MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Es apskaužu šos eiropiešus viņu atpūtas labad. Tiklīdz dienas darbs ir galā, viņi to aizmirst. Dažs ar sievu un bērniem aiziet uz alus bāru, rāmā garā izsūc kausu vai pāris kausu alus un klausās mūziku; citi pataigājas, citi vizinās pa alejām; citi pievakarēs pulcējas lielos, skaistos laukumos, priecājas par puķu skaistumu un smaržu un klausās karavīru orķestru spēlē — Eiropā nav nevienas pilsētas, kur vakaros nespēlētu labs karavīru orķestris; citi pilsētnieki sēž kafejnīcu priekšā svaigā gaisā, ēd saldējumu un iebauda vieglus, atspirdzinošus dzērienus, kas nekaitētu pat bērnam. Gulēt viņi liekas samērā agri un guļ cieši. Vienmēr viņi ir mierīgi, kārtīgi, vienmēr jautri un prot novērtēt dzīvi un tās daudzējādos priekus. Viņu vidū nekad neredz nevienu piedzē­rušu. Jābrīnās, cik ļoti pārvērties mūsu nelielais pulciņš. Ar katru dienu vairāk mēs zaudējam daļu nemiera un uzsūcam sevī daļu tā rāmā gara un viegluma, kas valda rimtajā gaisotnē ap mums un visā šejienes cilvēku dzīves veidā. Mēs ar katru brīdi kļūstam gudrāki. Sākam saprast, kādēļ cilvēks dzīvo.

Milānā aizgājām uz publisku pirti nomazgāties. Mūs gribēja visus trīs sabāzt vienā vannā, bet mēs turējāmies pretī. Katram no mums uz muguras bija sakrājusies vesela itāliešu ferma. Ja mēs būtu oficiāli iemērīti kā gruntsgabali un apjozti ar žogu, tā būtu bijusi bagāta augsne. Mēs izšķīrāmies par trim lielām vannām: vienīgi tādas piederas īstiem aristokrātiem — zemes īpašniekiem, kas turklāt savu zemi nes līdzi uz muguras. Kad bijām izģērbušies un pirmoreiz jau iemērkušies vēsajā ūdenī, atklājām to pašu zvērību, kas mums jau bija sarūgtinājusi dzīvi tik daudzās Itālijas un Francijas pilsētās: ziepju nebija. Saucu. Atsaucās sieviete, un man tik tikko pietika laika pēdējā mirkli aizstāties priekšā durvīm — nākamajā sekundē viņa būtu bijusi iekšā. Es saucu:

— Atkāpies, sieva! Ej projām, citādi notiks nelaime! Esmu neaizsar­gāts vīrietis, bet par savu godu cīnīšos uz dzīvību un nāvi!

Šie vārdi viņu laikam nobiedēja, jo viņa pazuda ļoti ātri.

Tad pacēlās Dena balss:

— O! Atnesiet ziepes! Kādēļ nav ziepju?

Atbilde noskanēja itāliski. Dens turpināja:

— Ziepes, saprotiet — ziepes! Ziepju man vajag. Z-i-e-p-e-s, ziepes, z-i-e-p-e-s, ziepes! Ātrāk! Nezinu, kā jūs te saucat ziepes, bet man to vajag! Sauciet, kā gribat, bet nesiet šurp! Man salst.

Dzirdēju dakteri iespaidīgi sakām:

— Den, cik reižu neesmu tev teicis, ka šie ārzemnieki angliski nesaprot? Kālab tu negribi to iegaumēt? Kālab negribi pateikt mums, kas tev vajadzīgs, lai mēs to varētu atkārtot vietējā valodā? Tas mums aiztaupītu dažu labu pazemojumu, kas tavas nezināšanas dēļ jāizcieš. Pagaidi, es tūliņ uzrunāšu to tipu viņa mātes valodā: Hei! Cospetto! Corpo di Bacco! Sacramento! Solferino/' Ziepes, sasodītais lempi! Ja tu, Den, ļautu mums runāt tavā vietā, nekad neatklātos tava brēcošā nezināšana.

1 Nesakarīgs itāliešu vārdu juceklis: Persona! Velna bērns! Nolādēts! Solferino! (Solferino — miestiņš, kura apkaimē 1859. gadā nolika franču un austriešu karaspēka sadursme.) (Tulk.)

Pat šis tekošais itāliešu vārdu plūdums mums nesagādāja ziepes uz rāviena, bet tam bija nopietns pamats. Tādu mantu nevarēja atrast visā pirtī. Un man liekas tās arī nekad tur nav bijis. Viņi sacīja, ka vajadzējis sūtīt cilvēku uz pilsētas centru, līdz beidzot, pa vairākiem veikaliem meklējot, ziepes sadabūtas. Mums bija jāgaida minūtes divdesmit trīsdesmit. Tas pats iepriekšējā vakarā bija atgadījies viesnīcā. Man šķiet, ka galu galā es šo noslēpumu atrisināju. Ang|i prot ceļot ar ērtībām: viņi ved ziepes līdzi no mājām, bet pārējie ceļotāji tās nelieto.

Katrā viesnīcā, kur apmetamies, mums jāsūta pēc ziepēm tieši tad, kad sākam pārģērbties pusdienām. Ziepes mums ieraksta rēķinā kopā ar svecēm un citiem sīkumiem. Marseļā ražo pusi no brīnišķīgajām tualetes ziepēm, ko mēs patērējam Amerikā, bet marseliešiem pašiem ir tikai bāla, teorētiska nojausma par šo ziepju lietošanu, un to pašu viņi ieguvuši no ceļojumu aprakstiem, gluži tādā pašā veidā, kā uzzinājuši kaut ko par tīriem krekliem, gorillu dzīves īpatnībām un citiem interesantiem tematiem. To rakstot, man neviļus jāatceras nabaga Blihera vēstule viesnīcniekam Parīzē:

Paris, le 7. Juillet.

