MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Taču no likteņa likstām izbēgt nav iespējams. Vēl Spānijas nedienas nebija beigušās, kad mums uzkrita jauna nelaime — Gibraltāra gidi mums uzbruka ar neskaitāmas reizes atkārtotu teiksmu, kura pat pirmajā reizē nespēja aizskart dziļākās dvēseles stīgas: «Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot prom no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs. Ja angļi nebūtu bijuši pietiekami galanti un kādu dienu uz dažām stundām karogu nenolai­duši, karalienei būtu vajadzējis lauzt zvērestu vai ari palikt kalna galā līdz savai nāves stundai.»

Ēzeļu un mūļu mugurā mēs jādelējām pa šaurajām, stāvajām ieliņām un apmeklējām apakšzemes galerijas, ko angļi izspridzinājuši klintī. Šīs galerijas līdzinās plašiem dzelzceļa tuneļiem; uz pilsētu un jūru no piecu sešu simtu pēdu augstuma bargi noraugās nelielās atstarpēs uzstādīti spēcīgi lielgabali. Galerijas ir ap jūdzi garas, un to izveidošana droši vien prasījusi milzu naudu un darbu. Lielgabali kontrolē pussalu un abu jūru ostas, taču īpašas vajadzības pēc tiem nav, jO tikpat neviens karaspēks nespētu uzrāpties pa stāvo klints sienu. Toties pa lielajām šaujamlūkām atklājas brīnišķīgi skati uz jūru. No kādas klintscilnl izdobtas lielas istabas, kur lielgabali aizstāja mēbeles un šaujamlūkas logus, bija redzams kalns, un viens kareivis sacīja:

— Lūk, to augsto kalnu dēvē par Karalienes Krēslu, jo, kad franču un spāņu karaspēks bija aplencis Gibraltāru, viena no Spānijas karalienēm lika tur novietot savu krēslu un nozvērējās, ka neiešot projām no šīs vietas, kamēr virs cietokšņa plīvošot Anglijas karogs. Ja angļi nebūtu bijuši pietiekami galanti un kādu dienu uz dažām stundām karogu nenolaiduši, karalienei būtu vajadzējis lauzt zvērestu vai arī palikt kalna galā līdz savai nāves stundai.

Pašā Gibraltāra virsotnē mēs pakavējāmies diezgan ilgi, jo mūļi bija piekusuši. Uz to viņiem bija pilnas tiesības. Armijas ceļš bija labs, tomēr ļoti stāvs un krietni garš. No šaurā ciļņa pavērās lielisks skats; kuģus, kas, no turienes raugoties, izskatījās kā sīksīciņas rotaļu laiviņas, tālskatis pārvērta atkal cēlos jūras kuģos; ar šiem pašiem teleskopiem varēja skaidri saskatīt piecdesmit, pat sešdesmit jūdžu tālus kuģus, kurus ar neapbruņotu aci vispār nebija iespējams ieraudzīt. Lejā vienā pusē no mums atradās milzums lielgabalu bateriju, otrā — tikai jūra.

Kamēr es, uz vaļņa ērti atlaidies, atpūtos, ļaudams brīnum tīkamajai vējpūtai atvēsināt manu pārkarsušo galvu, pie mums pienāca kādas citas tūristu grupas pakalpīgais gids un sacīja:

— Senjor, to augsto kalnu tur dēvē par Karalienes Krēslu …

— Ser, es esmu nabaga bārenis svešā zemē. Pažēlojiet mani! Nemokiet, NEMOKIET mani šodien vairs ar to NOLĀDĒTO veco leģendu!

Tā — biju atkal lietojis spēka vārdus, kaut gan esmu nozvērējies to nekad vairs nedarīt; bet šis izaicinājums bija lielāks, nekā cilvēks spēj izturēt. Ja jums tas uzbruktu brīdī, kad visapkārt plešas Spānijas un Āfrikas brīnišķīgā panorāma, bet pie kājām zilā Vidusjūra, un jūs gribat klusībā skatīties un skurbt šajā skaistumā, jūs varbūt būtu lādējies vēl negantāk nekā es.

Gibraltārs izturējis daudzus smagus aplenkumus, viens no tiem ilga gandrīz četrus gadus (tas beidzās nesekmīgi), un angļiem izdevās cietoksni ieņemt vienīgi ar viltu. Visbrīnumainākais ir tas, ka vispār kādam jel kad varēja ienākt prātā trakā doma ieņemt Gibraltāru triecienā; un tomēr tas vairākkārt ir mēģināts.

Pirms divpadsmit gadsimtiem cietoksni pārvaldīja mauri, un vēl tagad pilsētas vidū stāv drūma, veca pils ar apsūnojušiem aizsargvaļ- ņiem un senaizmirstos aplenkumos un kaujās iedragātām sienām.

