MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

«Ar vēju vai bez vēja», kā mēdz teikt jūrnieki, mēs tomēr aizvadījām desmit jaukas dienas ceļā no Ņujorkas līdz Azoru salām — ne pārāk straujš skrējiens, jo attālums ir tikai divi tūkstoši četri simti jūdžu, tomēr kopumā bija visai patīkams. Tiesa, visu laiku pūta pretvējš, vairākkārt bangoja arī vētras, kas noguldīja vārgdieņu cisās pusi pasažieru, tā ka kuģis izskatījās pamests un drūms, vētras, ko neaizmirsīs neviens no tiem, kuri palika uz viļņu augšup, lejup mētātā klāja un samirka šļakatās, kas jo augstu uzsitās kuģa priekšgalā un brāzās pāri visam kuģim kā pērkona lietusgāze; taču lielākoties baudījām liegas vasaras dienas un naktis, kas bija vēl jaukākas par dienām. Pieredzējām pilnmēness fenomenu — pilnais mēness ik nakti spīdēja debesīs vienā un tai pašā vietā. Sākumā mēs šo mēness dīvaino uzvedību neizpratām un apjēdzām tikai vēlāk: šādā ātrumā virzoties uz austrumiem, mēs ik dienu ieguvām apmēram divdesmit minūšu, lai turētos solī ar mēnesi. Draugiem, kas palika mājās, tagad mēness jau kļuva vecs, bet mēs, gluži kā Jozua*, pratām to noturēt visu laiku vienā un tai pašā vietā un stāvoklī.

Jauno misteru Bliheru, kas dzīvo Tālajos Rietumos un kam šis ir pirmais jūrasbrauciens, «kuģa laiks» varen uztrauca, jo tas pastāvīgi mainījās. Viņš ļoti lepojās ar savu jauno pulksteni un sākumā pastāvīgi vilka to ārā no kabatas un pārbaudīja, kad pusdienlaikā atskanēja astoņi zvana piesitieni, taču drīz vien sāka likties, ka viņš pulkstenim vairs neuzticas. Septiņas dienas pēc izbraukšanas no Ņujorkas viņš iznāca uz klāja un visā nopietnībā paziņoja:

— Skaidra blēdībai

— Kas par blēdību?

— Nu, šitais mans pulkstenis. Nopirku to Ilinoisā — samaksāju simt piecdesmit dolāru un domāju, ka būs labs pulkstenis. Un, dieva vārds, krastā tas tiešām ir labs, bet šeit uz ūdeņiem nezin kādēļ vairs neder, varbūt tam piemetusies jūrasslimība. Atpaliek; iet kā normāls pulkste­nis līdz pusdivpadsmitiem, bet tad ne no šā, ne no tā — atpaliek. Es pārbīdīju sasodīto regulatoru, apdzinu apkārt veselai diennaktij; nelīdz; aizskrien priekšā visiem kuģa pulksteņiem, iet kā paklausīgs zirdziņš

līdz pusdienlaikam, bet tad, kā atskan astoņi zvani, tā atkal desmit minūšu trūkst. Nesaprotu, ko lai ar viņu iesāku. Pulkstenis dara, ko spēj, iet vismožākā gaitā, bet tas viņu neglābs. Jāteic, ka uz visa kuģa nav pulksteņa, kas precīzāk rādītu laiku, bet ko tas līdz? Tiklīdz noskanēs astoņi zvana piesitieni, skaidrs — trūks no finiša 10 minūtes.

Ik pa trim dienām kuģis ieguva veselu stundu laika, bet šis nabaga puisis gribēja piespiest savu pulksteni turēties solī. Taču, kā jau pats minēja, viņš bija aizgriezis regulatoru līdz pēdējai iespējai, pulkstenis gāja «vismožākajā gaitā», un viņam atlika vienīgi bezpalīdzīgi vērot, kā kuģis sacensībā uzvar. Mēs viņu aizsūtījām pie kapteiņa, kapteinis viņam izskaidroja «kuģa laika mistēriju» un beidzot nomierināja viņa satraukto prātu. Pirms izbraukšanas šis jauneklis uzdeva milzums jautājumu par jūrasslimību, gribēja zināt, kādas tai pazīmes un kā var uzzināt, ka tā uzbrukusi. To viņš uzzināja.

Mēs, protams, varējām, cik tīk, vērot parastos dzelmes brīnumus — haizivis, vaļus, delfīnus un tā tālāk, bet tad tiem arvien biežāk sāka pievienoties portugāļu nautilu bari. Daži bija balti, daži košā karmīn­sarkanā krāsā. Nautils līdzinās caurspīdīgai, recekļainai skrandai, kas izplešas kā bura, lai uztvertu vēju; tam ir pēdu līdz divas pēdas gari gaļīgi taustekļi, kas palīdz ūdenī stabili noturēties stāvus, šis radījums ir labs jūrnieks ar lielisku jūrasbraucēja izjūtu. Kad tuvojas vētra vai sāk pūst ļoti spēcīgs vējš, tas buru ierēvē, bet vētras laikā pilnīgi ienirst dzelmē. Parasti bura tiek turēta slapja un labā burāšanas pozīcijā, ik pa brīdim to no jauna apmērcējot. Jūrnieki stāsta, ka nautili sastopami vienīgi šajos ūdeņos starp trīsdesmit piekto un četrdesmit piekto platuma grādu.

