MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Francijā viss notiek ar pulksteņa precizitāti, visur valda kārtība. Ik trešajam cilvēkam mugurā formas tērps, un, lai viņš būtu kas būdams — impērijas maršals vai bremžu konduktors — viņš nevilcino­ties, nepagurstošā laipnībā labprāt atbildēs uz visiem jūsu jautājumiem, pateiks, kurā vagonā jums jākāpj, jā, viņš gatavs pat aizvest jūs līdz turienei, lai justos drošs, ka jūs pa ceļam nekur nenoklīdīsiet. Jūs nedrīkstat ieiet uzgaidāmajā telpā, iekams neesat iegādājies biļeti, un nevarat no tās pa vienīgo izeju izkļūt, iekams pie pašas izejas nepiebrauc vilciens, kas jūs uzņems. Kad esat iekāpis, vilciens neizkustēs no vietas, pirms nebūs pārbaudīta jūsu biļete, pirms nebūs pārbaudīta ikviena pasažiera biļete. Tas notiek galvenokārt jūsu pašu labā. Ja kaut kā esat pamanījies iekāpt aplamā vilcienā, jūs tiekat nodots laipnam konduktoram, kurš, vienā gabalā paklanīdamies, aiz­ved jūs turp, kur esat piederīgs. Brauciena laikā jūsu biļeti vēl vairākkārt pārbauda, un jums dara zināmu, kad jāpārsēžas citā vilcienā. Jūs atrodaties tādu konduktoru rokās, kas ar sirdsdegsmi rūpējas par jūsu labklājību un interesēm, nevis tērē savas dotības, lai izgudrotu jaunas metodes jūsu mocīšanai un tirdīšanai, kas ļoti bieži mēdz būt ārkārtīgi pašpārliecinātā vienvaldnieka — amerikāņu dzelz­ceļa konduktora — galvenā nodarbošanās.

Taču visjaukākais, kas paredzēts Francijas dzelzceļa pārvaldes noteikumos, ir — trīsdesmit minūšu ilgais pusdienlaiks. Tas nenozīmē piecās minūtēs iepildīt sevī saziedējušus apalīšus, duļķainu kafiju, apšaubāma svaiguma olas, sīkstu vēršgaļu un pīrāgus, kuru iecere un izpildījums ir dziļš un noziedzīgs noslēpums visiem, izņemot pavāru, kas tos cepis! Nē, mēs mierīgi apsēdāmies pie galdiņiem — tas bija vecajā, labajā Dižonā, ko tik viegli uzrakstīt, bet nav iespējams izrunāt, izņemot, ja to laipnā kārtā pārdēvē par «Demidžonu», un lējām glāzēs smaržīgu burgundieti, nesteidzīgi izbaudījām plašo «table d'hote» ēdienu karti, uzkodām pīrādziņus ar gliemežu pildījumu un gardus augļus, kādu nieku par to visu samaksājām un apmierināti kāpām atpakaļ vagonā, ne reizes nesodījušies par dzelzceļa sabiedrību. Rets gadījums, kas visu mūžu jāglabā gaišā piemiņā.

Stāsta, ka uz Francijas dzelzceļiem nemēdzot notikt katastrofas, un man šķiet, ka tā ir taisnība. Ja pareizi atceros, mēs dzelzceļa sliedes šķērsojām vai nu pa tiltu virs tām, vai pa tuneli zem tām, bet nekad nekrustojām tās tādā pašā līmenī kā mūsējās. Ik pēc ceturtdajjūdzes, vismaz man tā likās, iznāca vīrs ar paceltu zizli rokā un, norādot, ka tālākais ceļš kārtībā, nostāvēja, kamēr vilciens pabrauca garām. Pārmijas mainīja par jūdzi uz priekšu, pavelkot dzelzs trosi, kas nostiepta pa zemi līdzās sliedēm no stacijas līdz stacijai. Dienas signāli un nakts signāli precīzi ziņoja par pārmiju stāvokli.

Nē, Francijā tiešām nenotiek dzelzceļa katastrofas. Kādēļ? Tādēļ, ka, tiklīdz notiek katastrofa, kāds tiek pakārts. [2] Varbūt ne gluži pakārts, tomēr sodīts ar tādu bardzību, ka dzelzceļa darbiniekiem vēl ilgi skrien šermuļi pār kauliem, iedomājoties vien, ka var pieļaut kādu neuzmanību. «Darbinieki nav vainojami»— šis mūsu mīkstsirdīgo zvērināto bieži lietotais melīgais spriedums, no kura vēlāk rodas tik daudz nelaimju, Francijā nav pierasts. Ja ar vagonu kaut kas notiek un jaunākā konduktora vaina nav pierādāma, sods gulstas uz vecāko; ja atgadās klizma ar lokomotīvi, gluži tāpat — jāatbild mašīnistam.

Vecie ceļotāji — apburošie papagaiļi, kas «jau agrāk šeit bijuši» un zina par šo zemi vairāk, nekā pats Luijs Napoleons zinājis vai jebkad uzzinās,— mums to visu stāsta, un mēs viņiem ticam, jo tā ir tīkama informācija, turklāt šķiet patiesa un atbilst nelokāmajai likumu ievērošanai, ko mēs redzam ik uz soļa.

