MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Pēc vakariņām mums gribējās apskatīt Parīzē šo to tādu, kas neprasa īpašu piepūli, tādēļ devāmies paklaiņot pa gaiši apmirdzētajām ielām un aplūkojām skaistos nieciņus galantērijas veikalos un juvelier­izstrādājumu tirgotavās. Reizēm, tāpat vien aiz prieka par nežēlību, paspīdzinājām gluži nevainīgus frančus ar jautājumiem, kurus iztei­cām nesaprotamā viņu dzimtās valodas žargonā, un, kamēr viņi mocījās, mēs viņus durstījām, dzalkstījām un biedējām ar viņu pašu nejēdzīgajiem verbiem un participiem.

Ievērojām, ka juvelierizstrādājumu veikalu logos dažiem priekšme­tiem pielikts uzraksts «zelts», bet dažiem —«imitācija». Pabrīnījāmies par šādu pārspīlētu godīgumu un apvaicājāmies, ko tas nozīmē. Mums paskaidroja: tā kā lielākā daļa cilvēku nespēj atšķirt īstu zeltu no imitācijas, valdība pavēlējusi juvelieriem zelta izstrādājumos iespiest valsts raudzi, kurā norādīts, cik tīrs ir zelts, bet imitācijām pielikt īpašu uzrakstu ar norādījumu. Mums teica, ka neviens juvelieris neuzdrošinā­tos šo likumu pārkāpt, un svešinieks, iepircies viņa veikalā, var justies drošs, ka saņēmis tieši to preci, par kādu tā pārdota. Patiesi, Francija ir brīnumaina zemei

Pēc tam sākām meklēt frizētavu. Kopš agras bērnības esmu lolojis godkārīgu sapni: kaut vienu vienīgu reizi man noskūtu bārdu pilij līdzīgā Parīzes frizētavā. Gribēju visā augumā atlaisties spilveniem izpolsterētā invalīdu krēslā, bet man visapkārt skaistas gleznas un greznas mēbeles; ar freskām apgleznotas sienas, zeltītas arkas, un tālē aizsniedzas korintiešu kolonnu rinda; mani reibina arābu smaržas, un tikko dzirdamais āra troksnis iesveļ mani saldā snaudā. Pēc stundas es negribīgi mostos un jūtu, seja man gluda un maiga kā mazam bērniņam. Projām iedams, es paceltu rokas virs friziera galvas un teiktu: «Lai dievs tevi svētī, mans dēls!»

Meklējām tuvu un tālu, meklējām divas stundas, bet frizētavu neatradām. Redzējām vienīgi parūku darbnīcas, kuru skatlogos bija saliktas stikla kastes; no tām uz garāmgājējiem stingām, nedzīvām acīm rēgaini baltos ģīmjos biedējot raudzījās izkrāsoti vaska bandīti ar nedzīvu, pretīgu matu ērkuļiem uz galvas. Labu brīdi nelikāmies gar šiem skatlogiem ne zinis, taču pēdīgi nospriedām, ka tiem parūku taisītājiem nepieciešamības gadījumā jābūt arī frizieriem, ja jau nespējam atrast šās cunftes īstos pārstāvjus. Iegājām un uzzinājām, ka tā patiesi ir.

Teicu, ka vēlos, lai mani noskuj. Frizieris apvaicājās, kur es dzīvojot. Sacīju, ka nav svarīgi, kur es dzīvoju, gribu, lai man noskuj bārdu tūliņ, tepat uz vietas. Dakteris piebilda, ka viņš arī gribot tikt noskūts. Kādu satraukumu tas sacēla abos frizieros! Sākās vētraina apspriede, pēc tam viņi šaudījās šurp un turp, drudžaini meklēdami bārdasnažus neiedomājamās vietās un apgrieza visu otrādi, līdz atrada ziepes. Tad mūs ieveda mazā, trūcīgā, noplukušā dibenistabiņā. Viņi atsēdināja mūs divos parastos viesistabas krēslos, neuzaicinot pat novilkt svārkus. Mans seno, seno dienu sapnis izgaisa kā dūmi!

Sēdēju, stalti izslējies, kluss, skumjš un svinīgs. Viens no parūktaisī- tāju bandītiem desmit drausmīgas minūtes ņēmās ziepēt manu seju un beidza ar to, ka pieķepēja man pilnu muti ar putām. Izspļāvu to riebeklību kopā ar spēcīgu angļu vārdu un noteicu: «Sargies, svešzem­nieki» Tad šis noziedznieks uztrina bārdasnazi pret zābaku, sešas baismīgas sekundes palika ļaunā draudā, nolīcis pār mani, un tad metās man virsū kā Iznīcības Gars. Viņa naža pirmais plēsiens nodīrāja man visu sejas ādu un uzrāva mani stāvus. Es plosījos un trakoju, bet abi pārējie puiši uzjautrinājās. Viņiem nav tik cieta un bieza bārda. Labāk ļausim nokrist priekškaram pār šo sirdi plosošo ainu. Pietiek, ja teikšu, ka beigās es padevos un izcietu nežēlīgās skūšanas mocības pie franču friziera līdz galam: visdziļāko sāpju asras man brīžiem aumaļām plūda pa vaigiem, bet es tomēr paliku dzīvs. Pēdīgi šis iedzimtais noziedznieks pabāza man zem zoda bļodu ar ūdeni un sāka tās saturu šļakstīt ģīmī, krūtīs, uz kakla, zemiski izlikdamies, ka skalo man no sejas ziepes un asinis. Noslaucījis manu fizionomiju dvielī, viņš ķērās ķemmēt man matus, bet es teicu:— Atvai­nojiet!— vārgā ironijā piebilzdams, ka man pietika ar nodīrāto ādu, bet skalpu dot atsakos.

