MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

«Lieliskā» un «Piļu pilsēta»— tādi jau gadsimtiem ilgi ir Dženovas epiteti. Piļu patiesi šai pilsētā ir, cik uziet, un varbūt iekšpusē tās tiešām ir krāšņas, bet ārpusi laika zobs krietni iegrauzis un ari arhitektoniski tajā neizpaužas īpašs lieliskums. «Lieliskā Dženova» būtu ļoti piemērots tituls, ja to attiecinātu uz šās pilsētas sievietēm.

Apmeklējām vairākas lielās pilis — milzīgas celtnes ar biezām sienām, platām akmens kāpnēm, musturotu marmora grīdu (dažā mozaīka ar sarežģītiem rakstiem: cementā iestrādāti oļi vai mazi marmora gabaliņi), grandioziem saloniem, kas piekārti ar Rubensa, Gvido, Ticiāna, Veronezes un tamlīdzīgu vīru gleznām, senču portre­tiem — spalvām izpušķotās bruņucepurēs un bruņukreklos, patriciešu dāmām žilbinošos pagājušo gadsimtu tērpos. Piļu apdzīvotāji, protams, visi bija izbraukuši uz vasarnīcām un diezin vai, arī mājās būdami, būtu mūs uzaicinājuši pusdienās, un tā nu visi grandiozie, tukšie saloni ar grīdām, uz kurām soļi skaļi atbalsojās, drūmajiem mirušo senču portretiem un sen aizritējušu gadsimtu putekļiem klātajiem, apskrandu- šajiem kauju karogiem vedināja domāt par nāvi un kapiem, un mūsu noskaņojums sadrūma, mūsu jautrība pagaisa. Ne reizes mēs neuzkā­pām līdz vienpadsmitajam stāvam. Baidījāmies tur ieraudzīt spokus. Ne mirkli no mums neatstājās sulainis, kas pasniedza programmu, norādīja, no kuras gleznas sākas attiecīgā salona bilžu saraksts, tad stīvs un sastindzis savā livrejā, kas ari izskatījās pārakmeņojusies, stāvēja nepakustēdamies, līdz mēs gatavojāmies pāriet nākamajā istabā, kurā viņš kā sēru gājiena vadītājs mūs ieveda un atkal sastinga tādā pašā ļaunīgi draudošā pozā. Es notērēju tik daudz laika, lūgdams dievu, lai šiem apnicīgajiem sulaiņiem jumts sagrūst uz galvas, ka tā atlika ļoti maz piļu un bilžu apskatei.

Tāpat kā Parīzē, arī šeit mums bija gids. Kaut visi gidi sadegtu zilām ugunīm! Šis, piemēram, apgalvoja, ka attiecībā uz angļu valodu esot visapdāvinātākais lingvists Dženovā un ka visā pilsētā esot vēl tikai divi cilvēki, kas protot runāt angliski. Viņš parādīja mums Kristofora Kolumba dzimšanas vietu. Un, kad mēs dziļā cieņā bijām tur piecpadsmit minūtes nostāvējuši, paziņoja, ka tā neesot vis Kolumba, bet gan Kolumba vecmāmuļas dzimšanas vieta! Kad mēs pieprasījām, lai viņš paskaidro savu uzvešanos, viņš tikai paraustīja plecus un atbildēja kaut ko barbariskā itāliešu valodā. Par šo gidu es vēl pastāstīšu vienā no turpmākajām nodaļām. No viņa mēs saņēmām tik daudz informācijas, ka nebija grūti to visur iznēsāt līdzi.

Sen nebiju tik bieži bijis baznīcā kā dažās pēdējās nedēļās. Šajās vecajās zemēs cilvēki baznīcu, šķiet, uskata par savu specialitāti. īpaši tas liekas sakāms par dženoviešiem. Pēc mana aprēķina, šeit ik pēc katriem trīssimt jardiem ir pa baznīcai. Ielas no viena gala līdz otram kā sētin nosētas ar labi barotiem mācītājiem lēzenās, plakanās cepurēs un garos lindrakos, un desmitiem baznīcu zvanu tinkšķ gandrīz augu dienu. Šad tad gadās uz ielām satikt ordeņa brāļus skūtām galvām, garos, ar virvi sajoztos rupja auduma tērpos, lūgšanu krellēm, sandalēs ieautām vai pavisam basām kājām. Šie cienījamie vīri, cik man zināms, visu mūžu pavada, šaustot savu miesu un nožēlojot grēkus, taču, paraugoties uz viņiem, jāsāk bažīties, vai zemei nedraud bads: viņi visi ir resni un rāma miera apdvesti.

Senlaicīgā Sanlorenco katedrāle ir viena no ievērojamākām celt­nēm, ko Dženovā redzējām. Tā ir milzīgi liela ar skaistu pīlāru kolonādi un varen lielām ērģelēm; visur parastā lielmanība: grezni, apzeltīti ciļņi, gleznas, freskām klāti griesti un tā joprojām. Nespēju, protams, to visu attēlot, jo tad būtu jāpieraksta krietni daudz lappušu. Baznīca tomēr ir ļoti interesanta. Viņi šeit stāsta, ka puse katedrāles — no galvenās ieejas pusceļā līdz altārim — pirms Pestītāja dzimšanas bijusi jūdu sinagoga un kopš tiem laikiem nekas neesot pārbūvēts. Mēs par to šaubījāmies, kaut arī darījām to nelabprāt. Daudz mīļāku prātu būtu tam noticējuši. Katedrāle šķita pārāk labā stāvoklī, lai būtu tik veca.