«Monsieur le Landlord, seri Pourquoi Jūs ne mettez gabaliņu savon guļamistabās? Est-que vous pensez, ka es to nozagšu? La nuit passee Jūs man ierakstījāt rēķinā pour deux chandelles, kad tur bija tikai viena; hier vous avez ierakstījāt avec glace, bet nekā neiedevāt; tout Ies jours Jūs izspēlējāt ar mani kādu jaunu joku, mais vous ne pouvez pas izspēlēt šito savon stiķi otrreiz. Savon nepieciešams de la vie ikvienam, izņemot frančus, et je l'aurai hors de cet hotel vai ari celšu brēku. Esmu visu pateicis. Allons.

Blihers.»

Es uzstājos pret šīs vēstules nosūtīšanu: tā bija tik traki juceklīga, ka viesnīcnieks tajā nesapratīs ne rīta, ne vakara; bet Blihers cerēja — gan jau vecais kodolu izlobīšot no franču teksta un tad sapratīšot ari pārējo.

Blihera franču valoda ir nožēlojama, bet daudz labāk neskan arī ang]u teksti, ar kuriem ik dienu sastopamies Itālijā. Piemēram gribu izmantot prospektu, ko izdevusi viesnīca, kurā droši vien apmetīsimies, kad nokļūsim Komo ezera krastos.

Paziņojums

ŠI viesnīca, kas ir labākā no visām Itālijā un vispriekšzīmīgākā, atrodas skaistā vietā, kur vislabākais skats uz ezeru un tāpat brīnišķīgs skats uz Melzi villu tuvumā, uz Beļģijas karali un Serbelloni. Šī viesnīca nesen paplašināts un piedāvā par pieņemamu cenu visas ērtības svešiem džentlmeņiem, kas grib pavadīt sezonas pie Komo ezera.

Nu, ko teiksiet par šādu paraugu? Viesnīcā ir glīta, maza baznīciņa, kurā tiek algots angļu garīdznieks, lai teiktu spediķus viesiem, kas ierodas no Anglijas un Amerikas, arī šis fakts kroplīgā angļu valodā pieminēts prospektā. Vai jums neliekas, ka pārdrošajam lingvistam, kas sastādīja prospektu, būtu vajadzējis to pirms nosūtīšanas uz tipogrāfiju parādīt kaut vai tam pašam angļu mācītājam?

Šeit Milānā vecā, pussagruvušā baznīcā saglabājies pasaules slavenā­kās gleznas — Leonardo da Vinči «Svētā vakarēdiena» nožēlojamais vraks. Mēs neesam nemaldīgi mākslas kritiķi, tomēr, protams, aizgājām apskatīt brīnišķīgo gleznu, kas reiz bijusi tik skaista un ko visu laiku mākslas meistari pielūguši, un kas apdziedāta un teiksmās teikta būs mūžīgi mūžam. Taču jau pirmajā acu uzmetienā mums dūrās acīs plakāts, kas pa gabalu oda pēc kroplas angļu valodas. Pārliecinieties paši:

«Bartolomejs (tā ir pirmā figūra pa kreisās rokas pusi no skatītāja) neziņā un šaubās par to, ko domājas esam dzirdējis un par ko viņš grib dzirdēt no paša Kristus un ne no viena cita.»

Jauki, vai ne? Un tālāk aprakstīts Pēteris «niknā un draudīgā stāvoklī strīdēdamies ar Jūdasu Iskariotu».

Atgriezīsimies pie pašas gleznas. «Svētais vakarēdiens» gleznots uz aplupušas sienas mazā baznlciņā, kas senos laikos, man šķiet, bijusi savienota ar galveno baznīcu. Apgleznojums aplupis un saplaisājis visos virzienos, turklāt laika gaitā kļuvis traipains un nosūbējis tumšs, un Napoleona zirgi nospārdījuši kājas gandrīz visiem mācekļiem, kad tie (zirgi, nevis mācekļi) pirms vairāk nekā pusgadsimta bija šeit novietoti.

Es gleznu pazinu uzreiz — Pestītājs ar noliektu galvu sēdēja pašā vidū pie gara, raupja galda, uz kura izbārstīti augļi un trauki, katrā pusē viņam seši mācekļi garos tērpos, nogrimuši sarunās — tā bija glezna, kas trīs gadsimtus bez pārtraukuma kopēta gan gravīrās, gan gleznās. Varbūt nevienam māksliniekam visā pasaulē pēc tam nav pat prātā ienācis uzgleznot svēto vakarēdienu citādi. Pasaule, šķiet, jau sen pārliecinājusies par to, ka neviena cilvēka ģēnijam nav iespējams pārspēt Leonardo da Vinči darbu. Man liekas, gleznotāji to kopēs, kamēr vien acs varēs oriģinālā jel ko saskatīt. Telpā bija uzstādīts kāds ducis molbertu, un mākslinieki pārnesa dižo gleznu uz saviem audekliem. Turpat visapkārt bija izmētātas arī savas piecpadsmit gravīras un litogrāfijas. Un, kā vienmēr, kopijas man patika daudz labāk par oriģinālu — vismaz manai neprašas acij tās likās pārākas. Vienmēr, redzot kādu Rafaela, Rubensa vai Mikelandželo darbu (un mēs tos redzam diendienā), ap tiem ir gleznotāji, kuri tos kopē, un kopijas allaž ir skaistākas. Var jau būt, ka oriģināli bijuši skaisti, kad bija jauni, bet tagad tie gan vairs tādi nav.