MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Mirkli klusējis, Dens turpināja iesākto monologu:

— O, jā, šajā kustībā ir tāda grācija, kādu var iemantot tikai ar ilgu praksi.

— Zināms, esmu ievērojis: ja cilvēks stīvē rokā glazē cimdu tā, it kā viņš vilktu kaķi aiz astes ārā no karstiem pelniem, tad viņš prot uzmaukt glazē cimdus, tad viņam ir pier …

— Puiši, varbūt beidzot pietiks! Jūs laikam iedomājaties, ka esat traki asprātīgi, bet man tā neliekas. Un, ja jūs šitās tenkas palaidīsiet uz kuģa, es jums to nemūžam nepiedošu. Pagaidām viss.

Viņi likās mierā. Mēs vienmēr laikus liekamies mierā, lai aizvaino­jums nesabojātu labu joku. Taču arī viņi bija nopirkuši cimdus, gluži tāpat kā es. Šorīt mēs visi kopā aizmetām savu pirkumu atkritumos. Cimdi bija cieti, nestipri, no vienas vietas nosēti lieliem, dzelteniem plankumiem, tos nebija iespējams ne valkāt, ne ar tiem ļaudīs rādīties. Mēs nezinot bijām sastapuši eņģeli, bet nepratām ar to apieties. Toties eņģelis ar mums prata.

Tanžera! Vesela muskuļota mauru cilts iebrien ūdenī, lai uz muguras mūs no mazām laiviņām iznestu krastā.

Karaliski! Lai tiem, kas ceļo pa Spāniju, tiek savs prieks, mūsu nelielo sabiedrību pilnā mērā apmierināja Marokas sultāna valstība. Spāniju un Gibraltāru bijām atskatījušies gana. Tanžera ir īstā vieta, pēc kuras visu laiku bijām ilgojušies. Visur citur līdz šim bijām sastapuši svešatnīga izskata lietas un svešatnīga izskata ļaudis, tomēr allaž sajaukumā ar pazīstamām lietām un cilvēkiem, tādēļ situācijai zuda liela daļa svaiguma burvības. Mums gribējās redzēt kaut ko pilnīgi svešzemniecisku — svešzemniecisku no augšas līdz apakšai, svešzemniecisku no vidus līdz malām, no iekšpuses un ārpuses un riņķī apkārt, redzēt kaut ko tādu, kam nepiemistu ne nieciņš, kas atšķaida svešzemnieciskumu, nekas, ko varētu pielīdzināt jel kurai tautai vai zemei! Un, raugi! Tanžerā mēs to atradām. To, ko ieraudzījām šeit, līdz šim bijām redzējuši vienīgi bildēs, un bildēm mēs nenoticējām. Tagad ir citādi. Senāk domājām, ka bildēs viss pārspīlēts, ka tās ir pārāk ērmotas, pārāk sadomātas, lai atspoguļotu īstenību. Kur nu! Tās nav bijušas pietiekami krāšņas, nav bijušas pietiekami tēlainas un izteiksmīgas, nav atspoguļojušas ne pusi no īstās dzīves. Ja vispār

pasaulē ir kādas ārzemes, tad Tanžera ir šī vieta, un, izņemot «Tūkstots un vienas nakts pasakas», nevienā citā grāmatā nav atrodams tās īstais gars. Šeit neredz neviena baltā cilvēka, tomēr ļaužu visapkārt kā jūra. Pilsēta ir pārapdzīvota un apžņaugta ar biezu, vairāk nekā tūkstoš gadu vecu mūri. Gandrīz visas mājas ir vienstāva vai divstāvu celtnes, no ārpuses nobalsinātas, kantainas kā galantērijas piederumu kastes, jumti plakani kā grīda, nevienas karnīzes, baltas no augšas līdz apakšai — tā ir ar sniegbaltām kapenēm blīvi piebāzta pilsētai Virs durvīm arka, kādas parasti redzamas gleznās, kur attēlotas mauru celtnes; grīdas izliktas raibiem mozaīkas rombiem; tās ir Fesas cepļos apdedzinātas daudzkrāsainas porcelāna plātnītes vai sarkanas flīzes un ķieģeļi, kurus laika zobs nespēj sagrauzt; istabās nav citu mēbeļu kā vien dīvāns (jūdu mājās). Kas atrodas mauru namos, to mēs nemūžam neuzzināsim: neviens kristiešu suns netiek ielaists viņu svaidītajos mitekļos. Ielas ir īsti austrumnieciskas — daža trīs, daža sešas pēdas plata un tikai viena vai divas — divpadsmit pēdu platas; lielāko daļu ieliņu var nosprostot viens šķērsām iestājies cilvēks. Vai nav īsti austrumnieciska aina?

