MARKS TVENS: Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

SVĒTCEĻNIEKU PIEJAUCĒŠANA * SVĒTCEĻNIEKU DZĪVE UZ JŪRAS * «ZIRGU BILJARDS» * «SINAGOGA» * VAKARS KOLA * DZEKA DIENASGRĀMATA * «KVEI­KERSITIJAS» KLUBS * BURVJU LUKTURIS * GALA BALLE UZ KLĀJA * MĀŅU TIESAS PRĀVAS * ŠARĀDES * SVIN'lGIE SVĒTCEĻNIEKI * LENA MŪZIKA * STŪRMANIS IZSAKA SAKAS DOMAS

Drosmīgi arām jūru vairāk nekā nedēļu, un kapteiņu starpā neatgadījās nekādas juridiska rakstura domstarpības, ko būtu vērts pieminēt. Pasažieri ātri iemācījās piemēroties apstākļiem, un dzīve uz kuģa sāka ritēt gandrīz tādā pašā sistemātiskā vienmuļībā kā kazarmās. Negribu teikt, ka dzīve bija garlaicīga, jo garlaicīga tā nekādā ziņā nebija, tikai tajā bija daudz vienveidības. Kā tas uz jūras allaž mēdz notikt, pasažieri drīz vien iemanījās valodā lietot jūrniecības termi­nus — par drošu zīmi, ka viņi sāk justies kā mājās. Svētceļnieki no Jaunanglijas, Dienvidiem un Misisipi Ielejas vairs neteica, ka pulkste­nis ir pusseptiņi, bet teica «septiņi zvani»; pulksten astoņos, divpadsmi­tos un četros viņiem bija «astoņi zvani»; garuma grādus kapteinis vairs nenoteica pulksten deviņos, bet «divos zvanos». Mēlei neaizķeroties, viņi runāja par «mesu», «pūpi», «bakbordu», «stīrbordu» un «baku».

Septiņos zvanos atskanēja pirmais gongs; astoņos bija brokastis tiem, kas nesirga ar jūrasslimību tādā mērā, lai nespētu ēst. Pēc tam visi veselie zem rokas pastaigājās šurp un turp pa promenādes klāju, baudīdami jauko rītu, bet sirgstošie izvilkās no kajītēm, ierīkojās airu glabātavas aizvējā un drūmu vaigu dzēra tur tēju, piekozdami sausiņus. No vienpadsmitiem bdz pusdienlaika azaidam un no azaida līdz pusdienām, ko pasniedza sešos, pasažieri kavēja sev laiku, kā katrs mācēja. Dažs lasīja, daudzi smēķēja un nodarbojās ar izšūšanu — pro­tams, ne vienas un tās pašas personas; cits varēja viļņos meklēt un apbrīnot dziļjūras nezvērus; ar tālskati lūkot ieraudzīt kādu svešu kuģi un izteikt par to savus gudros spriedumus; vēl vairāk — ikviens uzskatīja par svētu pienākumu sekot, lai karogs tiktu pacelts un trīsreiz nolaists pusmastā, laipni atbildot uz svešā kuģa sveicienu; smēķēšanas telpā nekad netrūka kungu, kas nodevās kāršu, kauliņu un domino spēlei, īpaši iecienīts bija domino — šī brīnišķīgā, nekaitīgā spēle; bet lejā uz galvenā klāja kuģa priekšgalā pie vistu kūts un lopu aizgalda mēs mēdzām spēlēt tā saukto «zirgu biljardu». Zirgu biljards ir varena spēle. Tā ir jautra, aizraujoša, prasa veiklas kustības un ir kaut kas vidējs starp «klasēm» un biljardu, spēlējama ar nūjas palīdzību. Uz klāja ar krītu uzzīmē lielu «klasi» ar rūtiņām. Visas rūtiņas ir numurētas. Jūs nostājaties trīs četrus soļus no šīs diagrammas, jūsu rīcībā ir biezas koka ripas, ko jūs ar garu nūju, spēcīgi sitot, raidāt uz priekšu. Ja ripa apstājas uz svītras, nekas nav iegūts. Ja izdodas to ieraidīt 7. rūtiņā, iegūti septiņi punkti, ja 5. rūtiņā,— pieci punkti un tā joprojām. Uzvara gūstama ar simt punktiem, vienlaikus var spēlēt četri dalībnieki. Šī spēle būtu gaužām viegli spēlējama uz nekustīgas virsmas, bet mūsu apstākļos tā prasīja lielu māku. Mums vajadzēja ierēķināt kuģa zvalstīšanos uz labajiem un kreisajiem sāniem. Bieži vien spēlētājs izkalkulēja, ka nupat kuģis nosvērsies uz labo pusi, bet šis nekā. Rezultātā ripa aiztriecās par vairākiem jardiem sānis no «klasēm», un tad vienam bija kauns, citiem lielie smiekli.

Lietainā laikā pasažieriem, protams, vajadzēja palikt mājās, citiem vārdiem sakot, kajītēs, un kavēt laiku spēlēs, lasot, lūkojoties pa iluminatoriem uz tagad jau pierastajām bangām un tenkojot.

