MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Dažās salās ir ļoti augsti kalni. Braucām cieši garām Piko salai; kā milzīga zaļa piramīda ar vienu nepārtrauktu pacēlumu tā sniedzās (no vietas, kur stāvējām) 7613 pēdu augstumā, iesliedama virsotni baltajos mākoņos, līdz kalns izskatījās kā miglā iegrimusi sala!

Azoru salās saēdāmies ļoti daudz svaigu apelsīnu, citronu, vīģu, aprikožu un citu augļu. Bet par to nerakstīšu. Neesmu jau šeit tādēļ, lai sastādītu reklāmas prospektus.

Tālāk dosimies uz Gibraltāru un sasniegsim to pēc dienām piecām vai sešām.

Vesela nedēļa izmisīgā cīņā ar vētrā sakultu, trakojošu jūru; nedēļa ar nepārtrauktu jūrasslimību, tukšiem saloniem, pamestiem, šļakatu samērcētiem klājiem — tādu šļakatu, ka kuģa skursteņi līdz pašai augšai pārklājušies ar biezu balta sāls kārtu; vesela nedēļa, kad dienā vajadzēja drebināties glābšanas laivu un stūres mājas aizvēnī, bet vakarā smakt līdz griestiem piedūmotā smēķētavā trokšņainā domino spēlē.

Pēdējā no septiņām naktīm vētra plosījās visnegantāk. Pērkona grandoņas nebija, troksnis cēlās no viļņu sišanās pret kuģi, no vēja ārprātīgās gaudošanas takelāžā, no putu šļakstiem pret iluminatoriem. Kuģis cēlās arvien augstāk un augstāk, likās, līdz pašām debesīm, tad apstājās uz mirkli, kas šķita ilgstam mūžību, un pēc tam stāvus gāzās lejup bezdibenī. Šļakatu siena nošķīda pār klājiem kā lietusgāze. Melna tumsa visapkārt. Retumis debesi pāršķēla dreboša, ugunīga zibens svītra, tā atklāja skatienam bezgalīgo, bangojošo okeānu tur, kur nupat vēl nebija nekā, lika tumšajai takelāžai sudrabaini iemirdzē­ties un izgaismoja cilvēku sejas rēgainā bālumā!

Bailes izdzina uz klāja daudzus, kas parasti vairījās no skarba vēja un šļakatām. Daži domāja, ka kuģis šo nakti nepārdzīvos, un viņiem likās mazāk drausmīgi uzturēties ārā, vētrā un draudošās briesmas redzēt, nekā būt ieslodzītiem kapenēm līdzīgajās, vāji apgaismotajās kajītēs un iztēloties šausmas, kas plosās jūrā. Un, reiz iznākuši uz klāja, kur varēja savām acīm skatīt, kā kuģis cīnās ar vētras pārvarīgo spēku, dzirdēt vēja aurus, izjust saltās šļakatas, zibens uzliesmojuma brīžos ieraudzīt neaprakstāmi vareno kopainu, viņi jutās mežonīga, neaprak­stāma pārdzīvojuma sagūstīti un palika uz klāja. Tā bija drausmīga nakts — un ļoti, ļoti gara nakts.

Visi izbira uz klāja pulksten septiņos jaukajā 30. jūnija rītā, jo bija paklīduši vēsts, ka redzama zeme! Tik sen nebija piedzīvots priecīgais brīdis redzēt atkal visu kuģa saimi uz klāja, kaut gan līksme, kas staroja sejās, tikai daļēji spēja noslēpt ilgajās vētras dienās iegrauzušās izciesto pārdzīvojumu pēdas. Taču dzidrais, spirgtais rīts drīz vien iededza prieku vienaldzīgajās acīs, ielēja jaunu sparu jūrasslimības novārdzinātajos augumos. Ai, bija vēl spēcīgāks stimuls: izmocītajiem dzīves pabērniem bija lemts 110 jauna ieraudzīt svētītu zemil Un redzēt zemi nozīmēja gandrīz to pašu kā atgriešanos dzimtajā pusē, ap kuru saistījās visas viņu domas.

Jau pēc stundas mēs ieslīdējām Gibraltāra šaurumā, pa labi no mums pacēlās augstie, netīri dzeltenie Āfrikas kalni, kam pakāje slēpās zilā dūmakā, bet virsotnes ienira mākoņos — gluži kā Svētajos rakstos teikts: «un tumsa bija pār dzi|umiem». Man šķiet, tas būs teikts par šo Āfrikas daļu. Pa kreiso roku slējās senās Spānijas robainās granīta klintis. Šaurākajā vietā Gibraltārs ir tikai trīspadsmit jūdžu plats.

Gar Spānijas krastu nelielās atstarpēs rēgojās seni ērmota izskata akmens torņi; mēs nodomājām, ka tie ir no mauru laikiem, un tikai vēlāk uzzinājām, ka esam aplam domājuši. Senos laikos marokāņu pirāti sirojuši savās laivās gar Spānijas piekrasti, gaidot izdevību izcelties malā, tad iebrukuši spāņu ciemos un nolaupījuši visas daiļās sievietes, ko izdevies atrast. Tajos laikos tā bijusi varen iecienīta un ienesīga nodarbošanās, kurai nodevušies daudzi. Tālab spāņi uzcēluši kalnos sargtorņus, lai stingrāk varētu novērot marokāņu spekulantus.