Ielās redz vingros tuksneša dēlus — beduīnus un staltus maurus, kuri lepojas ar vēsturi, kas aizsniedzas pirmslaiku krēslībā; jūdus, kuru senči atbēguši šurp pirms ilgiem gadsimtiem; melnīgsnējos kalniešus — rifus, kas ir dzimuši slepkavnieki; melnum melnus nekrāsotus nēģerus; bļaustīgus dervišus un simt dažādu cilšu arābus — visvisādus svešzem- nieciskus ļaudis, ko gaužām interesanti aplūkot.

Viņu dīvainos tērpus vispār nav iespējams aprakstīt. Piemēram, šis bronzas krāsas maurs — galvā milzīgs balts turbāns, mugurā krāšņi izrakstīts kamzolis, ap vidukli vairākkārt aptīta zeltītiem un sarkaniem diegiem izšūta josta, bikses sniedzas tikai nedaudz zem ceļgala, bet tām iztērēti divdesmit jardi auduma, lieli kaili, kājās dzeltenas čībukurpes, rokā neiedomājami gara šautene — un tas ir vienkāršs kareivis, bet es iedomājos, ka tas ir pats sultāns. Veci mauri plīvojošām, sirmām bārdām tērpušies garos, baltos apmetņos ar lielām kapucēm; beduīni garos, svītrainos, kapučainos apmetņos; nēģeri un rifi ar noskūtām galvām, uz kurām atstāta tikai viena matu šķipsna aiz auss vai pakausī; dažnedažādi barbari ērmotos tērpos, visi vairāk vai mazāk noskranduši. Mauru sievietes no galvas līdz kājām ievīstījušās rupjos, baltos audeklos, un viņu dzimums nosakāms tikai pēc tā, ka neievīstīta atstāta viena acs; viņas nekad neuzlūko savas tautības vīriešus, un arī tie atklātībā neuzlūko viņas. Pilsētā ir pieci tūkstoši ebreju zilos, apjoztos kaftānos, čībukurpēs, mazām benītēm uz pakauša; matus viņi valkā līdz pieres vidum nosukātus un apgrieztus pēc tās modes, kādā tos šeit Tanžerā grieza viņu senči pirms neskaitāmiem gadsimtiem. Viņi staigā kailiem lieliem. Deguni viņiem līki, turklāt visiem pilnīgi vienādi veidoti. Viņi cits citam tik līdzīgi, ka bezmaz varētu domāt, ka tie ir vienas ģimenes piederīgie. Sievietes ir apaļīgas un glītas un vispatīka­mākajā kārtā uzsmaida kristīgajiem.

Kāda jocīga veca pilsētai Senatnes pieminekļu vidū smiekli, joki un mūsdienu frivolā tērgāšana šķiet īsta profanācija. Tik cienījamai senatnei kā šī piemērota vienīgi Pravieša dēlu krāšņā valoda un rāmā runa. Šeit ir pussagruvis mūris, kas bija vecs jau tad, kad Kolumbs atklāja Ameriku; vecs jau tad, kad Pēteris Vientuļnieks* sauca kopā viduslaiku bruņiniekus posties pirmajam Krusta karagājienam; bija vecs jau tad, kad Kārlis Lielais ar saviem paladīniem senajos teiksmu laikos aplenca apburtas pilis un cīnījās ar milžiem un ļauniem gariem; tas bija jau vecs, kad Kristus ar saviem mācekļiem staigāja pa pasauli; mūris stāvēja turpat, kur stāv tagad, jau tad, kad skanēja Memnona* balss un cilvēki tirgojās seno Tēbu ielās!

Feniķieši, kartāgieši, angļi, mauri, romieši cīnījušies par Tanžeru. Visi to ir ieguvuši, un visi atkal pazaudējuši. Noskrandis austrumnie­ciska izskata vecs nēģeris no kādas nezināmas vietas Āfrikas vidienē tecina kazādas maisā ūdeni no nomelnējušas, apdrupušas strūklakas, ko pirms divpadsmit gadsimtiem izbūvējuši romieši. Turpat ir Jūlija Cēzara pirms deviņpadsmit gadsimtiem celta tilta sabrukusi arka. Uz šā tilta varbūt stāvējuši cilvēki, kas redzējuši Kristusbērnu Jaunavas Marijas rokās.

Netālu atrodas kuģu būvētavas drupas, kur Cēzaram laboja kuģus un piekrāva tos ar labību, kad viņš piecdesmit gadus pirms kristīgās ēras sākuma devās karagājienā uz Britāniju.

Tā vien liekas, ka šeit zem klusajām zvaigznēm drūzmējas senaizmir­stu laikmetu rēgi. Mans skatiens kavējas vietā, kur kādreiz stāvējis piemineklis, kuru redzējuši un aprakstījuši romiešu vēsturnieki pirms nepilniem divtūkstoš gadiem un uz kura bijis uzraksts:

MĒS ESAM KANAANIEŠI, KURUS TAS JŪDU LAUPĪTĀJS JOZUA IZDZINA NO KANAĀNAS ZEMES.