MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Katra no lielajām Dženovas pilīm domāta vienai ģimenei, bet, manuprāt, ikvienā varētu izmitināt savu simtu. Pilis ir piemiņa no Dženovas slavas dienu diženuma, no dienām, kad pirms vairākiem gadsimtiem tai piederēja vara un teikšana gan tirdzniecībā, gan kuģniecībā. Kaut arī šīs mājas, šīs masīvās pilis, būvētas no tīra marmora, to ārpuse tomēr jo bieži notriepta netīri rozā krāsā un no apakšas līdz pašai augšai apgleznota ar Dženovas kādreizējo kauju ainām, ar ērmotiem Jupiteriem un Kupidoniem, un populāriem sižetiem no grieķu mitoloģijas. Kur krāsa, laika zoba un mitruma sagrauzta, notecējusies un lielām plēksnēm nolobījusies, skats nav diezcik pievilcīgs. Kupidons, kam trūkst deguna, Jupiters ar izdauzītu aci vai Venēra ar mitruma tulznām uz krūtīm gleznojumu nerotā. Dažas no šīm apgleznotajām sienām man atgādina pa lauku ciemiem ceļojoša cirka augsto furgonu, kam sāni aplīmēti ar spilgtām afišām un plakātiem. Neesmu ne lasījis, ne dzirdējis par citām Eiropas pilsētām, kam namu sienas būtu šādā veidā apgleznotas ar freskām.

Nekādā ziņā nespēju iedomāties drupās sagrautu Dženovu. Tādas masīvas velves, tik stingrus pamatus, kas tur šīs augtiem torņiem līdzīgās, plati izpletušās ēkas, mēs gan laikam nekad vēl nebijām redzējuši; un milzīgie akmens bluķi, no kuriem šīs mājas celtas, nekad nesatrūdēs; sienām, kas biezumā sasniedz parastas amerikāņu mājas durvju augstumu, nav iespējams sagrūt.

Dženovas un Pizas republikas viduslaikos bija varenas valstis. Vidusjūra bija pilna ar to kuģiem, un tās rosīgi tirgojās ar Konstantino- poli un Sīriju. Abu pilsētu noliktavas bija lielie sadales punkti, no kuriem dārgās Austrumu preces tika izsūtītas pa Eiropu. Šīs mazās valstiņas bija ļoti kareivīgas un tajos laikos nebaidījās izaicināt valstis, kurām līdzās tās tagad izskatās kā kurmja rakumu pauguriņi lielu kalnu ēnā. Pirms deviņsimt gadiem saracēņi ieņēma un izlaupīja Dženovu, bet nākamajā gadsimtā Dženovā noslēdza ar Pizu savstarpē­jas aizsardzības un uzbrukuma aliansi, niknās, neatlaidīgās ofensīvās aplenca saracēņu kolonijas Sardīnijā un Baleāru salās un noturēja tās aplenkuma stāvoklī veselus četrdesmit gadus. Beidzot tika izcīnīta pilnīga uzvara, un abas valstiņas guvumu vienlīdzīgi sadalīja savu lielo patriciešu ģimeņu vidū. Vairāki šo dižciltīgo ģimeņu pēcteči vēl tagad dzīvo Dženovas pilīs, un viņu vaigā arī šobaltdien var saskatīt līdzību ar drūmajiem bruņiniekiem, kuru ģīmetnes karājas pie grezno zāļu sienām, un arī ar daiļajām dāmām, kas pilnīgām lūpām smaida pretī no portretiem, kuru modeļi sabirzuši putekļos un pīšļos jau pirms daudziem, sen aizmirstiem gadsimtiem.

Viesnīca, kurā mēs dzīvojam, kādreiz krustakaru laikos piederējusi vienam no lielajiem Krustnešu bruņinieku ordeņiem, un tās masīvajos torņos kādreiz sardzē stāvējuši bruņās kalti sargkareivji, un viņu ar dzelzi apkalto zābaku papēžu troksnis atbalsojās šajās zālēs un gaiteņos.

Taču Dženovas diženums mūsu dienās sarucis līdz nenozīmīgai tirdzniecībai ar samtu un sudraba filigrānizstrādājumiem. Stāsta, ka ikvienai Eiropas pilsētai esot sava specialitāte. Dženovas specialitāte ir sudraba filigrāns. Sudrabkaļi saņem sudraba stienīšus un darina no tiem smalkus un skaistus veidojumus. No sudraba plātnītēm un stieplēm viņi izveido ziedu pušķus, kas spēj sacensties ar visburvīgāka­jām leduspuķēm uz logu rūtīm; mums parādīja mazītiņu sudraba templi, kura rievotās kolonnas, korintiešu kapiteļi un krāšņie antable- menti, torņi, statujas, zvani un bareljefu sarežģītie rotājumi bija veidoti no pulēta sudraba un izgatavoti ar tādu nesalīdzināmu prasmi un mākslu, ka gribējās sīki izpētīt ikvienu detaļu, un visa ēka kopumā bija dailes brīnums.