Āfrikas piekrastes ainava jūras vienmuļībā nogurušajām acīm likās gaužām skaista, un pamazām visa kuģa saime atguva dzīvesprieku un jautrību. Taču, kamēr mēs apbrīnojām kalnu virsotnes zem mākoņu cepurēm, mums pēkšņi atklājās cita, daudz brīnišķīgāka aina, kas pievilka visu skatienus kā magnēts — majestātisks kuģis, kurā cita virs citas pletās daudzas buras, līdz izskatījās, it kā tur būtu tikai viena milzīga, vēja piepūsta bura. Kuģis lidoja pa viļņiem kā liels putns. Āfrika un Spānija bija aizmirstas. Visu uzmanība pievērsās skaistajam, svešajam kuģim. Kamēr mēs visi, acu nenolaiduši, lūkojāmies, kā kuģis lepni traucas mums garām, ieraudzījām mastā plīvojam zvaigžņoto un svītroto karogul Ātrāk par domu gaisā uzlidoja cepures un «urrā!» saucieni. Pirms tam kuģis likās skaists, tagad tas bija kļuvis žilbinošs. Daudzi mūsu vidū pirmoreiz izjuta, cik liela atšķirība ir skatīties uz dzimtenes karogu savās mājās un ieraudzīt to svešā zemē. To ieraudzīt nozīmē redzēt dzimteni ar visu, kas pie tās pieder, un šī izjūta spēj saviļņot veselu upi remdenu asiņu!

Tuvojāmies leģendārajiem Hērakla stabiem, un drīz tālumā kļuva redzams Āfrikas stabs — liels, vecs kalns ar granītšķautņainu virsotni, saukts «Mērkaķu kalns». Otrs stabs — Gibraltāra klints — vēl nerādī­jās. Senās tautas ticēja, ka Hērakla stabi iezīmē navigācijas pēdējo punktu un pasaules galu un malu. Informācija, kas nebija seno tautu rīcībā, bija ļoti plaša. Pat pravieši sarakstīja grāmatu pēc grāmatas, vēstījumu pēc vēstījuma, ne ar rakstu galiņu nenorādot uz to, ka okeāna mūsu pusē atrodas milzīgs kontinents, un to nu praviešiem gan, pēc manām domām, vajadzēja zināt.

Pēc maza brītiņa mūsu acu priekšā majestātiski iznira vientuļa, milzīga klinšu blīva, kas šķita atrodamies pašā šauruma vidū, no visām pusēm jūras viļņu apskalota, un mums nebija nepieciešams pasauli apceļojis papagailis, kas pateiktu, ka redzam Gibraltāru. Vienā karaļ­valstī nevarēja būt divas tādas klintis.

Gibraltāra klints ir apmēram pusotras jūdzes gara, pēc mana acumēra, 1400 līdz 1500 pēdu augsta un pamatnē apmēram ceturtdaļ- jūdzes plata. Viens klints gals un sāns izceļas no jūras gluži kā mājas siena, bet otrs ir tik nelīdzens un kraujš, ka jebkurai armijai būtu gaužām grūti pa to uzrāpties. Šās stāvās sienas pakājē atrodas vaļņa iejoztā Gibraltāras pilsēta, pareizāk sakot, tā aizņem daļu stāvās šķautnes. Visur, kur vien acis rāda, rēgojas ar lielgabaliem sētin nosēti nocietinājumi. Iespaidīga aina — no visiem aspektiem. Klints izstumta jūrā šauras, smilšainas, lēzenas zemes joslas galā un izskatās kā māla pika uz akmens plātnes. Daži simti jardu šā līdzenuma klints pakājē pieder angļiem, tālāk, šķērsām pāri zemes strēlei, no Atlantijas okeāna līdz Vidusjūrai ir «neitrālā zona»— apmēram trīssimt jardu plata josla, kas piederīga abām ieinteresētajām pusēm.

«Vai uz Parīzi brauksiet caur Spāniju?» Pārbraucienā no Feijalas uz Gibraltāru šis jautājums uz kuģa dienu un nakti bija visiem mutē, un man šķita, ka neviens teikums man nekad nav tik ļoti apnicis kā šis vienveidīgais vārdu salikums un arī mana atbilde: «Nezinu.» Pēdējā mirklī sešiem vai septiņiem pasažieriem pietika rakstura stingrības izvēlēties šādu maršrutu, viņi aizceļoja, un es uzreiz jutos atvieglots, jo nu iespēja bija nokavēta uz visiem laikiem un es varēju nesteidzīgi savā prātā izlemt, ka nebraukšu. Man laikam ir milzīgi daudz prāta, jo dažkārt vajadzīga vesela nedēļa, lai es sava prāta apcirkņos varētu sameklēt īsto lēmumu.