MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

jai pa priekšu un skatījās atpakaļ, gluži kā lauku puikas, kad pavada ceļojošā cirka reklāmas ziloņa gājienu pa ciema ielām. Es jutos glaimots, ka esmu kļuvis par dalībnieku šādā sensācijā. Šur tur redzējām namdurvīs stāvam portugālietes ar modīgām portugāļu kapucēm galvā. Šīs kapuces darinātas no biezas zilas vadmalas, piestiprinātas pie tādas pašas drānas apmetņiem un ir neglītuma kalngals. Tās ir augstas, platas un neizmērojami dzijas. Galvā uzmauk­tas, tās izskatās kā cirka teltis, un sievietes galva kapucē pazūd kā sufliera galva skārda kastē uz operteātra skatuves. Šai drausmīgajai kapotei, kā to šeit dēvē, nav nekādu rotājumu, tā ir tikai neglīta, netīri zila zēģele; astoņu rumbu vējā sieviete paiet nevar — viņai vai nu ejot jāturas pa vējam, vai jāpaliek mājās. Pamatmodelis kapotēm visās salās ir vienāds un nemainīgi saglabāsies modē turpmākajos tūkstoš gados, tomēr katrā salā kapotes piegrieztne atšķiras no citām tieši tik daudz, lai zinoši vērotāji varētu pateikt, kurā salā attiecīgā dāma dzīvo.

Portugāļu sīknauda — reiss — ir apbrīnojama naudas vienība. Viens dolārs pielīdzināms tūkstoš reisiem, un visi finansiālie darījumi tiek kārtoti reisos. Mēs to nezinājām līdz pat brīdim, kamēr ar Blihera starpniecību izdevās to atklāt. Blihers teicās esam tik laimīgs un liktenim pateicīgs, nokļuvis atkal uz cietas zemes, ka gribot svinēt svētkus,— viņš esot dzirdējis, ka iztika šai zemē lēta, tādēļ nolēma sarīkot grandiozu mielastu. Viņš ielūdza deviņus viesus, un mēs pilsētas galvenajā viesnīcā paēdām lieliskas pusdienas. Kamēr līksmā prātā baudījām labus cigārus, labu vīnu un ciešamas anekdotes, viesnīcas īpašnieks atnesa rēķinu. Blihers uzmeta tam skatienu un sakritās sejā. Lai pārliecinātos, ka acis nav viņu vīlušas, viņš izlasīja rēķinu vēlreiz, tad drebošā balsī nolasīja uzrakstīto skaļi, un rozes viņa vaigos pārvērtās par pelniem.

—«Desmit pusdienas par 600 reisiem —6000 reisu.» Posts un izputēšanai

—«Divdesmit pieci cigāri par 100 reisiem gabalā—2500 reisu.» Māmiņ, māmulīti

—«Vienpadsmit pudeļu vīna par 1200 reisiem pudelē—13 200 reisu.» Dievs, esi mums žēlīgsl

—«KOPA: DIVDESMIT VIENS TŪKSTOTIS SEPTIŅI SIMTI REISU!» Lai Mozus un visi pravieši stāv man klāt! Uz visa kuģa nav tik daudz naudas, lai samaksātu šādu rēķinu! Ejiet, puiši, atstājiet mani manam liktenim. Esmu beigts cilvēks.

Tik apjukusi kompānija laikam nekad nav redzēta. Neviens nespēja izteikt ne vārda. Likās, ka ikviens ir satriekts līdz sirds dziļumiem. Vīna glāzes lēnām atgriezās uz galda neizdzertas, cigāri nemanot izkrita no nejūtīgajiem pirkstiem. Katrs meklēja drošinājumu kaimiņa acīs, bet nespēja tur ieraudzīt ne mazākā cerības stariņa. Beidzot

drausmais klusums tika pārtraukts. Izmisīgas apņemšanās ēna kā mākonis nogūla pār Blihera vaigu, un viņš ierunājās:

— Saimniek, tā ir zemiska, nelietīga krāpšana, un es to nemūžam necietīšu. Te būs simt piecdesmit dolāru, ser, un vairāk jūs nedabūsiet, kaut es te gulētu savās asinīs — vairāk ne centa.

Mēs atdzīvojāmies, saimnieks sašļuka, vismaz mums tā likās; katrā ziņā viņš izskatījās samulsis, lai gan no teiktā nebija sapratis ne vārda. Viņš vairākkārt paskatījās pārmijus uz zelta monētu kaudzīti un uz Bliheru, pirms izgāja ārā. Tur viņš laikam bija sameklējis kādu amerikāni, jo atnesa rēķinu, pārtulkotu valodā, ko kristīgs cilvēks var saprast, proti:

10 pusdienas, 6000 reisu jeb………………………………………….. 6 dolāri

25 cigāri, 2500 reisu jeb …………………………………………………. 2.50 "

11 pudeles vīna, 13 200 reisu jeb …………………………………… 13.20 "

KOPA: 21 700 reisu jeb …………………………………………………. 21.70 dolāru

Blihera viesu vidū atgriezās līksmība. Tika pasūtīti papildu atspirdzi­nājumi.

Man liekas, Amerikā Azoru salas ir gaužām maz pazīstamas. Mūsu kuģa pasažieru vidū nebija neviena paša cilvēka, kas jel ko par tām zinātu. Vairums ekskursijas dalībnieku, kas bija daudz lasījuši par pārējām apmeklējamām zemēm, zināja par Azorām vienīgi to, ka tajās ietilpst deviņas nelielas salas kaut kur tālu Atlantijas okeānā mazliet vairāk nekā pusceļā no Ņujorkas līdz Gibraltāram. Tas bija viss. Tādēļ jūtos aicināts iestarpināt šeit paragrāfu ar sausiem faktiem.

Dzīve te rit tipiski portugāliski, citiem vārdiem sakot, gausi, na­badzībā, bez rosmes, snaudulīgi un laiski. Salas pārvalda Portugāles karaļa iecelts civilais gubernators, kā ari militārais gubernators, kuram pieder virsvara pār civilo gubernatoru, ko viņš drīkst kontrolēt un izmantot pēc patikas. Salas apdzīvo apmēram 200 000 cilvēku, gandrīz vienīgi portugāļi. Viss ir kopš seniem laikiem iedibināts un noteikts, jo šai zemei jau bija simt gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Galvenā kultivējamā labība ir kvieši, kurus salinieki audzē, kuļ un maļ tieši tā, kā to darīja viņu vec-vec-vec-vectēvi. Viņi lieto koka arklus ar dzelzs apmali; mazajās ecēšās jūdzas vīrieši un sievietes; graudus maļ nelielās vējdzirnavās, kuru jauda ir desmit bušeļi dienā. Graudus dzirnās ber meldera palīgs, bet pats melderis stāv blakus un raugās, lai palīgs neiesnaužas. Ja iegriežas nelabvēlīgs vējš, pie dzirnām piejūdz ēzeļus, kuri vajadzīgajā virzienā griež visu dzirnavu augšējo daļu; nevienam neienāk prātā pierīkot mehānismu, kas grieztu tikai spārnus. Graudus no vārpām izkuļ tieši tā, kā to darīja Metuzāla laikos,— palaiž virsū vēršus, lai izbradā. Nekur meklēdams neatradīsi nevienu ķerru — vi­sas nastas tiek pārnēsātas vai nu uz galvas, vai ēzeļa muguras, dažkārt arī pārvadātas meldru pinuma ratos ar smagiem viengabala koka riteņiem, kas griežas kopā ar asi. Visās salās nav neviena moderna arkla, nevienas kuļmašīnas. Visi mēģinājumi tādus jauninājumus ieviest beigušies neveiksmīgi. Būdams krietns katolis, portugālis, krus­tus mezdams, lūdz dievu to kungu pasargāt viņu no dievzaimošanai pielīdzināmas vēlēšanās zināt vairāk, nekā zinājis viņa tēvs. Klimats ir maigs; salās nekad nav ne sniega, ne sala, ne ledus, un pilsētās es neredzēju neviena skursteņa. Vienas ģimenes ēzeļi, vīrieši, sievietes un bērni ēd un guļ vienā istabā, dzīvo netīrībā, ir kukaiņu apsēsti un patiesi laimīgi. Salinieki melo un cenšas apkrāpt svešniekus, ir galēji tumsoņi un netur godā mirušos tuviniekus. Pēdējā īpašība norāda, cik maz viņi atšķiras no saviem ēzeļiem, ar kuriem kopā ēd un guļ. Vienīgie labi ģērbušies portugāļi šajā sabiedrībā ir apmēram pusducis turīgo ģimeņu, jezuītu garīdznieki un nelielā garnizona karavīri. Laukstrādnieka alga ir divdesmit četri centi dienā; labi apmācīts amatnieks saņem divreiz vairāk. Naudu viņi aprēķina reisos — tūkstoš reisu vienā dolārā, tādējādi juzdamies bagāti un apmierināti. Senāk salās auga lieliskas vīnogas un tika raudzēts un eksportēts izcili labs vīns. Bet pirms piecpadsmit gadiem vīna dārziem uzkrita sērga, vīnogulāji iznīka, un kopš tā laika vīnu vairs nedara. Tā kā visām Azoru salām ir vulkāniska cilme, zeme tur ir izcili auglīga. Gandrīz ikviena zemes pēda tiek izmantota, iegūstot no katras kultūras divas trīs ražas gadā, tomēr nekas netiek eksportēts, izņemot nedaudz apelsīnu, ko izved galvenokārt uz Angliju. No jauna uz salām neviens nepārceļas dzīvot, un neviens salinieks tās nepamet. Neviens Feijalā nesaprot, ko nozīmē jaunas ziņas. Tikpat sveša kaislība ir vēlēšanās uzzināt kaut ko jaunu. Kāds diezgan attīstīts portugālis apvaicājās, vai mūsu Pilsoņu karš jau esot beidzies. Viņš teica, ka viņam kāds esot par to kaut ko stāstījis, vai vismaz viņam liekoties, ka reiz kāds par kaut ko tamlīdzīgu ieminējies! Kad viens no pasažieriem iedeva kādam garni­zona virsniekam dažus Tribune, Herald un Times numurus, virsnieks bija pārsteigts, atrazdams tajās jaunākas ziņas par Lisabonu nekā avīzēs, ko viņš nupat bija saņēmis no tvaikonīša, kas ierodas reizi mēnesī. Viņam pastāstīja, ka avīžu ziņas saņemtas pa telegrāfu. Viņš atbildēja, ka pirms desmit gadiem dzirdējis par nodomu ierīkot kabeli, tomēr domājot, ka no tā nekas nav iznācis!