Taču mums patīk šie Vecie ceļotāji — kā viņi tērgā, melš niekus un melo. Mēs viņus sazīmējam no pirmā acu uzmetiena. Vispirms viņi izstiepj taustekļus; nekad nepaceļ enkuru, pirms nav izzondējuši katru klātesošo un pārliecinājušies, ka tas šeit ir pirmoreiz. Tad nu viņi ver vaļā visas slūžas un patiesības svētajā vārdā sāk melst, lielīties, zoboties, piepūsties un lidināties mākoņos. Viņu galvenā vēlēšanās, augstākais mērķis ir nospiest jūs pie zemes, pakļaut, padarīt sīkus un pazemīgus, piespiest jūs apbrīnot viņus kosmopolītiskās slavas spožajā mirdzumā! Viņi neparko negrib pieļaut, ka arī jūs kaut ko zināt. Viņi izsmej jūsu visnevainīgākos pieņēmumus, bez žēlastības apņirdz jūsu visbiklākos sapņus par svešām zemēm; to, ko jums stāstījuši jūsu daudz ceļojušie tēvoči un krustmātes, viņi nosauc par pēdīgajām muļķībām; viņi noniecina jūsu autoritatīvākos rakstniekus un ar fanātisku svētbilžu grāvēju nežēlīgo niknumu satriec drupās brīnišķīgos tēlus, ko jūs pielūgsmē bijāt uzcēlis dievu pjedestālos! Un tomēr es mīlu Vecos ceļotājus. Mīlu viņus nodrāzto, banālo izteicienu labad, mīlu par pārdabisko spēju uzdzīt cilvēkam garlaicību, mīlu viņu apburošās iedomības un krāšņās, bagātās fantāzijas labad, pārsteidzošās, lieliskās, pārvarīgās melošanas prasmes labad!

Braucām garām Lionai un Sonai (kur redzējām slaveno Lionas daiļavu, bet mums viņa nemaz nelikās daiļa), garām Villafrankai, Tonnerai, senatnīgajai Sansai, Melēnai un Fontenblo un desmitiem citu skaistu pilsētu, joprojām konstatēdami, ka nekur nav piesērējušu mārku, salauztu žogu, kūtsmēslu kaudžu, ka visur valda spodrība, glītums, laba gaume un vēlēšanās padarīt apkārtni kārtīgu un pievil­cīgu, pat izraugoties vietu, kur iestādīt koku, vai kā izliekt dzīvžogu; vērodami brīnišķīgos, lieliskā stāvoklī turētos ceļus, kuros ne tikai nav grambu vai dangu, bet vispār nav ne mazākā negluduma, mēs šajā mirdzošajā vasaras dienā traucām tālāk stundu pēc stundas, līdz, vakaram tuvojoties, iebraucām smaržīgu puķu un krāšņumkrūmu biezoknī, izdrāzāmies tam cauri un tad, satraukti, sajūsmināti, gandrīz vai pārliecināti, ka mūs viļ brīnišķigs sapņu māns, nokļuvām majestātis­kajā Parīzē!

Cik izcila kārtība valdīja milzīgajā stacijā! Nekādas drudžainas spiešanās un grūstīšanās, ne kliedzienu, ne lamu, neviena uzmācīga, rupja ormaņa, kas varītēm piesola savus pakalpojumus. Šie kungi stāvēja ārpusē, stāvēja mierīgi garajā pajūgu rindā un neteica ne vārda. Likās, ka visus transporta jautājumus kārto tāds kā ormaņu ģenerālis. Viņš laipni sagaidīja pasažierus, aizveda līdz karietei, kāda tiem bija vajadzīga, un pateica ormanim, kurp tie jāaizved. Nebija ne stridu, ne sūdzēšanās par pārāk augstu noprasītu maksu, vispār nekādas erroša- nās. Jau pēc īsa brīža mēs traucāmies pa Parīzes ielām, skatījām un atpazinām nosaukumus un vietas, ko jau sen pazinām no grāmatām. Kad uz ielas stūra izlasījām Rue de Rivoli, šķita, ka esam sastapušies ar senu draugu. Lielās Luvras pils oriģināls mums likās tikpat pazīstams kā attēlos redzētais; braucot garām Jūlija Kolonnai, mums nevajadzēja neviena, kas paskaidrotu, ka tās vietā reiz atradās drausmā Bastīlija, cilvēku cerību un laimes kaps, drūmais cietums, kura kazemātos tik daudzās jaunās sejās iegrauzās vecuma grumbas, tik daudz lepnu dvēseļu kļuva pazemīgas, kur salūza tik daudz drosmīgu siržu.

Nodrošinājām sev istabas viesnīcā, pareizāk sakot, mums ielika trīs gultas vienā istabā, lai mēs būtu kopā, un tad, tikko ielās iedegās spuldzes, aizgājām uz restorānu un omulīgi, bez steigas ieturējām vakariņas. Bija tīrais prieks ēst vietā, kur viss tik kārtīgs, ēdieni tik garšīgi, viesmīļi tik pieklājīgi, nācēji un gājēji tik ūsaini, tik dzīvesprie­cīgi, tik laipni un tik brīnišķīgi franciski! Visa apkārtne bija piemīlīga un dzīvīga. Divsimt cilvēku sēdēja uz ielas pie maziem galdiņiem, dzēra vīnu vai kafiju; ielas pilnum pilnas ar viegliem pajūgiem un jautriem izklaides meklētājiem; gaisā trīsēja mūzika, mums visapkārt mutuļoja dzīvība un kustība, viss laistījās gāzes spuldžu gaismā!