Izgāju no turienes, aizklājis seju ar mutautu un apņēmies vairs nekad, nekad, nekad nesapņot par skūšanos pilij līdzīgā Parīzes frizētavā. Vēlāk izdevās noskaidrot, un es arī esmu par to pārliecināts, ka patiesībā Parīzē nav frizētavu, kas būtu šā vārda cienīgas, un nav arī tādu frizieru. Viltvārdis, kas uzdodas par frizieri, atnāk ar savu bļodu, salveti un moku rīkiem uz jūsu mitekli un aukstasinīgi nodīrā jums ādu jūsu paša apartamentos. Ak, cik daudz esmu cietis, cietis un izcietis šeit Parīzē, bet nekas — gan reiz pienāks tumšas un asiņainas atriebes diena arī man. Reiz manā istabā ieradīsies viens Parīzes frizieris, lai man nodīrātu ādu, un kopš šīs dienas par viņu neviens nekad vairs nekā nedzirdēs.

Pulksten vienpadsmitos mēs ieraudzījām izkārtni, kas nepārprotami norādīja uz biljardu. Kāds prieks! Mēs tikām spēlējuši biljardu Azorās ar bumbām, kas nebija apaļas, pie mūžveca galda, kura virsma nebija gludāka par ķieģeļu bruģi, tas bija izļodzīts grausts ar atlūzušām malām, izdilušu, ieplēstu drānu un neredzamiem šķēršļiem, kuru dēļ bumbas, iegriezdamās pārsteidzošos, negaidītos leņķos, aizlidoja, kurp nebija raidītas, un sadūrās tik neparedzētā kārtā, ka mēs pilnīgi apjukām. Spēlējām biljardu Gibraltārā ar valrieksta lieluma bumbi­ņām uz galda, kas nebija mazāks par pilsētas laukumu, un abas reizes jutāmies drīzāk sarūgtināti nekā iepriecināti. Cerējām, ka šeit būs daudz labāk, bet pievīlāmies. Sānmalas bija krietni augstākas par bumbām, un, tā kā bumbām piemita niķis allaž apstāties zem

Sānmalām, tad par karambolām gandrīz nebija ko domāt. Borti bija cieti un neelastīgi, bet kijas tik līkas, ka vajadzēja ierēķināt izliekumu, citādi nebija cerību trāpīt bumbai paredzētajā vietā. Kamēr mēs ar dakteri spēlējām, Denam vajadzēja marķēt. Bet pagāja stunda, un neviens no mums nebija ieguvis nevienu punktu, tādēļ Dens teica, ka viņam apnicis marķēt, ja nav, ko marķēt. Mēs visi bijām nokarsuši, nikni un apnikuši. Samaksājām lielo rēķinu — apmēram sešus cen­tus — un teicām, ka atnāksim citreiz, kad mums būs brīva vesela nedēļa, lai pabeigtu partiju.

Iegriezāmies vienā no jaukajām Parīzes kafejnīcām, ieturējām naktsmaltīti un nogaršojām vietējos vīnus, kā mums bija ieteikts; mums tie likās nekaitīgi un neinteresanti. Var jau būt, ka, iebaudot vairāk, tie būtu kļuvuši interesantāki.

Lai mūsu pirmā diena Parīzē izskanētu līksmi un tīkami, devāmies uz savu lepno numuru «Grand Hotel du Louvre», likāmies mīkstajās gultās, kārodami palasīt un uzpīpēt, bet — ak vai!

Cik skumji, cik žēli!

Pilsētā lielā Mums gāzes nav.

Gāzes, kuras gaismā varētu lasīt, nebija; bija tikai nožēlojamas sveces. Tas bija nejēdzīgi. Mēģinājām izplānot ekskursijas nākamajai dienai, palauzījām galvu par franču «gidiem pa Parīzi»; velti pūlēda­mies tikt pie skaidrības par šodien pieredzēto un piedzīvoto, kādu brīdi patērgājām; laiski sūcām pīpes; acis mums lipa ciet, staipījāmies un žāvājāmies, un gurdi brīnījāmies, vai tiešām atrodamies slavenajā Parīzē, un, gluži nemanot, ieslīdējām tajā milzīgajā, noslēpumainajā tukšumā, ko cilvēki dēvē par miegu.