Divdesmit pirmajā jūnijā, pulksten trijos no rīta, mūs pamodināja, lai pavēstītu, ka redzamas Azoru salas. Es atteicu, ka pulksten trijos no rīta ne mazākā mērā neinteresējos par salām. Taču drīz vien ieradās otrs mocītājs, pēc tam trešais, pēc viņa vēl viens, un beidzot, saprazdams, ka vispārējā sajūsma nevienam neļaus mierīgi gulēt, cēlos augšā un samiegojies izmeimuroju uz klāja. Ap to laiku pulkstenis jau rādīja pusseši, rīts bija mikli dzestrs un vējains. Siltās drēbēs satuntuļo­jušies, miegainie pasažieri izskatījās visai nelaimīgi, spiezdamies pie skursteņiem un drūzmēdamies ventilatoru aizsegā, kur meklēja glā­biņu no nežēlīgās vējpūtas un saltajām šļakatām.

Salu, ko varēja saredzēt, sauca Floresa. Likās, ka uz tās ir tikai viens vienīgs dubļu kalns, kas iezīmējās pelēkajā dūmakā virs jūras. Taču, kad piebraucām tuvāk, parādījās saule un pavēra skaistu ainavu — daudz zaļumos slīgstošu lauku māju un pļavu, kas aizstiepās pusotra tūkstoša pēdu augstumā, līdz augšmala pazuda mākoņos. Salu apjoza asas, smailas klintsradzes, starp tām šauri kanjoni, gar kuriem vietvietām pacēlās klinšu blīvas, kas izskatā atgādināja nocietinājuma sienas un cietokšņus; caur saplosītām mākoņu plūksnām lauzās platas saulstaru šautras, apjožot ar zelta ugunsjostām virsotnes, nogāzes un ielejas, kamēr pārējā ainava grima dziļā krēslībā. It kā ziemeļblāzma no mūžīgajiem ledājiem būtu pārnesta uz nebeidzamās vasaras zemi!

Apbraucām apkārt divām trešdaļām salas, turēdamies četras jūdzes no krasta, un talkā tika ņemti visi uz kuģa atrodamie binokļi, lai izšķirtu strīdu, vai tumši zaļie plankumi nogāzēs ir kokaudzes vai nezāļu lauki un kas ir šķietamie baltie ciemati krastmalā — īsti ciemi ar mājām vai vienīgi balti kapsētas pieminekļi un kapakmeņi. Pēdīgi pagriezāmies atpakaļ jūrā, lai dotos uz Sanmigelu, un Floresa drīz vien atkal kļuva par dubļu kalna blīvu, iegrima dūmakā un pazuda skatienam. Taču daudziem ar jūrasslimību sirgstošiem pasažieriem nāca par labu atkal ieraudzīt zaļus pakalnus, un pēc šī īsā brīža visi kļuva daudz mundrāki, nekā varēja gaidīt pēc tam, kad tie tik apgrēcīgi agri bija izcelti no gultas.

Mūsu nodomu par piestāšanos Sanmigelā tomēr izjauca pēkšņi ap pusdienlaiku sacēlusies vētra, kas sāka tik nežēlīgi mētāt kuģi, ka vienīgais prātadarbs bija meklēt patvērumu. Tādēļ stūrējām uz tuvāko salu — Feijalu (turienieši to sauca par Faiolu — ar uzsvaru uz pirmās zilbes). Izmetām enkuru Ortas atklātajā reidā pusjūdzi no krasta. Pilsētā ir aptuveni deviņi tūkstoši iedzīvotāju. Sniegbaltās mājas slīgst leknā zaļumā, grūti iedomāties glītāku un pievilcīgāku pilsētu. Tā uzcelta trīssimt līdz septiņsimt pēdu augstu kalnu ielokā; kalni apstrādāti līdz pašām virsotnēm — nav ne pēdas neapstrādātas zemes. Katru tīrumu, katru zemes akru nelielos četrstūros iejož mūra žogi, kuru uzdevums ir pasargāt laukus no niknajiem, postošajiem vējiem, kas šeit brāzmo. Simtiem zaļo, melnās lavas akmeņu žogu ietverto četrstūrīšu piešķir kalniem milzīgu šaha galdiņu izskatu.

Salas pieder Portugālei, un Feijalā visur jūtama portugāļu ietekme. Bet par to vēlāk. Vesels bars melnīgsnēju, bļaustīgu, melīgu, plecus raustošu, žestikulējošu portugāļu laivinieku ar vara gredzeniem ausīs un blēdību sirdī liptin aplipa ap kuģi, un daudzi no mūsējiem salīga ar viņiem nogādāšanu krastā — vienu jebkuras valsts sudraba monētu no galviņas. Piestājām pie neliela forta mūriem, kur bija uzstādīti divpadsmit un trīsdesmit divu mārciņu kalibra lielgabali, ko Ortas iedzīvotāji uzskatīja par ārkārtīgi biedīgu bruņojumu, taču, ja mēs kādreiz iedomātos uzbrukt ar vienu no saviem torņa monitoriem, ortiešiem nāktos savu lielgabalu fortu meklēt rokā pa visu apkārtni, ja viņiem tā atkal ievajadzētos. Ļaudis, kas bija salasījušies piestātnē, izskatījās visai nožēlojami: vīrieši un sievietes, puikas un meitenes — visi skrandaiņi un baskāji, noplukuši un netīri, piedzimuši un uzauguši par profesionāliem ubagotājiem. Viņi mums sekoja soli solī, un, kamēr uzturējāmies Feijalā, netikām no tiem vaļā ne mirkli. Gājām pa galvenās ielas vidu, skrandaiņi mūs ielenca no visām pusēm un nenolaida no mums acu; ik mirkli daži ziņkārīgākie paskrējās procesi­