Esam gatavi doties tālāk, kaut gan īstenībā mums nemaz vēl nav apnikušas šīs senlaicīgās marmora alas šaurās ejas. Ala ir ļoti piemērots apzīmējums Dženovai zvaigžņotā naktī. Kad mēs pusnaktī klīdām pa šaurajām spraugām, ko te dēvē par ielām, kad dzirdējām tikai savu soļu atbalsi, kad laukā bijām mēs vienīgie un tālumā šad tad pazibēja pa gaismas staram, kas tūliņ atkal pazuda, un nami, pie kuriem skārās mūsu elkoņi, Spta paceļamies līdz debesīm, es allaž atcerējos alu, ko pai'nu mājās bērnībā,— alu ar plašām ejām, ar klusumu un vientulību, dziļo tumsu, dobjo atbalsi, malduguntiņām un galvenokārt — negaidī­tiem šauro spraugu un gaiteņu sazarojumiem, kur tos vismazāk varēja cerēt ieraudzīt.

Mums vēl nav apnikusi bezgalīgā jautro čalotāju plūsma, kas augu dienu piepilda pagalmus un ielas; nedz arī mūki raupjajos tērpos, nedz «Asti» vīni, kurus vecais doktors (tas pats, ko dēvējam par Orākulu) savā ierastajā vārdu sajaukšanas priekā sauc par «Astes» vīniem. Un tomēr mums jābrauc tālāk.

Mūsu pēdējais gājiens bija uz kapsētu (kapulauks 60 000 miruša­jiem), un to mēs atcerēsimies vēl ir tad, kad būsim aizmirsuši visas pilis.

Tas ir milzīgs kolonnu gaitenis, kas stiepjas visapkārt lielam, tukšam laukumam; plašo pamatni sedz marmora plātnes, katrā plātnē iegrebts uzraksts, zem katras kāds apbedīts. Abās pusēs pasāžai pieminekļi, kapa vietas, izcili skaisti veidotas skulptūras, kas pauž daiļumu un grāciju. Tās ir jaunas, sniega baltumā; ik līnija skaista, vaibsti nesabojāti, ne skrambiņas, ne traipiņa; tādēļ mums šīs garās daiļo skulptūru rindas šķiet daudzkārt burvīgākas nekā bojātie, laika zoba sagrauztie senās mākslas priekšmeti, kas izstādīti Parīzes galerijās pielūgsmei.

Apgādājušies ar pamatīgiem cigāru un citu dzīvei nepieciešamu atribūtu krājumiem, esam gatavi sēsties vilcienā, lai dotos uz Milānu.

Visu dienu braucām pa kalnainu apkārtni — kalnu virsotnes rotājās saulē, nogāzes nosētas skaistām villām dārzu un apstādījumu vidū, dziļās ielejas grima dzestrā ēnā un šķita gaužām pievilcīgas no augšas, kur putni un mēs lidojām tveicīgajā gaisā.

Pa ceļam tomēr bija daudz vēsu tuneļu, kur varējām nožāvēt sviedrus. Vienā uzņēmām laiku. Braucām cauri tunelim veselas divdesmit minūtes, kustot uz priekšu ar trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā.

Tikuši viņpus Aleksandrijas, braucām garātn Marengo kaujas laukam.

Pievakarē, kad sāka krēslot, tuvojāmies Milānai, un mūsu skatienam īsus mirkļus pavērās skats uz pilsētu ar zilo kalnu virsotnēm fonā. Taču mēs par to nelikāmies ne zinis, tas viss mūs ne mazākajā mērā neinteresēja. Mēs degām drudžainā nepacietībā; mirām vai nost aiz vēlēšanās drīzāk ieraudzīt slaveno katedrāli! Skatījāmies uz vienu pusi, uz otru pusi — visapkārt — meklējām visur. Mums nevajadzēja neviena, kas to parādītu,— mēs negribējām, lai mums to parāda, mēs to pazīsim pat tad, ja ieraudzīsim lielā Sahāras tuksneša vidū.

Beidzot dzintarainajā saules atspulgā, pāri sadugušo, nelielo namu jumtiem pacēlās vesels graciozu smaiļu mežs, kā reizēm pret tālo apvārsni pāri viļņu vāliem redz paceļamies zeltainus mākoņus ar smailām galotnēm,— katedrālei Mēs to pazinām uzreiz.

Pusi tās nakts un visu nākamo dienu šī arhitektūras patvaldniece bija vienīgais mūsu intereses objekts.