārtos un nostiprinās pajukušos seglus. Blihers bija varen saniknojies un grasījās lādēties, bet ikreiz, kad viņš pavēra muti, viņa ēzelis darīja to pašu un laida vaļā tādus brēcienus, ka tie noslāpēja visus pārējos trokšņus.

Lēkšošana pa vējainajiem pakalniem un skaistajām ielejām bija īsta bauda. Valdzināja neparastais; izjāde ar ēzeļiem izraisīja svaigas, ielīksmojošas izjūtas, kas atsvēra simt apdeldētu, apnikušu, mājās baudāmu izpriecu.

Ceļi bija īstais brīnums, un kāds brīnums! Šī ir neliela sala, kur dzīvo tikai saujiņa —25 000 — cilvēku, un tomēr tik labu ceļu Savie­notajās Valstīs nav nekur, izņemot Centrālparku. Lai jūs ietu, kurp iedami, visur sastapsiet vai nu cietu, gludu, ar plānu lavas granti nokaisītu braucamceļu, kam gar malām stiepjas mazi, ar oļiem kārtīgi izlikti notekgrāvīši, vai arī gludi nobruģētas ielas kā Brodvejā. Ņujorkā plaši runā par Rusa bruģi*, dēvējot to par viņa izgudrojumu, taču šajā nomajajā tālās jūras salā tādas ielas bruģē jau kopš divsimt gadieml Ortā visas ielas glīti nosegtas ar masīvajiem Rusa blokiem, un to virsma ir gluda kā istabas grīda, nevis bedru bedrēs izdangāta kā Brodvejā. Un katru ielu skauj blīvi lavas žogi, kas šai zemē, kur ziemas nepazīst, kalpos tūkstoš gadu. Mūri ir ļoti biezi, tie allaž tiek no jauna apmesti, balsināti un apjumti ar tēstu akmeņu karnīzēm. No dārziem, kas atrodas augstāk nogāzē, pār žogiem līkst vijīgie koku zari, un to zaļums, kontrastējot ar balto apmetumu vai melno lavu, padara ielu skaistu. Koku zari un vīnogulāji stiepjas pāri šaurajām ieliņām un lāgiem noēno tās tik stipri, ka liekas — jūs ejat vai jājat pa tuneli. Ietves, ceļus un tiltus būvē valdība.

Tiltiem ir tikai viens posms — viena pati arka no tēstiem akmeņiem, bez balstiem, nosegta ar lavas plātnēm un rakstos izliktiem oļiem. Visur mūri, mūri, mūri — visi gaumīgi, skaisti un mūžībai būvēti; un visur brīnišķīgās ietves — glītas, gludas, izturīgas. Ja kaut kur pasaulē jel kad bijuši ceļi, ielas un namu priekšas, kur neredz ne puteklīša, ne dubļu piciņas, ne citas kādas netīrības, tad tas ir Ortā, tas ir Feijalā. Zemāko slāņu iedzīvotāji paši un viņu mitekļi ir netīri, bet ar to arī netīrība beidzas — pilsēta un sala ir spodrības brīnums.

Pēc desmit jūdžu garas ekskursijas atgriezāmies mājās, nenogurdinā­mie ēzeļu dzinēji drāzās mums pa pēdām, trenkdami ēzeļus, nemitīgi brēkdami «Seki-jāā!» un drausmīgā angļu valodā dziedādami «Džonu Braunu».*

Kad bijām nokāpuši no ēzeļiem un vajadzēja norēķināties, ēzeļu dzinēju un mūsu starpā sākās tāda izrunāšanās, lādēšanās un strīdēša­nās, ka ausis krita ciet. Viens dzinējs pieprasīja par ēzeļa lietošanu dolāru stundā, otrs varītēm centās izkaulēt pusdolāru par lopiņa uzmundrināšanu, trešais — ceturtdaļdolāru par palīdzēšanu šai pašā darbā, un ap četrpadsmit «gidu» prasīja samaksāt par to, ka izrādījuši mums pilsētu; ikviens centās pārkliegt un ar roku vicināšanu pārspēt savu kaimiņu. Mēs samaksājām vienam gidam un par katru ēzeli tikai vienam dzinējam.