Ap septiņiem vakarā pusdienas bija paēstas; sekoja stundu ilga promenāde pa augšējo klāju; tad nodunēja gongs, un daudzi pasažieri devās uz kajīti kuģa pakaļgalā (augšējo), glīti iekārtotu piecdesmit vai sešdesmit pēdu garu telpu, lai piedalītos vakara svētbrīdī. Pie īstas ticības neatgrieztie šo salonu bija iedēvējuši par «sinagogu». Svētbrīdis parasti sastāvēja tikai no divām garīgām dziesmām, kas atrodamas

Plimulas dziesmu krājumā, un īsas lūgsnas un tikai retumis ilgumā pārsniedza piecpadsmit minūtes. Dziesmas pavadīja harmonija mūzika, ja jūra bija pietiekami rāma, lai spēlētājs varētu nosēdēt, pie krēsla nepiesiets.

Pēc vakara svētbrīža «sinagoga» drīz vien pārvērtās par kaut ko līdzīgu vakarskolas klasei, kur visi skolēni cītīgi raksta. Tāda aina līdz šim vēl nebija redzēta ne uz viena kuģa. Pie garajiem ēdamgaldiem, kas atradās gar abām salona sānsienām visā telpas garumā, ap divdesmit vai trīsdesmit kungu un dāmu šūpojošos lampu gaismā ņēmās divas trīs stundas no vietas rakstīt piezīmes savās dienasgrāma­tās. Ak vai! Cik bēdīgu galu ņēma vairums šo grandiozi iesākto dienasgrāmatu! Šaubos, vai no visa svētceļnieku pulka kaut viens spēj uzrādīt simt kārtīgu lappušu par pirmajām divdesmit ceļojuma dienām ar «Kveikersitiju», un esmu svēti pārliecināts, ka nebūs ne desmit pasažieru, kas būs pierakstījuši dienasgrāmatā divdesmit lappuses par visu divdesmittūkstoš jūdžu garo ceļojumu! Cilvēka mūžā gadās laikposmi, kad liekas neizsakāmi svarīgi fiksēt dienasgrāmatā precīzi katru savu soli; un viņš ķeras pie darba ar tādu jūsmu, kas viņu pārliecina, ka dienasgrāmatas rakstīšana ir vispareizākais un vispatīka­mākais laika kavēklis. Bet, ja nodzīvo vēl divdesmit vienu dienu, viņš atskārš, ka vienīgi tie retie cilvēki, kuru raksturu iezīmē drosme, izturība, dzelžaina uzticība pienākumam paša pienākuma labad un nesalaužama apņēmība, spēj ķerties pie tik pārvarīga pasākuma kā dienasgrāmatas rakstīšana un nepiedzīvot kaunpilnu sakāvi.

Viens no mūsu populārākajiem jauniešiem — Džeks, lielisks puisis ar saprātīgu galvu un tādām kājām, uz kurām noskatīties tīrais prieks — tik garas, taisnas un slaidas tās bija, ik rītu, sajūsmā starodams, ziņoja par saviem panākumiem, sacīdams:

— Man tas darbiņš forši iet uz priekšu!—(Būdams labā omā, viņš mēdza runāt žargonā.) Vakar sarakstīju dienasgrāmatā desmit lappušu, un jūs jau zināt, ka aizvakar piepildīju deviņas, bet aizaizvakar — div­padsmit lappuses. Traki interesanta nodarbošanās!

— Ko jūs tur varat sarakstīt, Džek?

— Nu, visu. Katrā pusdienlaikā — platuma un garuma grādus; jūdzes, cik esam pēdējā diennaktī nobraukuši; atzīmēju visas domino partijas, kurās esmu uzvarējis, un visas zirgu biljarda spēles; rakstu par vaļiem un haizivīm, un delfīniem; atstāstu svētdienas sprediķa saturu (skaidrs, ka tas mājniekiem patiks); un tad par kuģiem, ar kuriem sasveicināmies, un to piederību; kāds todien pūta vējš, un vai viļņi bija lieli, un kādas buras bija uzvilktas, kaut gan parasti braucam bez burām; ka visu laiku kuģojam pretvējā — nesaprotu, kāda tam jēga?— pierakstu, cik reižu Moults samelojas, vārdu sakot, itin visu! Man līdz pēdīgajam pierakstīts katrs sīkums. Tēvs man lika rakstīt dienasgrāmatu. Kad būšu beidzis, viņš to neatdos par tūkstoš do­lāriem.

— Nē, Džek, tā būs dārgāka par tūkstoš dolāriem — kad būsiet to pabeidzis.

— Jūs domājat?

— Jā, tā būs tūkstoš dolāru vērts — kad būsiet to pabeidzis. Varbūt pat vairāk.

— Ziniet, man pašam ari puslīdz tā šķiet. Nav jau nekāds smērē­jums.

Taču drīz vien tā kļuva par «nevērtīgu smērējumu». Kādu vakaru Parīzē pēc smaga dienas darba — ievērojamāko vietu aplūkošanas — es ieminējos: