MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

— Iešu kādu bridi paklaiņot pa kafejnīcām, Džek, un došu jums iespēju visu redzēto sarakstīt dienasgrāmatā.

Viņa seja sadrūma. Viņš sacīja:

— Nē, nepūlieties. Man šķiet, es to dienasgrāmatu vairs nerakstīšu. Drausmīgi garlaicīgi. Ziniet, es rēķinu, ka esmu kādas četrtūkstoš lappuses parādā. Par Franciju tur nav ne vārda. Sākumā domāju — iz­laidīšu Franciju un sākšu visu no jauna. Bet tas jau vairs nebūs tas,— kā jums liekas? Seniors teiks: «Paklau, vai tad Francijā tu nekā neredzēji?» Tā lieta neies cauri. Sākumā spriedu, ka par Franciju vajadzēs izrakstīt no ceļveža, kā to dara vecais Bedžers no priekšgala kajītes, jo viņš raksta grāmatu. Bet tur ir vairāk nekā trīssimt lappušu. Nē, man šķiet, no tādas dienasgrāmatas nav nekādas jēgas,— kā jūs domājat? Tikai lieka noņemšanās, vai tā nav?

— Jā, nepilnīga dienasgrāmata nekas īpašs nav, bet tāda ar precīziem pierakstiem ir tūkstoš dolāru vērts — ja tiek pabeigta.

— Tūkstoti… tā jau varētu gan būt. Bet es nespētu to pabeigt ne par miljonu.

Tas, kas notika ar viņu, piemeklēja vairumu centīgo va- karskolnieku salonā. Ja gribat kādam jaunam cilvēkam piespriest nežēlīgu un mokpilnu sodu, lieciet viņam veselu gadu rakstīt dienasgrāmatas.

Tika izmantoti dažādi līdzekli, lai pakavētu ekskursantiem laiku un uzturētu viņos možu garu. Visus pasažierus apvienoja klubā, kas pēc vakara dievvārdiem sapulcējās tai pašā vakarskolā; šajās sanākšanās kāds balsī lasīja citiem priekšā par zemēm, ko apmeklēsim, pēc tam saņemto informāciju kopīgi apsprieda.

Ekspedīcijas fotogrāfs dažkārt atnesa savas caurspīdīgās bildītes un burvju luktura gaismā sarīkoja jauku izrādi. Gandrīz visi viņa attēli rādīja svešzemju ainas, taču to vidū pagadījās arī viens otrs dzimtās zemes skats. Viņš paziņoja, ka izrāde notiks «pakaļējā klāja salonā pēc diviem zvaniem (deviņos vakarā) un pasažieriem tiks parādītas vietas, kur viņi nokļūs», kas bija gaužām jauki, bet ērmotas sagadīšanās dēļ pirmajā attēlā, kas atspīdēja uz ekrāna, bija redzama Grlnvudas kapsētai

Dažā zvaigžņotā vakarā mēs augšējā klājā zem telts pārsega sarī­kojām dejas, aizstādami balles zāles spožo apgaismojumu ar kuģa lāk­turiem, ko piekārām pie nojumes balstiem. Par mūziku gādāja mazliet astmatiskā melodikona pagalam juceklīgie pūliņi, jo tas pastāvīgi aizelsās, kad vajadzēja izdot spēcīgāku skaņu, klarnete, kas skanēja visai nedroši augšējos toņos un gauži melanholiski zemākajos, un diezgan nožēlojams akordeons, kura plēšas bija vienā vietā ieplīsušas, un tas šņāca stiprāk nekā kvieca — smalkāks apzīmējums man patla­ban neiešaujas prātā. Taču dejošana iznāca vēl nelāgāka par mūziku. Kad kuģis sazvēlās uz labo pusi, viss dejotāju pulks gāzās tam līdzi uz labo bortu un dzīvā kaudzē sakrita pie reliņiem; kad kuģis sasvērās pa kreisi, visi tikpat lielā vienprātībā lidoja pretī kreisajam bortam. Valsētāji paguva pagriezties dejā sekundes piecpadsmit, tad tuvojās reliņiem tādā trauksmē, it kā būtu nolēmuši mesties pāri bortam. Virdžlnijas kadriļai, kad to dejoja uz «Kveikersitijas» klāja, bija daudz vairāk apgriezienu nekā jebkurai kadriļai, kādas līdz tam tiku redzējis, un skatītājiem šis dejas vērot bija tikpat interesanti, cik dalībniekiem tās dejot, ik mirkli riskējot ar dzīvību un tikai par mata pla­tumu paglābjoties no bojāejas. Beidzot no deju priekiem at­teicāmies.

Nosvinējām vienai dāmai dzimumdienu ar tostiem, runām, viņai veltītu dzejoli un visu pārējo. Inscenējām māņu tiesas prāvu. Bez šādas prāvas vēl neviens kuģis nav aizbraucis līdz galam. Kuģa ekonomu* «apsūdzēja», ka viņš 10. kajītē nozadzis mēteli. Tika izraudzīts tiesnesis, sekretāri, tiesu izpildītājs, konstebli, šerifi, prokurors un advokāts; lieciniekiem izsūtīja pavēstes; pēc ilgiem strīdiņiem sastādīja zvērināto žūriju. Liecinieki, kā vienmēr, uzstājās muļķīgi, nedroši un sapinās pretrunās. Prokurors un advokāts bija daiļrunīgi, prata argumentēt, prata viens otru nozākāt — gluži kā īstenībā. Pēdīgi izmeklēšana bija galā un tiesnesis nobeidza prāvu ar absurdu slēdzienu un smieklīgu spriedumu.

Jaunie puiši un jaunās dāmas pāris reižu salonos sarīkoja šarādes, un tās guva lielākos panākumus no visiem izklaides pasākumiem.

Mēģinājām nodibināt debašu klubu, bet no tā nekas neiznāca. Uz kuģa nebija talantīgu oratoru.

Neviens no mums negarlaikojās — to varu teikt droši, bet mēs izklaidējāmies visai" klusu. Mēs ļoti reti spēlējām klavieres; mēs spēlējām klarnetes un flautas duetu, un tā bija laba mūzika, cik tur vispār bija mūzikas, jo spēlējām visu laiku vienu un to pašu melodiju; tā gan bija ļoti jauka melodija — cik labi es to atceros!— un nezinu, vai maz kādreiz spēšu no tās atbrīvoties. Melodikonu un harmoniju spēlējām vienīgi dievkalpojumos … bet nu es aizsteidzos par tālu uz priekšu: jauneklis Alberts prata vienu dziesmiņu — apmēram: «O, vai nu tā vai šitā, cik brīnum jauki zināt, ka viņš ir tāds vai šitāds.» (Neatceros vairs īsti precīzi dziesmas nosaukumu, bet meldiņš bija gaužām sērīgs un sentimentāls.) Alberts to spēlēja ļoti bieži, līdz beidzot vienojāmies, ka viņš to vairs nedarīs. Taču neviens nedziedāja mēnesnīcas naktīs uz augšējā klāja, un draudzes dziedāšana dievkalpo­jumos un svētbrīžos nevarēja lepoties ar pārliecīgu saskanību. Es cietos, cik ilgi spēju, tad piebiedrojos, cenzdamies to uzlabot, bet ar to iedrošināju piebiedroties arī jauno Džordžu, un iznāca aplam, jo Džordžam pašlaik bija balss lūzums, un viņa drūmais bass dažkārt, kā mēdz teikt, «norāvās no ķēdes» un pārbiedēja apkārtstāvošos ar spiedzīgi augstu «gailīti». Bez tam Džordžs nezināja dziesmu meldijas, kas arī kaitēja viņa priekšnesumam. Es viņu pamācīju:

— Neimprovizē, Džordž. Tas ir pārāk patmīlīgi. Tu izpelnīsies pārmetumus. Turies pie «Kronēšanas», tāpat kā visi. Melodija ir skaista, un tā uz ātru roku tu to neuzlabosi.

— Es nemaz necenšos to uzlabot un dziedu taču tāpat kā visi — tieši pēc notīm.

Viņš no visas tiesas bija pārliecināts, ka dzied pareizi, tādēļ varēja vainot tikai pats sevi, ja balss kādreiz iestrēga un viņam kaklā iemetās krampji.

Mazticīgo vidū radās tādi, kas nemitīgi pretvējā vainoja mūsu sirdi plosošo korī dziedāšanu. Bija pat tādi, kas atklāti apgalvoja •— šāda dziedāšana vien esot pietiekams drauds jau savos labākajos brīžos, bet, ja šo noziegumu padziļina, ļaujot piedalīties Džordžam, tas nozīmējot tīšuprāt izaicināt likteni. Viņi neatlaidīgi turējās pie domas: ja koris turpināšot tādā pašā garā spīdzināt melodijas, tas beigu beigās kādu dienu izsaukšot tādu vētru, ka kuģis murdēdams noies dibenā.

Daži sāka protestēt pat pret lūgsnu saturu. Stūrmanis izteicās, ka svētceļnieki esot nežēlīgi:

— Katru mīļu vakaru pēc astoņiem zvaniem viņi lūdz, lai dievs dod labu ceļavēju, zinādami tikpat skaidri, kā es zinu, ka šis pašlaik ir vienīgais kuģis, kas dodas uz austrumiem, bet rietumu virzienā peld tūkstoš kuģu, un mūsu labais ceļavējš tiem būs pretvējš … Visuvare­nais pūš labu ceļavēju tūkstoš kuģiem, bet šis mežoņu bars lūdzas, lai vēju apsviež akurāt otrādi un izpatīk vienam kuģim, turklāt tvaikonim! Nekādas sajēgas, nekāda prāta, nekādas kristīgu ļaužu žēlsirdības! Ij klausīties negribas tādās bezjēdzībās!