Visinteresantākā šai katedrālē ir Svētā Jāņa Kristītāja kapela. Sievietes tur drīkst ieiet tikai reizi gadā: šeit vēl joprojām nav izdzisis naids pret sievietēm, jo svētais tika nogalināts Hērodejas iegribas dēļ.* Šajā kapelā stāv marmora urna, kurā glabājoties Jāņa Kristītāja pelni; tai apvīta važa, ar kuru svētais cietumā bija savažots. Mēs labprāt būtu gribējuši šīm liecībām ticēt, tomēr tā vien likās, ka tās nav īsti patiesas: pirmkārt, tādēļ, ka to ķēdi ikviens no mums būtu varējis it viegli saraut, tātad to būtu varējis izdarīt ari Jānis Kristītājs, otrkārt, tādēļ, ka svētā pelnus bijām redzējuši jau kādā citā baznīcā. Nespējām piespiest sevi noticēt, ka Jānim Kristītājam bijuši divi komplekti pelnu.

Mums parādīja ari Madonnas ģīmetni, ko esot gleznojis Sv. Lūkass, bet tā neizskatījās ne pusi tik veca un apkvēpusi kā dažas Rubensa gleznas. Toties bijām sajūsmināti par šā apustuļa pieticīgo prātu — ne reizītes savos rakstos nepieminēt, ka prot gleznot.

Gribas jautāt — vai šī relikviju būšana Av mazliet pārspīlētā? Katrā vecā baznīcā, kur iegriežamies, atrodam īstā krusta šķēpelīti un vairākas naglas, kas turējušas krustu kopā. Neņemos precīzi apgalvot, bet man liekas, ka kopumā būsim redzējuši veselu mučeli šo naglu. Un ērkšķu kronis! Parīzē ir gabals kroņa Sainte Chapelle un gabals Dievmātes katedrālē. Runājot par Sv. Dionīsija kauliem, esmu guvis ciešu pārliecību: mums parādīts pietiekami daudz kaulu, lai vajadzības gadījumā varētu sakomplektēt šo svēto divos eksemplāros.

Gribēju rakstīt tikai par baznīcām, bet noklīstu no temata. Es varētu pastāstīt, ka Pasludināšanas baznīca ir milzīgs skaistu kolonnu, zeltītu ciļņu un gandrīz nesaskaitāmu gleznu kopums, bet tas nepalīdzētu radīt īsto priekšstatu. Kāds tad no stāstīšanas labums? Visu baznīcu uzcēlusi viena pati ģimene, un viņiem vēl palikusi nauda pāri. Mums sākumā likās, ka tādas izdošanas pa plecam ir vienīgi naudas kaltuvei.

Cilvēki šeit dzīvo masīvākajos, augstākajos, lielākajos, tumšākajos, smagnējākajos namos, kādus vien var iedomāties. Ikviens no tiem «par aplenkumu tikai pasmietos*». Simt pēdu gara fasāde, simt pēdu augsta pati māja — tāda šeit mode, un jums jāuzkāpj trīs stāvi, līdz sākat manīt pirmās pazīmes, ka mājā kāds dzīvo. Viss no akmens, turklāt no vissmagākajiem akmeņiem — grīda, kāpnes, kamīni, soli — viss. Sie­nas ir četras līdz piecas pēdas biezas. Ielas ir četras līdz astoņas pēdas platas un tik līkločainas kā korķu viļķi. Ja ejat pa šīm drūmajām aizām, tad ieraugāt debesis kā šauru gaismas lenti kaut kur ļoti augstu, kur gandrīz sastopas abu ielas pušu augstie nami. Jums bezmaz liekas, ka ejat pa dziļu bezdibeni un īstā pasaule atrodas neizsakāmi tālu un augstu virs jums. Jūs ejat līču loču, iegriežaties vienā ielā, pēc tam otrā, ejat kā pa labirintu un pazaudējat jebkuru sajēgu par debess pusēm, itin kā būtu akls. Nav iespējams sevi pārliecināt, ka tās patiesi ir ielas, ka drūmie, tumšie, drausmīgie nami ir cilvēku mitek|i; nav iespējams līdz tam brīdim, kad ieraugāt no kāda iznirstam skaistu, burvīgi ģērbušos sievieti — ieraugāt to iznirstam no tumšas, baismīgas alas, kas no zemes gandrīz līdz pašām debesīm šķiet īsts kazemāts. Un tad nevarat vien nobrīnīties, ka šāds burvīgs taurenītis varējis izlidot no tik nepievilcīga kokona. Ielas tik šauras un mājas tik smagas un tik biezām sienām būvētas ar gudru ziņu, lai cilvēkiem šajā pekles klimatā būtu vēsi. Un viņi tur atrod vēsumu un saglabā to. Kamēr vēl nav piemirsies — vīrieši te valkā platmales un ir iedeguši, bet sievietēm nav citu galvassegu kā vienīgi caurspīdīgs plīvurs tīmeklīša vieglumā, tomēr viņas saglabā žilbinoši baltu ādu. Dīvaini, vai ne?