Pirms kāda laika klinti aiz pils atklāja slēpni, kurā atrada brīnišķīgi izstrādātu zobenu un senlaicīgas bruņas, ko neviens arheologs nespēja identificēt, kaut gan domā, ka tās piederējušas romiešu karavīram. Romiešu ieroči un citas senlietas atrastas arī kādā alā Gibraltāra dienvidu pusē; vēsture stāsta, ka romieši šo apvidu pārvaldījuši kristīgās ēras sākumā, un šie atradumi šķiet to apliecinām.

Tai pašā alā atrasti arī cilvēku kauli, apauguši ar biezu akmens garozu, un mācīti vīri uzdrošinājušies apgalvot, ka šie cilvēki dzīvojuši ne tikai īsi pirms plūdiem, bet vēl desmit tūkstoš gadus agrāk. Var jau būt, ka tā ir, izskatās diezgan ticami, bet, tā ka minētas personas izteikties vairs nespēj, tad sabiedrība par tām arī sevišķi neinteresējas. Šajā alā atrastas arī pārakmeņojušās tādu dzīvnieku paliekas, kādi vēl šobaltdien dzīvo Āfrikā, bet, cik vien tālu cilvēku atmiņa sniedzas, nekad nav dzīvojuši nevienā Spānijas apvidū, izņemot vientuļo Gibraltāra klinti! Tādēļ pastāv hipotēze, ka jūras šauruma vietā starp Gibraltāru un Āfriku kādreiz bijusi sauszeme, bet neitrālajā zemienē starp Gibraltāru un Spānijas pakalniem viļņojis okeāns un ka uz Gibraltāru atklīdušie Āfrikas dzīvnieki (varbūt salasīt akmeņus — to šeit ir daudz) lielās katastrofas laikā tikuši atgriezti no dzimtajām vietām. Āfrikas pakalni otrpus šauruma čum un mudž no pērtiķiem, un arī uz Gibraltāra klints pastāvīgi dzīvojuši pērtiķi, kuru nav nekur citur Spānijā! Interesanta viela pārdomām.

Gibraltārā stāv angļu garnizons, kurā ir 6000 līdz 7000 vīru, tādēļ ik uz soļa redzami formas tērpi gan koši sarkanā krāsā, gan sarkani ar zilu, mirdzoši balts ikdienas ietērps un ērmīgie, īsie skotu bruncīši, kas nesniedzas ne līdz ceļgaliem; netrūkst melnacainu spāņu meiču un plīvuriem aizsegušos mauru skaistuļu (es pieņemu, ka tās ir skaistules) no Tarifas; platbikšainu tirgoņu no Fesas ar turbāniem notītām galvām; musulmaņu klaidoņu garos paltrakos — noskrandušu, baskājainu — no Tetuānas un Tanžeras — gan brūnu, gan dzeltenu, gan melnu kā melnākā tinte; ebreju no visām pasaules malām — kaftānos, benītēs un šaurpurnu čībās, gluži tādu pašu, kādus redzam gleznās un teātri un kādi tie bija pirms trīstūkstoš gadiem. Tādēļ viegli iedomāties, ka tādai ciltij (nezinu, kādēļ gribas mūsu svētceļniekiem piešķirt šo vārdu, jo tie pa šīm svešajām zemēm drasē nekārtīgā barā ar īsti indiānisku pašapmierinātības un neatkarības izteiksmi sejā) kā mūsējā, kas salasījusies no piecpadsmit vai sešpadsmit štatiem, šodien, noraugoties šajā košajā modes panorāmā, patiesi bija ko redzēt.

Runājot par svētceļniekiem, jāpiebilst, ka mūsu vidū ir daži cilvēki, kas reizēm kļūst nepanesami. Taču šajā sarakstā es neieskaitu Orākulu. Jāpaskaidro, ka Orākuls ir nekaitīgs vecs ēzelis, kas ēd par četriem un izskatās gudrāks, nekā visa Francijas akadēmija kopumā būtu tiesīga izskatīties, un nekad nelieto vienzilbes vārdus, ja spēj iedomāties kādu garāku vārdu, un gandrīz nekad nezina neviena sava garā vārda nozīmi, nedz ari īsto reizi, kad to lietot; tomēr tas viņu nebūt netraucē izteikt savu spriedumu par vissarežģītākajiem tematiem un dziļā pašpārliecībā tos pamatot ar neeksistējošu autoru citātiem, bet, ja beidzot tiek piespiests pie sienas, viņš nekavējoties apmet jautājumu otrādi, apgalvo, ka tieši to viņš visu laiku sacījis un uzbrūk jums ar jūsu pašu argumentiem, tikai pārfrāzē tos sarežģītos, nesakarīgos vārdos un sviež jums tos acis kā savas oriģinālidejas. Viņš izlasa nodaļu ceļvedi, savā vājajā atmiņā sajauc faktus un dodas meklēt upuri, kuram šo jucekli iegalvot kā gudrību, kas viņa smadzenēs pūžņojusi gadu desmitiem un ko viņš ieguvis koledžā no sen mirušiem autoriem, kuru darbus vairs neizdod. Šorīt, brokastis ēdot, viņš pamāja uz logu un teica: